Tūve Jansone: Tetis un jūra

— Tas katrā ziņā ir varens ienaidnieks! — kliedza tētis cauri bangām.

Trollītis Mumins pamāja: viņš nebija dzirdējis tēta teikto, bet saprata, ko viņš domā.

Nu kaut kas iebrauca viļņos: tā bija kāda kaste. Tā peldēja gar ragu un trakā ātrumā drāzās uz aizvēja pusi, tā šķita smaga. Dīvaini, cik labi dažkārt var saprast viens otru nerunājot. Trollītis Mumins ļāva vilnim iešūpot sevi atkal jūrā, tas vilka viņu uz kastes pusi, un krastā tētis atspērās ar abām ķepām.

Nu trollītis satvēra kasti: tā bija smaga, ar virves rokturi. Aukla nostiepās ap trollīša vēderu, viņu vilka uz leju: šī bija visspriegākā un bīstamākā rotaļa, kādu viņš jebkad bija piedzīvojis. Un trollītis to spēlēja ar savu tēti.

Viņi uzvilka kasti kalnā: tā bija gluži vesela. Liela, smalka ārzemju kaste ar viskiju, un teksts uz tās bija uzkrāsots sarkanā un zilā krāsā ar izrotājumiem.

Tētis pievērsa skatu jūrai. Viņš lūkojās uz savu jūru izbrīnīts un apbrīnodams. Tagad viļņi bija ļoti zaļi un to galotnēs mirgoja vakara saules sarkanā gaisma.

Kad zvejnieks bija iestiprinājies ar viskiju, viņu uzvilka augšā salā. Māmiņa stāvēja un gaidīja ar bākas sarga vecajām drēbēm uz rokas. Viņa bija atradusi tās sekretāra apakšējā atvilktnē.

— Bet nu lai viņš iet aiz akmens un pārģērbjas, — māmiņa apņēmīgi sacīja. — Ir gluži vienalga, vai bikses ir neglītas vai nav. Tās ir siltas un ir piederējušas godīgam bākas sargam, kuram nav par tām jākaunas. Kaut arī viņš bija melanholisks.

Māmiņa ielika drēbes zvejnieka rokās un aizstūma viņu aiz akmens.

— Mēs esam atraduši veselu kasti viskija, — paskaidroja trollītis Mumins.

— Tas ir jauki! — izsaucās māmiņa. — Tad mums jārīko izbraukums.

Tētis smējās un sacīja:

— Tev tik izbraukumi vien prātā.

Zvejnieks parādījās soli pa solītim gabardīna mētelī un ļoti nodilušās biksēs.

— Nē, skat, tik, tās taču der kā uzlietas! — māmiņa sauca. — Tagad mēs iesim mājās un dzersim kafiju.

Tētis pamanīja, ka viņa sacīja «mājās» un nevis bākā. Tā bija pirmā reize, kad viņa tā teica.

— Nē, nē, nē! — kliedza zvejnieks. — Tur ne. — Pārbijies viņš blenza uz savām biksēm, tad, ko kājas nes, metās prom uz salas iekšieni. Viņi redzēja to pazūdam krūmājā, kas bēga prom.

— Tev būs jāaiznes viņam termoss, — sacīja māmiņa trollītim Muminam. — Jūs taču uzvilkāt kārtīgi to kasti krastā?

— Neraizējies, — sacīja tētis. — Tā ir dāvana no jūras. Dāvanas atpakaļ neņem.

Tovakar viņi dzēra tēju mazliet agrāk.

Pēc tam pārvietoja saliekamo spēli uz kartona plātnes un māmiņa noņēma no plīts malas karameļu kārbu.

— Jūs varat katrs paņemt piecas, jo šī ir neparasta diena, — viņa sacīja. — Diez vai zvejnieks ēd karameles…

— Vai zini ko? — tētis teica. — Man aizvien sabojājās oma, kad es atradu uz kalna karameles.

— Kāpēc tā? — māmiņa izbrīnīta vaicāja.

— Tev taču garšo svītrainās karameles.

— Ek, — tētis novilka un kautrīgi iesmējās.

— Tāpēc laikam no tās izpētes nekas neiznāca. Es nezinu.

— Tu juties muļķīgi, — piebilda mazā Mija.

— Divas karameles var uzskatīt par vienu, ja tās ir saķepušas kopā. Vai tu domā jūrai atmest ar roku?

— It nemaz, — tētis izsaucās. — Vai tad es atmetu tev ar roku, lai gan es nesaprotu, kāpēc tu izturies muļķīgi?

Visi smējās.

— Saprotiet, — tētis teica un paliecās uz priekšu, — jūra ir viena liela būtne, kas dažreiz ir labā un dažreiz sliktā omā. Mēs nevaram zināt, kāpēc. Mēs redzam tikai tās virspusi. Bet, ja mums patīk jūra, tad pārējam nav nozīmes… vienu var iegūt ar otra palīdzību.

— Vai tagad tev patīk jūra? — trollītis Mumins bikli vaicāja.

— Man jūra allaž ir patikusi, — tētis sašutis sacīja. — Mums visiem patīk jūra. Tāpēc jau mēs braucam šurp, vai tad ne? — Viņš paskatījās uz māmiņu.

— Nu tāpēc jau gan, — viņa piekrita. — Tagad es atradu gabaliņu, kas der šitai melnajai vietai. Skatieties.

Viņi noliecās pār saliekamo spēli un apbrīnoja to.

— Te būs viens liels, pelēks putns! — sauca mazā Mija. — Uz otrā ir ģīmis, tas ir balts. Putni lido prom, it kā zem astes būtu uguns!

Kad nu viņi zināja, par ko ir runa, viņi īsā laikā salika no gabaliņiem četrus putnus. Uznāca krēsla, un māmiņa aizdedzināja vētras lākturi.

— Vai jūs šonakt gulēsiet ārā? — viņa vaicāja.

— Nē-e, — mazā Mija atbildēja. — Mūsu mājas ir aizaugušas.

— Esmu nodomājis tās vietā uzcelt savu mājiņu, — trollītis Mumins paskaidroja. — Kaut kad. Varēsiet nākt ciemos.

Māmiņa pamāja. Viņa stāvēja un skatījās uz liesmu, līdz tā kļuva lielāka. — Palūko, kā izskatās ārā, — viņa sacīja Mumintētim.

Piegājis pie ziemeļu loga, viņš atvēra to. Pēc brīža tētis sacīja:

— Nevar redzēt, vai tie kustas vai ne. Pūš tikpat stipri kā pirmīt. Nu gan būs astoņas balles.

Viņš aizvēra logu un atgriezās pie galda.

— Tie sāk staigāt vēlāk naktī, — sacīja mazā Mija ar spīdošām acīm. — Lien un kunkst, un šļūc augšā pa kalnu — šitā!

— Jūs taču nedomājat, ka tie mēģinās tikt iekšā! — izsaucās trollītis Mumins.

— Skaidrs, ka tie mēģinās tikt iekšā, — mazā Mija sacīja un pazemināja balsi. — Vai tu nedzirdi, kā akmeņi dauzās lejā pret durvīm? Tie veļas no visām pusēm, uz kāpnēm ir drūzma… Un . koki — cieši, cieši — ložņā ap bāku, lai ar visām saknēm rāptos augšā pa bākas sienu un ieskatītos ikvienā logā — istabā kļūst tumšs…

— Nē! — iesaucās trollītis Mumins un aizsedza purniņu ar ķepām.

— Mīļā, mazā Mija, — māmiņa pārmeta. — Tas notiek tikai tavā galvā.

— Mēs uzņemsim visu mierīgi, — tētis sacīja.

— Nav nekāda iemesla bažām. Ja daži nabaga krūmi ir nobijušies no jūras, tad tas visļaunāk ir viņiem pašiem. Es par šo atgadījumu parūpēšos.

Krēsla tapa par tumsu, bet neviens nedevās pie miera. Viņi atrada un salika vēl trīs putnus. Tētis sēdēja, iedziļinājies virtuves skapja zīmējumos.

Vētra ārpusē darīja bākas istabu ļoti drošu. Dažbrīd kāds ieteicās kaut ko par zvejnieku un prātoja: diez kā viņam klājas un vai viņš ir atradis termosa pudeli un dzēris no tās.

Pamazām trollītis Mumins sāka just nemieru. Bija laiks iet lejā pie Morras. Viņš bija solījis, ka šonakt viņa dejos. Trollītis sadrūvējās un palika kluss.

Mazā Mija paskatījās uz viņu ar spodrām, ērkšķu plūmju krāsas acīm. Piepeši viņa ieteicās:

— Tu aizmirsi auklu krastmalā.

— Auklu? — trollītis Mumins pārvaicāja.

— Bet es to paņēmu…

Mija stipri iespēra viņam zem galda. Trollītis piecēlās un vientiesīgi teica:

— Kā tad, jā. Man jāaiziet pēc tās. Ja nu jūra ceļas un aukla aizpeld…

— Ej uzmanīgi, — māmiņa sacīja. — Visur ir tik daudz sakņu, mums ir tikai viens lampas stikls. Un esi tik labs, paskaties tēta zinātnisko darbu.

Pirms trollītis Mumins aizvēra durvis, viņš paskatījās uz Miju. Bet viņa, bezbēdīgi svilpodama caur priekšzobiem, sēdēja un meklēja spēles gabaliņus.