Tūve Jansone - Tetis un jūra

Kad sāka vārīties tējas ūdens, māmiņa, atspiedusi galvu pret savu ābeli, gulēja dziļā miegā.

Krēslā zvejnieks sajuta, ka nu nāks skaistie viļņi. Viņš uzvilka laivu augstu savā zemes ragā, pagrieza to ar ķīli gaisā un piesēja makšķeri. Pēc tam viņš ielīda cementa mājā un, kā bumbu saritinājis savu pelēko saburzītību, ļāva atnākt pilnīgai vientulībai.

No visiem vējiem zvejnieks visvairāk mīlēja dienvidrieteni. Tas bija sācis pūst un nerimās arī uz nakti. Tas bija rudens dienvidrietenis, kas varēja pūst daudzas nedēļas, līdz viļņi kļuva par gariem, pelēkiem kalniem, kas gāzās pāri salām.

Zvejnieks sēdēja savā mājā un redzēja ūdeņus augam augumā. Bija tik svētīgi skaisti, ka vairs nevajag ne par ko domāt. Nebija neviena stāstītāja un jautātāja, un nebija neviena, un nebija nekā, ko vajadzētu žēlot. Tikai debess un jūras neizdibināmība un neaptveramais milzīgums, kas plūda viņam garām un nekad nelika vilties.

Bija gandrīz tumšs, kad šo harmoniju iztraucēja trollītis Mumins, kas noslīdēja no kalna. Trollītis vēcinājās un trokšņoja, un beidzot sāka klaudzināt pa logu un kliegt, ka ir pazudusi viņa māmiņa. Zvejnieks viegli pasmaidīja un pakratīja galvu. Rūts bija stipri bieza.

Trollītis aizplivinājās tālāk kopā ar vēju, pa bangām brida atpakaļ pāri zemes mēlei un devās meklēt virsā jā.

Tad trollītis Mumins izdzirda tēti saucam un ieraudzīja pāri kalnam taustāmies vētras lāktura līgano gaismu. Sala naktī bija pilna ar bailēm, čukstiem un saucieniem; zeme kustējās zem trollīša ķepām, viņam skrienot.

«Māmiņa ir pazudusi,» trollītis Mumins nodomāja. «Viņa bija tik vientuļa, ka pazuda.»

Augšā akmeņu laukā sakņupusi sēdēja mazā Mija. — Vai redzēji? — viņa jautāja. — Akmeņi kustas.

— Kas man daļas par tiem! — sauca trollītis Mumins. — Māmiņa ir pazudusi!

— Māmiņas tā nemaz nevar pazust, — atteica mazā Mija. — Ja labi paskatās, gan jau viņas ir kaut kur aiz kāda pakšķa. Es tagad iešu un likšos uz auss, iekams visa sala nav aizrāpojusi prom no manis. Te būs diabolisks pandemoniums, tici man!

Nu vētras lākturis jau bija pie melnā līcīša. Trollītis Mumins devās uz turieni, tētis pagriezās un pacēla lākturi.

— Viņa taču nebūs iekritusi…

— Māmiņa prot peldēt, — sacīja trollītis Mumins.

Viņi kādu brīdi stāvēja klusi un lūkojās viens otrā; aiz bākas kalna dunēja jūra.

— Paklau, — tētis piepeši ieteicās. — Kur tu īstenībā pēdējā laikā uzturējies…?

— Ak — šur tur pa druskai, — trollītis Mumins nomurmināja un novērsa skatu.

— Man bija tik daudz darāmā, — tētis nenoteikti novilka.

Trollītis Mumins dzirdēja, kā akmeņu laukā griežas akmeņi, ar savādi sausu skaņu tie malās cits pret citu. — Tagad es iešu un pameklēšu krūmājā, — viņš noteica.

Bet tieši tobrīd bākas logā iedegās divas sveces, — māmiņa bija pārnākusi mājās.

Kad viņi ienāca, māmiņa sēdēja un lāpīja dvieli.

— Kur tu biji? — tētis izsaucās.

— Es? — māmiņa nevainīgi ievaicājās. — Es tikai drusku izmetu līkumu, lai izvēdinātu galvu.

— Tu nedrīksti mūs tā biedēt, — tētis sacīja.

— Tev jādomā par to, ka mēs esam pieraduši tevi vakaros redzēt mājās.

— Tieši tas jau ir tas šausmīgākais, — māmiņa nopūtās. — Ir vajadzīgas pārmaiņas. Cits pie cita pārāk pierod, un nekas nemainās, vai nav tiesa, mīlulīt?

Tētis nedroši blenza uz māmiņu, bet viņa tikai smējās un turpināja šūt. Tad viņš piegāja pie sienas kalendāra un uzvilka krustiņu, kas nozīmēja piektdienu; zem tā viņš pierakstīja: 5 balles.

Trollītim Muminam likās, ka jūras zirdziņa bilde ir pārmainījusies. Ka jūra vairs nav tik zila un ka mēness ir mazliet pārspīlēts. Viņš apsēdās pie galda un pēc iespējas klusāk teica:

— Māmiņ. Es dzīvoju laucītes krūmājā.

— Tu dzīvo tur? — māmiņa vaicāja. — Vai tā ir skaista?

— Ļoti skaista. Es domāju, ka tev varbūt kādreiz būs vēlēšanās to apskatīt.

— To gan es dikti gribētu, — māmiņa sacīja.

— Kad mēs iesim turp?

Trollītis Mumins žigli pacēla acis, tētis bija iedziļinājies savā vaskadrānas burtnīcā. Tad trollītis nočukstēja:

— Tagad, tūlīt. Tagad naktī.

— Jā-a, — māmiņa noteica. — Bet, vai nebūtu labāk iet tur rīt pa dienu visiem kopā?

— Tas nav viens un tas pats, — trollītis atbildēja.

Māmiņa pamāja un turpināja šūt.

Bet tētis rakstīja savā burtnīcā: «Vai var būt, ka atsevišķi fakti izmainās tikai tāpēc, ka ir nakts?

Pārbaudi: ko dara jūra naktī. Novērojums: mana sala tumsā ir daudz citādāka, utt. A) atsevišķas savādas skaņas un B) kaut kas tāds, kas, bez šaubām, nozīmē kustības.»

Tētis pacēla pildspalvu un sāka šaubīties. Viņš turpināja.

«Iekavās: vai ir iespējams, ka spēcīgas jūtas spēj izmainīt visu apkārtni? Piemēram, es patiešām biju ļoti noraizējies par trollīša Mumina māmiņu. Pārbaudi to!»

Viņš izlasīja uzrakstīto un centās domāt tālāk. Tas nebija iespējams. Tad viņš, pacēlies pirkstgalos, klusi aiztipināja uz savu gultu.

Iekams trollītis uzvilka segu pāri degunam, viņš noteica:

— Pirms dodaties gulēt, nodzēsiet kārtīgi lākturi. Mums ir jābūt ļoti uzmanīgiem.

— Protams, mīlulīt, — māmiņa sacīja.

Kad tētis bija aizmidzis, trollītis Mumins paņēma vētras lākturi un apgaismoja māmiņai ceļu pār salu. Māmiņa apstājās virsājā un ieklausījās.

— Vai nakti vienmēr ir tā? — viņa jautāja.

— Naktīs ir mazliet nemierīgi, —sacīja trollītis Mumins. — Bet par to tev nevajag uztraukties. Tā ir tikai sala, kas pamostas, kad mēs guļam.

— Jā, jā, — māmiņa sacīja. — Laikam tā būs gan.

Trollītis līda pa priekšu cauri lielajai ieejai. Viņš dažreiz pagriezās, lai redzētu, vai māmiņa tiek līdzi. Brīdi pa brīdim viņa iesprūda starp zariem, bet galu galā izspraucās cauri un iznāca laucītē.

— Tad te tu dzīvo! — māmiņa izsaucās. — Šitik patīkami.

— Jumts pašlaik gan ir tāds patukšs, bet tev būtu vajadzējis redzēt, kāds tas bija zaļš… Vai šī tagad neizskatās kā ala, kad iekšā deg lākturis?

— Uz mata kā ala, — māmiņa piekrita. — Mums jāatnes šurp paklājs un kāda mazāka kaste, uz kuras apsēsties… Viņa pagrieza purniņu uz augšu un ieraudzīja starp mākoņiem peldam zvaigznes.

— Vai zini ko? — viņa sacīja. — Dažbrīd mani

pārņem sajūta, ka sala kopā ar mums peld. Mūs kaut kur dzen…

— Māmiņ, — trollītis piepeši ieteicās, — es sastapu jūras zirdziņus, bet viņi neliekas zinis par mani. Es tikai gribēju kādu brīdi paskrieties tiem blakus, smieties un skriet, tu saproti… Viņi bija tik skaisti…