Tūve Jansone: Tetis un jūra

Kurp dodas vētras balto putu sienas un kā tās rodas? Kāpēc? Visām šīm un milzum daudz citām lietām tētis centās atrast izskaidrojumu, bet tas bija ļoti grūti. Viņš nogura un nu jau rakstīja nezinātniski: «Tādai salai nav nekādu tiltu un nekādu žogu, tā ka nevar nevienu ne ielaist, ne izlaist. Tātad tas nozīmē, ka tu jūties… Nē.» Tētis pārvilka pārdomām melnu svītru. Viņš pārgāja pie sīkās nodaļas par «Faktiem».

Nu atkal tā bija klāt, šī reibinošā doma, ka jūrai nav it nekādu likumu. Viņš žigli to atvairīja. Viņš gribēja saprast. Viņam vajadzēja apjēgt jūru, lai tā viņam varētu iepatikties un lai viņš spētu saglabāt cieņu pats pret sevi.

Kamēr tētis tā sēdēja un gudroja, māmiņa bija iegājusi aizvien tālāk un tālāk savā dārziņā. Viņa atrada labu tiesu, ko vajadzētu pārgleznot. Mazpamazām viņa kļuva drošāka un noslēpās tikai tad, kad izdzirda čīkstam vītņu kāpnes. Tā kā māmiņa bija ielāgojusi, ka, ieejot sienā, viņa nekļūst lielāka par kafijas kannu, tad viņa šur un tur dārzā uzgleznoja milzum daudz mazu māmiņu. Ja nu kāds no ģimenes viņu ieraudzītu… Ja vien viņa izturēsies klusu, tie diez vai apjēgs, kura māmiņa ir īstā.

— Šitas ir tīrais viduspunkta vājprāts, — uzskatīja mazā Mija. — Vai tu nevarēji uzgleznot arī mūs, ne tikai pati sevi?

— Jūs taču esat uz salas, — sacīja māmiņa.

Viņa bija vaicājusi trollītim Muminam par ģimenes svētkiem viņa laucītē, bet viņš tikai bija kaut ko nomurminājis un izšmaucis ārā.

«Tas ir jūras zirdziņš,» māmiņa domāja. «Jā, jā, kā iet laiks.» Un viņa uzgleznoja vēl vienu māmiņu, kas sēdēja zem ceriņu krūmiem un jutās jauki.

Trollītis Mumins lēnām kāpa lejup pa vītņu kāpnēm un augšā kalnā. Nu vairs nebija laucītes, nedz arī jūras zirgu.

Viņš stāvēja un lūkojās uz māmiņas dārziņu zem kalna kraujas. Visi ērkšķrozīšu krūmi bija novītuši tāpēc, ka piepeši tiem klājās pārāk labi un tiem nebija jāpretojas smiltīm un akmeņiem visapkārt. Tagad dobes vidū māmiņa bija uzcēlusi mazu žodziņu: tas apņēma kaut ko ļoti skaistu. Viņa bija mēģinājusi iestādīt ko no jauna, kas nu tas arī nebūtu.

Pār kalnu, elsdama un pūzdama, nāca mazā Mija.

— Sveiks! — viņa teica. — Uzmini, kas tas ir? Vari minēt trīs reizes.

— Pasaki pati, — sacīja trollītis Mumins.

— Ābols, — Mija pasludināja. — Viņa ir iestādījusi ābolu. Tas izpeldēja krastā. Viņa saka, ka sēkliņas var sākt augt un kļūt par koku.

— Ābols, — trollītis apstulbis atkārtoja. — Bet tam taču vajag sazin cik gadu!

— Par to tu vari būt drošs, — atteica mazā Mija un aizpūta tālāk.

Trollītis palika stāvam un lūkojamies uz sētu, kas bija tik jauki uztaisīta un kam bija attāla līdzība ar verandas margām ielejā. Viņš sāka pie sevis smieties. Visā pasaulē nebija neviena tik stūrgalvīga kā viņa māmiņa. Viņš prātoja: vai tik no šī ābola tomēr neizaugs koks. Viņa bija tā vērts.

Un ja tā labi apdomā, tad mājiņa būtu patīkamāka nekā laucīte. Mājiņa, kuru pats uzbūvē. Logos viņš varētu salikt skaistus, apaļus akmeņus.

Tikai pēcpusdienā tētis un māmiņa pamanīja, ka mežs ir paspēris apņēmīgu soli tuvāk bākai. Visvairāk bija steigušies alkšņi. Tie līzdami bija tikuši salai jau līdz pusei; tikai alksnis, kam ap kaklu bija «Piedzīvojuma» tauva, bija palicis stāvam un stiepās tā, ka gandrīz vai nožņaudzās. Kailās apses, kas vairs nespēja izčaukstināt savas bailes, bailīgos baros bija izkliedētas pa virsāju.

Koki atgādināja kukaiņus; viņu garās, taustīgās saknes apmeta pusloku ap akmeņiem un satvēra viršus, lai noturētos dienvidrietenī.

— Bet ko viņi grib? — māmiņa čukstēja, palūkojusies uz trollīša Mumina tēti. — Kāpēc viņi tā dara?

Tētis kodīja pīpi un izmisis meklēja kādu izskaidrojumu. Bija tik šausmīgi, ka jāsaka «es nezinu», viņš bija noguris no nekā nesaprašanas.

Beidzot viņš sacīja:

— Naktī jau kaut kas tāds notiek… saproti, nakts pārvērtības.

Māmiņa stingi vērās viņā.

— Tā varētu domāt, — tētis nervozi turpināja. — Es gribēju teikt, kaut kādas slepenas pārvērtības ārā tumsā, un, ja mēs arī iejauksimies un to visu palielināsim, es domāju: to sajukumu, tad tas taps tik liels, ka viss būs turpat, kur bijis, kad tu pamodīsies…

— Bet, mīļais, — māmiņa uztraukti sacīja.

Tētis kļuva sveloši sarkans.

Pēc ilga, mulsa klusuma trollītis Mumins nomurmināja:

— Tiem ir bail.

— Tu tā domā? — tētis pateicīgi vaicāja. — Bet nu tu pateici kaut ko… — Viņš palūkojās visapkārt uz izplēsto zemi. Ikviens koks bija aizgājis prom no jūras.

— Tagad es saprotu! — tētis izsaucās. — Tiem ir bail no jūras. Jūra tos ir nobiedējusi. Es j u t u, ka kaut kas notiks, kad šonakt biju ārā… — Viņš atvēra vaskadrānas burtnīcu un ņēmās to šķirstīt. — Te ir kaut kas, ko es šorīt ierakstīju… pagaidi maķenīt. Es šo lietu pārdomāšu…

— Kā tu domā, vai tam būs vajadzīgs ilgs laiks? — māmiņa vaicāja.

Bet tētis jau bija ceļā uz bākas kalnu, iebāzis degunu savās piezīmēs. Viņš paklupa uz kāda krūma. Un viņš nozuda starp eglēm.

— Māmiņ, — ierunājās trollītis Mumins. — Es domāju, ka par šito nevajag raizēties. Tie gabaliņu paskries un ielaidīs saknes kaut kur citur un turpinās augt.

— Tu tā domā? — māmiņa vārgā balsī teica.

— Varbūt viņi ap tavu dārziņu iztaisīs lapeni, — trollītis Mumins centās skaidrot. — Būs tik glīti — bērziņi ar gaiši zaļām lapām…

Māmiņa paskurināja galvu un devās uz bāku. — Tas bija laipni no tevis, — viņa sacīja. — Bet es domāju, ka nav normāli, ja daba tā izturas. Mājās tā šādi nekad nerīkojās.

Viņa nolēma ieiet savā dārziņā un uz brīdi nomierināties.

Trollītis atbrīvoja alksni no «Piedzīvojuma» tauvas. Spīdot dzidrām un caurspīdīgām rudens debesīm, dienvidrietenis bija pieņēmies spēkā, un bangu viļņi pie rietumu zemes raga bija augstāki un baltāki nekā jebkad. Trollītis klaiņoja pa salu un nogūlās viršos; viņš jutās mierīgs un gandrīz priecīgs. Beidzot viņi bija pamanījuši pārmaiņas; tas sagādāja lielu atvieglojumu.

Kāda aizmirsta kamene laipni baukšķinājās ap viršu ziediem. Virši nebija nobijušies, tie auga, kur augdami. Padomā, ja viņš novietotu savu mājiņu tieši šeit! Ļoti zemu. Ar plakaniem akmeņiem durvju priekšā.

Kad saule pazuda platā ēnā, trollītis pamodās. Viņam līdzās stāvēja tētis un skatījās ar ļoti raižpilnām acīm.

— Kā iet? — trollītis Mumins jautāja.

— Neiet it nemaz, — tētis atbildēja un apsēdās viršos. — Šitas atgadījums ar kokiem visu sabojā. Es saprotu jūru mazāk nekā jebkad. Te nekur nav nekādas kārtības. — Viņš noņēma bākas sarga cepuri un sāka to ņurcīt, salocīja un atkal izgludināja.

— Saproti, — sacīja tētis. — Ideja ir tāda, ka jāatrod jūras slepenie likumi. Lai man jūra varētu patikt, man tā ir jāsaprot. Es nevaru priecāties par šo salu, ja man nepatīk jūra.

— Tas ir tāpat kā ar cilvēkiem, — trollītis Mumins dedzīgi piebilda un piecēlās. — Lai tie varētu iepatikties,—es domāju.

— Jūra izturas katrreiz savādāk, — tētis turpināja. — Sazin kā — te tā, te šitā. Šonakt tā pārbiedēja visu salu. Kāpēc? Kas notika? Nav nekādas sistēmas. Un, ja ir, tad es to nespēju izprast.