Džanni Rodāri: Dželsomīno melu zemē

— Ak tētīt! — iesaucās Klibiķītis, kāpdamies atpakaļ uz kapiteļa vidu un taustīdams kaklu. — Es nezinu, kā Melu zemes valodā sauc bailes, bet, ja tās sauc par drosmi, tad man pašlaik ir ārkārtīgi daudz drosmes.

Drošības pēc viņš visu dienu palika tupam savā slēptuvē. Vakarpusē, kad varēja būt daudzmaz drošs, ka nav gaidāmas nekādas nepatīkamas sadursmes, viņš nošļūca no kolonnas zemē, bet, iekams spēra soli, simt reižu paskatījās visapkārt. Tikko viņš atradās jau uz zemes, pakaļkājas tūlīt gribēja skriet, bet labā priekšējā atkal sāka nejēdzīgi niezēt.

— Lai atbrīvotos no niezēšanas, — ņurdēja Klibiķītis, — man vajadzēs kaut kur uzrakstīt ko nepatīkamu par karali Džakomoni. Tā kā esmu piedzimis uz sienas, man acīmredzot nekas cits neatliks ka pavadīt mūžu, apķēpājot sienas ar krītu gan pa labi, gan pa kreisi.

Te, starp citu, es neredzu nevienas sienas. Nekas, uzrakstīšu tur augšā.

Klibiķītis ņēma un uzrakstīja uz pašas giljotīnas ar savas ķepiņas sarkano krītu jaunu vēstījumu karalim Džakomonem, kas bija izteikts šādi:

TĀ IR SKAIDRA PATIESĪBA: PLIKPAURIS IR MAJESTĀTE.

Niezēšana pārgaja, bet Klibiķītis noraizējies ievēroja, ka viņa labā kāja par dažiem milimetriem sarukusi īsāka.

— Man jau tā trūkst vienas kājas, — viņš ņurdēja. — Ja es vēl vienu izrakstīšu pa sienām, ar ko tad staigāšu?

Pagaidām palīdzēšu es, — atskanēja kāda balss viņam aiz muguras.

Būtu bijusi tikai balss, Klibiķītis varētu aizbēgt. Bet balsij bija arī divas stipras rokas un cietas delnas, kas viņu sagrāba ciet, un glābiņa vairs nebija. Rokas un balss piederēja kādai pavecai kalsnai un stingrai kundzei, kas bija gandrīz divus metrus gara.

— Krustmāte Kukurūzvālīte!

— Es gan, — nošņāca vecā kundze. — Un tu nāksi man līdzi! Es tev rādīšu, kā čiept maniem kaķīšiem vakariņas un ķēpāt sienas ar krītu!

Klibiķītis bez pretošanās ļāva sevi krustmātei Kukurūzvālītei ietīt apmetnī, vēl jo vairāk tāpēc, ka pils durvīs parādījās vairāki žandarmi.

«Labi, ka krustmāte Kukurūzvālīte ieradās pirmā,» viņš nodomāja. «Labāk nokļūt viņas nekā Džakomones rokās.»

Krustmāte Kukurūzvālīte aiznesa Klibiķīti mājās un piešuva viņu pie atzveltnes krēsla. Jā gan, piešuva ar adatu un diegu, it kā viņš būtu izšuvuma paraugs, ko piediedz galdautam, un vēl aizmeta divkāršu mezglu, lai šuve neizirtu.

— Krustmāte Kukurūzvālīte, — Klibiķītis uzjautrināts sacīja, — jūs vismaz varētu izvēlēties zilu diegu, kas vairāk pieskanētu manai krāsai. Šis oranžais diegs ir šausmīgs. Tas man atgādina Džakomones parūku.

— Ne jau par parūkām mums jārunā, — atbildēja krustmāte Kukurūzvālīte. — Galvenais, lai tu tupētu mierā un neizbēgtu kā tovakar. Tu esi savāds kustonis, un es no tevis gaidu varenus darbus.

— Esmu tikai kaķis, — pazemīgi atbildēja Klibiķītis.

— Tu esi kaķis, kas ņaud: mūsu laikos tādu ir maz, pareizāk sakot, nav nemaz. Kaķi sākuši riet kā suņi, kas viņiem, protams, lāgā neizdodas, jo nav dzimuši riešanai. Es mīlu kaķus, nevis suņus. Man mājās ir septiņi kaķi. Viņi guļ virtuvē zem ūdensizlietnes. Tiklīdz šie ver muti vaļā, man gribas dzīt tos ārā. Simtiem reižu esmu mēģinājusi iemācīt viņus ņaudēt, bet viņi mani neklausa.

Klibiķītis sāka just simpātijas pret šo veco kundzi, kura neapšaubāmi izglāba viņu no policistiem un kurai bija apriebušies rejoši kaķi.

— Lai nu paliek kaķi, — runāja tālāk krustmāte. — Par tiem domāsim rīt. Šovakar mums kas cits darāms.

Piegājusi pie maza skapīša, viņa izņēma grāmatu un parādīja Klibiķītim virsrakstu — «Apcerējums par tīrību».

— Un tagad, — paziņoja krustmāte Kukurūzvālīte, iekārtodamās otrā atzveltnes krēslā Klibiķītim pretī, — es tev izlasīšu visu grāmatu no pirmās nodaļas līdz pēdējai.

— Cik tur lappušu, krustmāmiņ?

— Nav daudz, tikai astoņsimt divdesmit četras, ieskaitot satura rādītāju — to es nelasīšu, pažēlošu tevi. Pirmā nodaļa: kāpēc nevajag rakstīt savu vārdu uz sienām. Vārds ir liels dārgums, ar to nedrīkst mētāties. Uzgleznojiet skaistu gleznu un parakstiet to ar savu vārdu. Izveidojiet skaistu skulptūru — jūsu vārds uz pjedestāla būs īstā vietā! Izgudrojiet labu mašīnu, un jums būs tiesības nosaukt to savā vārdā. Tikai tie, kas nedara nekā laba un neatrod piemērotākas vietas, kur likt savu vārdu, raksta to uz sienām…

— Tas tiesa, — taisnojās Klibiķītis. — Tomēr es uz sienām nerakstīju savu, bet gan karaļa Džakomones vārdu.

— Sēdi klusu un klausies! Otrā nodaļa: kāpēc nevajag rakstīt uz sienām savu draugu vārdus…

— Man ir tikai viens vienīgs draugs, — iebilda Klibiķītis, — un to pašu esmu pazaudējis. Man negribas klausīties šo nodaļu, jo tā mani padara grūtsirdīgu…

— Tu būsi spiests to noklausīties, jo netiksi nekur prom.

Šajā brīdī ieskanējās zvans un krustmāte Kukurūzvālīte gaja atvērt durvis. Ienāca gadus desmit veca meitene; ka tā bija meitene, to varēja noprast pēc «zirgastes», citādi viņu varētu noturēt arī par zēnu, jo tā valkāja kovbojbikses un rūtainu virskreklu.

— Romoleta! — iesaucās Klibiķītis neizsakāmi pārsteigts.

Meitene domīgi viņu nopētīja.

— No kura laika mēs esam pazīstami?

— Kā tad ne, — runāja tālāk Klibiķītis. — Es gandrīz varētu saukt tevi par mammu. Vai mana krāsa tev neko neatgādina?

— Atgādina gan, — atbildēja Romoleta, — krīta gabaliņu, ko es skolā reiz aizņēmos no kastītes pie tāfeles.

— Aizņēmies? — pārjautāja krustmāte Kukurūzvālīte. — Un skolotāja to zināja?

— Es nepaguvu viņai pasacīt, — paskaidroja Romoleta. — Tūliņ bija zvans uz pusdienas pārtraukumu.

— Ļoti jauki, — noteica Klibiķītis, — var gandrīz sacīt, ka es esmu šā krīta gabaliņa dēls. Tāpēc arī esmu izglītots kaķis: protu runāt, lasīt, rakstīt un rēķināt. Katrā ziņā es tev būtu ļoti pateicīgs, ja tu mani būtu uzzīmējusi ar visām četrām kājām. Bet arī tāpat esmu apmierināts.

— Es arī esmu priecīga, tevi atkal satikdama, — smaidīja Romoleta. — Tev laikam ir daudz man ko stāstīt.

— Te visi ir ļoti apmierināti, — metās starpā krustmāte Kukurūzvālīte, — tikai es ne. Kā liekas, jums abiem nepieciešams iemācīties to, kas rakstīts manā grāmatā. Romoleta, sēdies tur!

Meitene piebīdīja krēslu tuvāk un, nometusi kurpes tālu nost, saritinājās uz tā ar visām kājām. Krustmāte Kukurūzvālīte atsāka lasīt trešo nodaļu, kurā bija paskaidrots, kāpēc nevajag rakstīt uz sienām vārdus, kas apvaino garāmgājējus. Klibiķītis un Romoleta klausījās ļoti uzmanīgi: Klibiķītis tāpēc, ka bija piešūts un nekā cita nevarēja iesākt. Romoleta turpretim to darīja ar sevišķu aprēķinu. To liecināja viņas izskats, un drīz jūs paši par to pārliecināsieties.

Tikusi līdz devītajai nodaļai, krustmāte Kukurūzvālīte sāka žāvāties. Sākumā viņa nožāvājās reizes divas, kamēr izlasīja vienu lappusi. Pamazām žāvas uzmācās arvien biežāk un biežāk: trīs reizes, četras, tad jau pēc katrām divām rindiņām… tad pie katras rindiņas… pie katra vārda… Beidzot nāca viens sevišķi garš žāvājiens, un, kad atkal aizvērās mute, reizē aizvērās arī lādzīgās kundzes acis.