Džanni Rodāri - Dželsomīno melu zemē

— Man arī. Es gandrīz biju to aizmirsis.

— Izsalkums ir vienīgais, ko nevar aizmirst. No laika tas nebīstas, gluži otrādi, jo ilgāks laiks pagajis, jo lielāks ir izsalkums. Vispirms gan es gribētu atstāt mazu sveicienu šai sienai, kuras gūsteknis tik ilgi esmu bijis.

Klibiķītis ar savu sarkanā krīta kāju uzrakstīja uz sienas sava nospieduma vidū: ŅAU, LAI DZĪVO BRĪVĪBA!

Atrast kaut ko ēdamu nebija viegli.

Visu laiku, kamēr viņi staigāja pa pilsētu, Dželsomīno cītīgi lūkojās uz zemi, cerēdams ieraudzīt kādu viltotu naudas gabalu. Klibiķītis turpretim vēroja gājējus, it kā meklēdams kādu paziņu.

— Tur viņa nāk, — viņš beidzot noteica, rādīdams uz kādu vecu kundzi, kas ar sainīti rokās steidzīgi soļoja pa ietvi.

— Kas tā tāda?

— Tā ir krustmāte Kukurūzvālīte, kaķu aizgādne. Katru vakaru viņa atnes sainīti ar ēdienu paliekām klejotājiem kaķiem, kas klīst gar Džakomones pils parka mūriem.

Krustmāte Kukurūzvālīte bija tieva, gandrīz divus metrus gara vecenīte, kas turējās ļoti taisni un izskatījās visai stingra. Paskatoties uz viņu, varētu teikt, ka tā ir viena no tām dāmām, kas mēdz uzbrukt kaķiem ar slotaskatu. īstenībā — pēc Klibiķīša vārdiem — bija gluži otrādi.

Viņai sekodami, Dželsomīno ar savu biedru nonāca kādā laukumiņā, aiz kura bija redzams parka žogs — asi robots mūris, apkaisīts ar pudeļu šķembām. Kāds desmits diezgan noplukušu un izkāmējušu kaķu saņēma Kukurūzvālīti ar nesaskanīgu riešanu.

Stulbeņi, — izgrūda Klibiķītis. — Tu redzēsi, ka es tūliņ ievedīšu kārtību.

Tajā mirkli, kad krustmāte Kukurūzvālīte atraisīja savu sainīti un nolika tā saturu blakus ietvei, Klibiķītis iejaucās barā un nokliedza spiedzīgu «ŅAU!».

Kaķi, kas ņaudēja, nevis rēja, šīs zemes kaķi nebija paraduši redzēt. Aiz liela pārsteiguma visi kaķi sastinga uz vietas ar atplestām mutēm. Klibiķītis paķēra zobos divas mencu galvas un pāris lēcienos atradās jau uz parka žoga, pārlīda tam pāri un iemuka krūmos.

Dželsomīno pavērās apkārt — viņš arī būtu labprāt lēcis pāri mūrim, bet krustmāte Kukurūzvālīte skatījās uz viņu aizdomu pilna.

«Man negribētos, ka viņa saceļ trauksmi,» viņš domāja. Izlikdamies par nejaušu garāmgājēju, kas iet savās gaitās, viņš nogriezās pa citu ceļu.

Kad pirmais pārsteiguma brīdis bija garām, kaķi sāka riet, ieķērušies svārkos Kukurūzvālītei, kas, patiesību sakot, bija vēl vairāk izbrīnījusies nekā viņi. Beidzot vecenīte nopūtās, izdalīja kaķiem pēdējās ēdiena atliekas, pameta vēlreiz acis uz mūri, aiz kura bija nozudis Klibiķītis, un gāja atpakaļ uz mājām.

Tikko Dželsomīno nogriezās aiz ielas stūra, viņš atrada ilgi meklēto viltoto naudas gabalu un varēja beidzot nopirkt maizi un sieru (vai, kā te mēdza teikt, «pudelīti tintes un gabalu dzēšamgumijas»).

Nakts pienāca drīz, Dželsomīno bija noguris, nāca miegs. Atradis kādā mājā vaļējas durvis, viņš ielīda pagrabā un apgūlās uz ogļu kaudzes.

Kamēr Dželsomīno gulēja (nenojauzdams, ka tieši miegā viņu pārsteigs jauna liksta, par kuru pastāstīsim vēlāk), sekosim pa Klibiķīša trīs sarkano ķepiņu pēdām. Mencu galvas un plekstes mugura viņam garšoja lieliski. Tā bija pirmā reize, kad viņš bāza ko mutē: līdz šim, dzīvojot uz sienas, viņam nekad nebija iegribējies ēst. Tā bija arī pirmā reize, kad kaķis naktī atradās karaliskajā parkā. «Žēl, ka te nav arī Dželsomīno,» Klibiķītis nodomaja. «Viņš varētu nodziedāt serenādi karalim Džakomonem, saplēsdams visus logus.»

Kaķītis pacēla galvu, palūkojās uz pili un pašā pēdējā stāvā ieraudzīja veselu rindu apgaismotu logu.

«Karalis Džakomone iet gulēt,» viņš apsvēra. «Tādu skatu nedrīkst palaist garām.»

Kā jau kaķis, viņš veikli rāpās augšā no viena stāva uz otru, kamēr nokļuva līdz milzīgai zālei, kas, izrādījās, bija Viņa Augstības guļamistabas priekštelpa.

Divas nebeidzamas kambarsulaiņu, apkalpotāju, kambarkungu, admirāļu, ministru un citu augstmaņu rindas dziļi klanījās, kad gāja garām Džakomone — liels, resns un tik neglīts, ka bail. Ļoti skaisti bija tikai viņa biezie, garie, oranždzeltenie cirtainie mati un violetais naktskrekls ar izšūtu vārdu uz krūtīm.

Viņam garāmejot, visi noliecās un čukstēja:

— Labrīt, Jūsu Augstība! Lai jums šī diena laimīga. Karali!

Laiku pa laikam Džakomone apstajas, lai nožāvātos, un katru reizi viens no galminiekiem tūlīt pieklājīgi aizlika viņam roku mutei priekšā. Tad Džakomone gāja tālāk ņurdēdams:

— Šorīt man nemaz negribas gulēt. Es jūtos žirgts kā pumpuriņš.

Protams, viņš gribēja teikt pavisam pretējo, bet, likdams melot citiem, viņš pierada veikli melot arī pats un bija pirmais, kas saviem meliem ticēja.

— Jūsu Augstībai ir varens purns, kas prasās pēc dūres, — palocīdamies sacīja viens no ministriem.

Džakomone pablenza uz viņu ar niknu aci, bet laikus atcerejās šo vardu nozīmi — ka viņš izskatās brīnišķīgi, tāpēc pasmaidīja, nožāvājās, pagriezās atpakaļ un ar rokas mājienu atsveicinājās no augstmaņu bara, pacēla naktskrekla apmali un iegaja guļamistabā.

Klibiķītis pārvietojās uz nākamo palodzi, lai varētu turpināt novērošanu.

Viņa Augstība Džakomone, tikko bija palicis viens, pieskrēja pie spoguļa un sāka sukāt savus skaistos oranždzeltenos matus ar zelta suku.

«Viņš ļoti rūpējas par saviem matiem,» sprieda Klibiķītis, «un tas ir prātīgi, mati patiešam ir skaisti. Kā tas varēja notikt, ka cilvēks ar tik skaistiem matiem top par jūras laupītāju? Viņam va jadzēja kļūt par gleznotāju vai mūziķi.»

Šajā brīdī Džakomone nolika suku, uzmanīgi satvēra pie deniņiem divus matu kušķus, un — viens, divi, trīs! — ar vienu vienīgu rokas kustību karaļa galva tapa gluda kā poda dibens. Neviens indiānis nevarētu tik ātri noskalpēt savu ienaidnieku.

— Parūka! — Klibiķītis apstulbis izdvesa.

Skaistie oranždzeltenie mati bija tikai parūka, zem kuras atradas Viņa Augstības neglītā, sarkanādainā galva ar pumpām un puniem, kurus Džakomone aptaustīja, sērīgi nopūzdamies. Tad viņš atvēra skapi, un Klibiķītis, kas savas acis bija atvēris vēl platākas, ieraudzīja veselu parūku kolekciju visādās krāsās: zeltainas, zilas, melnas, — sasukātas simtiem dažādos veidos. Džakomonem, kas atklātībā parādījās vienmēr tikai oranždzeltenajā parūkā, privātajā dzīvē, tas ir, gultā, patika mainīt parūkas, lai apmierinātu savus sirdsēstus par pliko pauri. Nebūtu gan nekāda iemesla kaunēties par to, ka viņam izkrituši visi mati, jo gandrīz visiem cilvēkiem zināmā vecumā mati kļūst arvien retāki. Bet tāds nu bija Džakomone — viņš nevarēja samierināties ar to, ka uz viņa galvas nav matu.

Klibiķīša acu priekšā Viņa Augstība izmēģināja citu pēc citas vairākus desmitus parūku, pastaigādamies spoguļa priekšā, lai patīksminātos: viņš apskatīja sevi no priekšas, no sāniem, ar otra spogulīša palīdzību aplūkoja pakausi — tāpat kā primadonna, iedama uz skatuves. Beidzot viņš atrada parūku pēc savas gaumes. Tā bija violeta, tādā pašā tonī kā naktskrekls. Viņš uzmauca parūku uz plikās galvas, iekāpa gultā un nodzēsa gaismu.

Vēl kādu pusstundiņu Klibiķītis pavadīja, ložņādams gar karaļa pils logiem, tā apmierinot savu ziņkārību. Šāda nodarbība gan nav piemērota labi audzinātam cilvēkam: ja nav pieklājīgi klausīties aiz durvīm, vai tad, pēc jūsu domām, apmierināt ziņkārību pie logiem ir pieklājīgak? Nevajag arī aizmirst, ka jums tas nekad neizdotos, jo jūs neesat ne kaķi, ne akrobāti. Klibiķītim sevišķi iepatikās viens no kambarkungiem, kas pirms gulētiešanas nometa galma apģērbu, izsvaidīdams pa visām malām mežģīnes, ordeņus un ieročus. Vai varat iedomāties, ko viņš pēc tam uzvilka mugurā? Savu veco juras laupītāja apģērbu: līdz ceļiem uzrotītas bikses, rūtainu kreklu un melnu apsēju pār labo aci. Tādā tērpā vecais pirāts kāpa nevis gultā, bet uzrausās uz baldahīna jumta, kas atradas virs gultas: viņš laikam bija noilgojies pēc visaugstākajiem mastiem. Beigās viņš vēl aizdedza aplipušu pīpi un uzvilka tik kāru dūmu, ka Klibiķītis tikko noturējās neieklepojies.