Džanni Rodāri - Dželsomīno melu zemē

— Tā ir vienmēr, — paskaidroja Romoleta, — tiek līdz pusgrāmatai un aizmieg.

— Un tagad mums jāgaida, kamēr viņa pamodīsies? — jautāja Klibiķītis. — Mani viņa piešuvusi tik cieši, ka es nemaz nevarētu atplest muti, ja iedomātos nožāvāties. Bez tam man steidzīgi jāuzmeklē draugs, ko neesmu redzējis jau kopš vakarvakara.

— To es nokārtošu, — pasacīja Romoleta.

Klusi un veikli viņa ar šķērītēm pārgrieza diegus. Klibiķītis izstaipījās, nolēca zemē, lai izpurinātu kājas, un atviegloti uzelpoja.

— Ātrāk, — čukstēja Romoleta, — iesim caur virtuvi!

Virtuvē bija elles tumsa, tikai vienā stūrī, apmēram tur, kur varētu atrasties izlietne, mirgoja četrpadsmit zaļas uguntiņas.

— Es jūtu kaķu smaku, — sacīja Klibiķītis. — Pareizāk sakot, jūtu septiņu kaķu smaku.

— Tie ir krustmātes kaķi.

No izlietnes puses iespurdzās septiņas balsis.

— Brālīt, — kāds teica, — tu esi ne vien klibs, bet arī akls! Vai tad neredzi, ka mēs esam suņi, tāpat kā tu?

— Ak, jūs melīgie kaķi, — iesaucās Klibiķītis, noskaizdamies ne pa jokam. — Jūsu laime, ka nevaru kavēties, citādi es ar nagiem iemācītu jūs ņaudēt. Krustmāte Kukurūzvālīte man vēl paldies pasacītu.

— Vau, — korī norēja visi septiņi kaķi.

Klibiķītis aizkliboja pāri virtuvei un nosēdās pretī saviem septiņiem radagabaliem.

— Ņau, — viņš izaicinoši ieņaudējās.

Septiņiem inčiem kļuva pavisam nelabi ap dūšu.

Vai jūs dzirdējāt? — ierunājās vismazākais. — Viņš patiešām prot ņaudēt!

— Jā, tīri labi, ņemot verā, ka viņš ir suns.

— Ņau, — atkārtoja Klibiķītis, — ņau, ņau, ņau!

Viņš droši vien uzstājas raidlugās par skaņu atdarinātāju, — prātoja visvecākais no septiņiem kaķiem. — Viņā nav ko klausīties. Viņš tikai gaida aplausus.

— Ņau, — vēlreiz ieņaudējās Klibiķītis.

— Patiesību sakot, — saka ņurdēt kāds cits no septiņiem kaķiem, — arī es labprāt tā ņaudētu. Ja gribat zināt, man jau ir apnicis riet. Rejot mani katru reizi pārņem tādas bailes, ka spalva saceļas.

— Ak, tu muļķīt! — sacīja Klibiķītis. — Kāpēc tad tev ir bailes? Tas tāpēc, ka tu esi kaķis, nevis suns.

Tagad, ludzu, mani neapvainot. Pietiek ar to, ka mēs tevī klausāmies. Ej nu sazini, kas tu tāds esi!

— Esmu kaķis, tāpat kā jūs..

— Vienalga, suns vai kaķis, bet ņaudēt man patiktu.

Tad pamēģini, — mudināja Klibiķītis. — Zināsi, kā tas ir. Tev mutē būs vēl saldāka garša nekā…

Nekā pieniņam, ko dod krustmāte Kukurūzvālīte? — jautāja vismazākais no septiņiem.

— Simtreiz saldāka.

— Es tīri tā kā gribētu pamēģināt, — sacīja mazais.

Ņau, ņau, — iedrošinādams ņaudēja Klibiķītis. — Brālīši kaķīši, esiet drosmīgi, mācieties ņaudēt!

Kamēr Romoleta smējās, vēderu turēdama, vismazākais no septiņiem inčiem palaida klusu, nedrošu ņaudienu. Otrs viņam piebalsoja jau stiprāk, tad korim pievienojās trešais, un pēc kāda mirkļa jau visi septiņi kaķi ņaudēja kā septiņas vijoles Klibiķīša skaļās balss vadībā.

— Kā jums patīk?

— Tiešām, salda garša!

— Saldāka nekā piens ar cukuru!

— Starp citu, — Romoleta iesaucās, — jūs uzmodināsiet krustmāti Kukurūzvālīti. Klibiķīti, ejam prom!

Brīdinājums nāca par vēlu. Krustmāte Kukurūzvālīte bija pamodusies un parādījās durvīs. Nokrakšķēja slēdzis, un parādījās vecās kundzes seja, pār kuru tecēja laimes asaru strautiņi.

— Mani mincīši! Beidzot, beidzot!

Klibiķītis ar Romoletu jau bija izskrējuši pagalmā. Septiņi inči uz brīdi apjuka: skatījās gan uz savu saimnieci, ņaudēdami bez atelpas un nezinādami, ko lai domā par šiem strautiņiem, kas plūda no acīm, gan arī raudzījās uz durvīm un galu galā izšķīrās. Cits aiz cita rindiņā viņi pa atvērtajām durvīm iztipināja pagalmā, ne uz brīdi nepārtraukdami ņaudēšanu.

Krustmāte Kukurūzvālīte skatījās, asaras slaucīdama.

— Mani drošulīši! Drošulīši! — viņa atkartoja bez mitas.

Kaķi viņai atbildēja: — Ņau! Ņau!

Bet šim neparastajam skatam bija arī kāds neredzams liecinieksmājas saimnieks Kalimera kungs, kas skopumā bija nogājis tik tālu, ka pats dzīvoja bēniņos, lai varētu izīrēt visu māju līdz pēdējam stāvam un līdz pēdējai istabiņai. Tas bija nepatīkams pretīga izskata cilvēks, kas atgādināja spiegu. Vairākas reizes viņš bija liedzis krustmātei Kukurūzvālītei turēt mājās kustoņus, bet vecā kundze, protams, viņā neklausījās.

— Es maksāju īri, — viņa mēdza sacīt, — turklāt vēl lielu. Es pieņemu savās mājās, ko gribu.

Kalimers lielu daļu laika pavadīja, novērodams no sava bēniņu loga, ko dara citi. Tā viņš šajā vakarā ieraudzīja kaķus, izdzirda tos ņaudam un dzirdēja arī, ka krustmāte Kukurūzvālīte skaļā balsī viņus slavēja, atkārtodama: mani drošulīši, mani drošulīši.

— Ak tā gan, — noteica Kalimers, rokas berzēdams. — Lūk, kāpēc šī vecā ragana staigā apkārt, vākdama kopā klaidoņus suņus! Lai iemācītu viņus ņaudēt! Šoreiz es viņu pārmācīšu. Tūlīt uzrakstīšu vēstuli ministram.

Aizvēris lodziņu, Kalimers paņēma papīru, tinti un spalvu un sāka rakstīt:

Ministra kungs!

Notiek neticamas lietas, kas ir smags pārbaudījums pilsoņu pacietībai. Kundze krustmāte Kukurūzvālīte ir izdarījusi to un to un tā tālāk un tā tālāk.

Paraksts: kāds melu draugs.

Viņš ielika vēstuli aploksnē un skrēja uz pastu. Kā par nelaimi, tieši tajā brīdī, kad Kalimers nāca atpakaļ no pasta, Romoleta ar Klibiķīti bija apstājušies uz ielas, lai pastrādātu to, par ko varētu izpelnīties atkal kādu desmit nodaļu noklausīšanos no krustmātes Kukurūzvālītes grāmatas. Jūs jau zināt, ka Klibiķītim reižu reizēm sākās īpatnēja nieze, kuru nevarēja apturēt nekā citādi, kā tikai rakstot uz sienām. Klibiķītis pašlaik darīja to, ko pieprasīja viņa nieze, bet Romoleta skatījās uz viņu ar skaudību, jo viņai ne bija kabatā pat ne kripatiņas krīta. Ne viens, ne otrs nepamanīja Kalimeru.

Tikko spiegs viņus bija ieraudzījis, viņam tūlīt radās aizdomas. Viņš paslēpās kādās durvīs, no kurienes varēja pavisam ērti izlasīt jauno Klibiķīša vēstījumu, kas skanēja šādi:

DŽAKOMONEM NEGALS KLĀT, VISI KAĶI ŅAUDĒT SĀK.

Klibiķītis ar Romoletu vēl lāga nebija paguvuši aiziet, kad Kalimers jau skrēja uz māju, rokas berzēdams, un rakstīja ministram jaunu šāda satura vēstuli:

Jūsu Ekselence!

Es varu Jums darīt zināmu, ka mūsu valdnieku apvainojošo sienas uzrakstu autors dzīvo kundzes krustmātes Kukurūzvālītes mājā. Runa ir par viņas radinieci Romoletu un vienu no suņiem, kurus viņa vāc kopā, lai pretēji visiem likumiem apmācītu tos ņaudēšanā. Protams, es gribētu saņemt apsolīto atalgojumu simttūkstoš viltotu dālderu apmērā.

Es, apakšā parakstījies,

Kalimers Vekselis.

Pa to laiku Klibiķītis saka raizēties, pamanījis, ka labā kāja atkal kļuvusi par dažiem milimetriem īsāka.

— Man jāatrod kāds paņēmiens, lai varētu rakstīt, nedeldējot ķepu, — viņš nopūzdamies sacīja.

Pagaidi, — iesaucās Romoleta, — cik muļķīgi, ka mēs par to nepadomājām ātrāk! Man ir pazīstams kāds gleznotājs, kas dzīvo tepat tuvumā. Viņa jumta istabiņa ir vienmēr vaļā, jo, būdams pliks kā baznīcas žurka, viņš no zagļiem nebaidās. Tu vari pie viņa aiziet un aizņemties kādu krāsas gabaliņu vai pat veselu kārbiņu. Nāc, es tev parādīšu ceļu un pati iešu mājās, es negribu, ka krustmātei Kukurūzvālītei manis dēļ būtu jāuztraucas.