Džanni Rodāri: Dželsomīno melu zemē

— Vai tad tas nav suņa vārds?

— Neapšaubāmi.

— Nekā nesaprotu, — sacīja Dželsomīno. — Vispirms rakstāmlietu pārdevējs, kas gribēja iedot man tinti maizes vietā, tagad kaķis ar suņa vārdu.

— Mīļais draugs, — paskaidroja Klibiķītis, — šis kaķis domā, ka viņš ir suns. Vai gribi paklausīties? — Klibiķītis pagriezās pret kaķi un sirsnīgi sveicināja:

— Fido, ņau!

— Vau, vau, — kaķis saniknots atbildēja. — Kaunies! Ņaud tikai kaķi.

— Bet es taču esmu kaķis, — sacija Klibiķītis, — kaut arī man ir tikai trīs kājas, kas uzzīmētas ar sarkanu krītu.

— Tu esi mūsu rases negods! Tu esi melis, ej projām! Es negribu vairs tērēt laiku, ar tevi runājot. Turklāt sāk līt, labāk skriešu mājās un paņemšu lietussargu.

Kaķis aizgaja, reizēm pagriezdamies atpakaļ un ieriedamies.

— Ko viņš teica? — jautāja Dželsomīno.

— Viņš teica, ka līstot.

Dželsomīno paskatījās debesīs: virs namu jumtiem spīdēja tik spoža saule kā vēl nekad, un mākonīti nevarētu saskatīt pat ar jūras tālskati.

Cerēsim, ka visi negaisi šajā zemē būs tādi paši kā šodien. Man liekas, ka esmu nokļuvis kādā ačgārnību pasaulē.

Mīļais Dželsomīno, tu gluži vienkārši esi nokļuvis Melu zemē. Te visi, likuma spiesti, melo. Nelaime, ja kāds pasaka patiesību: lielos naudas sodus maksājot, jāatdod arī kažoks, pat ar visu asti. Klibiķītis, kas no sava novērošanas posteņa uz sienas bija ieguvis tik daudz zināšanu, tagad varēja sniegt Dželsomīno sīkus paskaidro jumus par Melu zemi.

— Tev jāzina, — iesāka Klibiķītis…

Es saīsināšu viņa stāstu, lai jums nebūtu jāzaudē pārak daudz laika. Stāsts ir šāds.

Jau sen pirms Dželsomīno ierašanās šajā savādajā zemē te no jūras bija ieceļojis izveicīgs un uzņēmīgs pirāts, vārdā Džakomone — Lielais Jēkabs, pietiekami liels un drukns vīrs, lai spētu panest tādu vārdu nesalīcis, un pietiekami vecs, lai sāktu ilgoties pēc kārtīgākā dzīvesveida.

«Nu jaunība ir pagājusi,» viņš esot sacījis. «Man ir apnicis braukāt pa jūrām. Labāk okupēšu kādu saliņu un mainīšu profesiju. Protams, es neaizmirsīšu arī pārējos juras laupītājus: iecelšu viņus par majordomiem, kambarsulaiņiem, zirgu puišiem un izsūtāmiem, tā ka viņiem nevajadzēs žēloties par savu vadoni.»

Ar šādu nodomu viņš sāka meklēt sev saliņu, bet neviena nebija pa prātam — visas likās pārāk mazas. Kas atbilda viņa gaumei, tā nepatika citiem bandas dalībniekiem. Viens gribēja, lai būtu upe, kur varētu makšķerēt foreles, bet upes nebija. Otrs gribēja kino, cits — banku, kur varētu noguldīt salaupīto naudu uz procentiem.

— Kāpēc mēs nevaram ieņemt kaut ko labāku nekā saliņa?

Galu galā viņi okupēja veselu valsti ar lielu pilsētu, kurā bija teātru un banku papilnam, ar daudzām upēm, kurās varēja makšķerēt foreles un svētdienās vizināties laivā. Un tik tālu nebija nekā sevišķa — tas gadās diezgan bieži, ka šo vai kādu citu zemi kādā pasaules malā okupē pirātu banda. Kad zeme bija ieņemta, Džakomone nolēma: viņam derētu pārmainīt vārdu un saukties tagad par Džakomoni Pirmo, bet savus ļaudis pārdēvēt par admirāļiem, kambarkungiem, galminiekiem un ugunsdzēsēju priekšniekiem.

Protams, Džakomone izdeva arī likumu, saskaņā ar kuru visiem vajadzēja saukt viņu par «Jūsu Augstību», pretējā gadījumā tika nogriezta mēle. Lai būtu drošs, ka nevienam neienāks prātā pateikt par viņu patiesību, viņš saviem ministriem pavēlēja reformēt vārdnīcu.

— Nepieciešams pārmainīt visus vārdus, — viņš paskaidroja. — Vārds pirāts, piemēram, nozīmēs — godavīrs. Tātad, ja ļaudis runās, ka esmu pirāts, — ko tad viņi sacīs jaunajā valodā? Ka esmu godavīrs.

— Zvēram pie visām valzivīm, mūsu uzbrukumu lieciniecēm! — sajūsmā kliedza ministri. — Tā ir brīnišķīga ideja, ko vajadzētu uzrakstīt un pielikt pie sienas rāmītī.

— Vai visiem skaidrs? — turpināja Džakomone. — Tālāk: pārmainiet nosaukumus visiem priekšmetiem, dzīvniekiem un personām. Sāksim ar to, ka no rīta «labrīta» vietā vajadzēs teikt «ar labu nakti» — tā visi mani uzticamie pavalstnieki sāks dienu ar meliem. Protams, kad ies gulēt, vajadzēs sacīt — «labdien».

— Lieliski, — iesaucās viens no ministriem. — Tad nevajadzēs vis sacīt «cik jūs labi izskatāties», bet varēs teikt «purns, kas prasās pēc dūres!».

Pēc vārdnīcas reformas tika izdots likums, kas padarīja melošanu par obligātu, un tad izcēlās neaprakstāmas jukas.

Sākumā ļaudis bieži kļūdījās. Gāja, piemēram, pirkt maizi pie maiznieka, aizmirstot, ka tagad maiznieki pārdeva burtnīcas un zīmuļus, bet maize bija jāpērk pie rakstāmpiederumu tirgotāja. Vai arī, ejot pa apstādījumiem, cilvēki raudzījās uz puķēm un nopūtas:

— Cik skaistas rozes!

Tūliņ no krūmiem izlēca ārā kāds no karaļa Džakomones policistiem ar sagatavotiem rokudzelžiem.

— Vareni, vareni! Jūs esat izdarījis noziegumu, vai jūs to zināt? Kā jums nāk prātā «burkānus» saukt par «rozēm»?

— Lūdzu piedošanu, — murmināja nelaimīgais un steidzīgi sāka slavēt citas apstādījumu puķes.

— Cik skaistas nātres, — viņš jūsmoja, rādīdams uz atraitnītēm.

— Nē, nē, mani vairs nepiemānīsiet. Jūs pārkāpumu jau esat izdarījis. Vajadzēs pavadīt kādu laiciņu cietumā un pavingrināties melošanā.

Un tas, kas notika skolās, nav nemaz aprakstāms! Džakomone bija licis samainīt visus skaitļus reizināšanas tabulā. Lai saskaitītu, vajadzēja atņemt. Lai dalītu, vajadzēja reizināt. Skolotāji paši vairs neprata izlabot kļūdas aritmētikas uzdevumos. Sliņķiem bija tīrā laime: jo vairāk viņiem bija kļūdu, jo vairāk varēja cerēt uz labu atzīmi.

Un sacerējumi?

Varat iedomāties, kas iznāk, ja visi vārdi ir ačgārni. Kāds skolēns, piemēram, saņēma viltota zelta medaļu kā godalgu par sacerējumu «Skaista diena»:

Vakar lija. Cik patīkami bija pastaigāties lietū, kas gāza ar pilieniem. Ļaudis beidzot varēja atstāt mājās lietussargus un mēteļus un varēja staigāt krekla piedurknēs. Man netīk, ja spīd saule: jāsēž mājās, lai neizmirktu, visa nakts jāpavada, skatoties saules staros, kas skumji slēpjas uz durvju dakstiņiem.

Lai varētu pienācīgi novērtēt sacerējumu, ņemiet vērā, ka šajā valodā durvju dakstiņi nozīmē logu rūtis.

Pietiks. Tagad jūs zināt, par ko ir runa. Melu zemē pat visiem dzīvniekiem vajadzēja iemācīties melot: suņi ņaudēja, kaķi rēja, zirgi māva, un lauvam zooloģiskā dārza krātiņā lika pīkstēt, jo viņu rūkšana bija iedalīta pelei.

Vienīgi zivis ūdeni un putni gaisā varēja nospļauties par karaļa Džakomones likumiem: zivis tāpēc, ka vienmēr ir mēmas un neviens tas nevar piespiest melot, putni tāpēc, ka suņu ķērāji nevarēja tos notvert. Putni turpināja dziedāt katrs savā balsī, un ik reizi cilvēki noraudzījās uz tiem ar skumjām.

Jūs laimīgie, — ļaudis nopūtās, — neviens jums nevar uzlikt sodu.

Klausīdamies Klibiķīša stāstā, Dželsomīno kļuva arvien bēdīgāks.

«Kā es varēšu dzīvot šajā zemē?» viņš domāja. «Ja man kādreiz paspruks patiess vārds, manu pārlieku skaļo balsi tūlīt dzirdēs visi Džakomones policisti. Mana balss turklāt ir tīk dumpīga, ka nez vai es spēšu noturēt to mierā.»

— Tā, — nobeidza Klibiķītis, — tagad tu zini visu. Vai tu gribi vēl ko zināt? Man gribas ēst.