Džanni Rodāri - Dželsomīno melu zemē

Gleznotājs Bananito sēdēja viens pats savā jumta istabiņā. Šovakar viņam nenāca miegs. Sarāvies viņš sēdēja uz soliņa, aplūkoja savas gleznas un noskumis domāja:

«Maniem darbiem nav nekādas jēgas: tiem kaut kā trūkst. Ja šā «kaut kā» netrūktu, tie būtu meistardarbi. Bet kā īsti trūkst? Tā, lūk, ir problēma.»

Tajā brīdī uz palodzes nolēca Klibiķītis, kas bija rāpies pa jumtiem, gribēdams ielīst pa lodziņu, lai netraucētu dzīvokļa saimnieku.

«Vai, vai, viņš vēl ir nomodā,» domās ņaudēja kaķis. «Es pagaidīšu šeit. Negribu būt uzbāzīgs. Kad Bananito gulēs, es no viņa aizņemšos krāsas, tā ka viņš nemaz nepamanīs. Pagaidām uzmetīšu aci gleznām!»

Gleznas ieraugot, Klibiķītim aizravās elpa.

«Manuprāt,» viņš domāja, «te kaut kā ir par daudz. Ja šā «kaut kā» nebūtu, gleznas izskatītos ciešamas. Bet kā te ir par daudz? Kāju. Šim zirgam, piemēram, ir ap trīspadsmit kāju. Un man ir tikai trīs… Arī degunu ir par daudz — šajā portretā ir veseli trīs deguni vienā ģīmī. Neapskaužu šo cilvēku — ja viņam uznāk iesnas, viņš izlieto trīs kabatas lakatiņus uzreiz. Bet ko gleznotājs tagad dara?»

Bananito bija piecelies no soliņa un domāja: «Varbūt mazliet trūkst zaļās krāsas… Jā, jā, tas ir tieši tas, pēc kā te prasās.»

Paņēmis tūbiņu krāsas, viņš to izspieda uz paletes un sāka ar lieliem otas vilcieniem triept zaļo krāsu uz visām gleznām: uz zirga kājām, uz portreta deguna, uz kādas dāmas acīm, pēc skaita sešām — pa trim katrā sejas pusē. >

Tad viņš atkāpās dažus soļus atpakaļ un piemiedza acis, lai novērtētu padarīto.

— Nē, nē, — viņš murmināja, — tur ir kāda cita vaina. Gleznas ir tikpat neglītas, kā bijušas.

Klibiķītis no savas paslēptuves nevarēja šos vārdus sadzirdēt, bet viņš redzēja, ka Bananito bēdīgs purina galvu.

«Varu derēt, ka viņam nav priecīgs prāts,» domaja Klibiķītis. «Es negribētu būt sešacainās kundzes vietā: kad viņai pasliktināsies redze, būs vajadzīgas brilles ar sešiem stikliem, kas droši vien ir ļoti dārgas.»

Bananito paņēma otru tūbiņu krāsas, iztriepa to uz paletes un sāka atkal vilkt ar otu pār visām gleznām, lēkādams pa istabu kā sienāzis.

«Dzeltena…» viņš prātoja. «Esmu pārliecināts, ka trūkst mazliet dzeltenās krāsas.»

«Glābiet!» domāja savukārt Klibiķītis. «Tagad viņš visu pārtaisīs par olu kulteni.»

Bet Bananito jau bija nosviedis zemē paleti un otu, neprātīgās dusmās mīdīja tās ar kājām un plūca sev matus.

«Ja viņš tā turpinās,» sprieda Klibiķītis, «tad noplēsīs sev pliku galvu — tāpat ka karalim Džakomonem. Gandrīz tā kā vajadzētu iet viņu mierināt. Bet ja nu viņš apvainojas? Kaķa padomus vēl nekad neviens nav uzklausījis, un tas arī būtu grūti izdarāms, jo kaķu valodu gandrīz neviens nesaprot.»

Bananito kļuva žēl savu mantu.

— Pietiks, — viņš nolēma. — Paņemšu virtuvē nazi un sagriezīšu visas gleznas sīkos gabalos, lai vislielākais gabals nebūtu lielāks par tramvaja biļeti. Skaidri redzams, ka neesmu dzimis, lai kļutu par gleznotāju.

Bananito «virtuve» bija mazs galdiņš vienā istabiņas stūrī, kur atradās prīmuss, katliņš, bļodiņa, nazis, dakšiņa un dažas karotes. Galdiņš atradās tieši pie loga, un Klibiķītim vajadzēja paslēpties aiz puķu vāzes, lai viņu nepamanītu. Starp citu, ja arī viņš nebūtu paslēpies, Bananito ar savām asaru pilnajām acīm tik un tā nebūtu viņu ieraudzījis.

«Un ko viņš tagad dara?» jautāja sev Klibiķītis. «Ņem karoti? Laikam grib ēst… Nē, viņš liek karoti nost un ņem dakšiņu. Liek atkal to nost un, ņem nazi. Tas mani sāk interesēt. Vai tik viņš negrib kādu nogalināt? Ko var zināt, varbūt savus kritiķus. Galu galā viņam vajadzētu priecāties par to, ka gleznas ir tik neglītas. Ja viņš tās novietotu izstādē, ļaudis nedrīkstētu sacīt patiesību, bet viņiem vajadzētu tās atzīt par meistardarbiem, un viņš tad dabūtu veselu lērumu naudas.»

Kamēr Klibiķītis tā prātoja, Bananito bija izņēmis no atvilktnes galodu un sāka trīt nazi.

— Es gribu, lai tas būtu asāks par bārdasnazi. Tad no maniem darbiem nepaliks pāri ne pēdu.

«Viņš laikam ir nodomājis kādu nogalināt,» domāja Klibiķītis, «un vēlas, lai cirtienam būtu panākumi. Acumirklīti — bet ja nu viņš grib nonāvēt pats sevi? Tas būtu vēl briesmīgāks noziegums. Kaut kas ir jādara, tas ir absolūti nepieciešami. Nedrīkst zaudēt laiku. Ja Kapitolija zosis varēja izglābt Romu, klibs kaķis var izglābt gleznotāju, kas nonācis līdz izmisumam.»

Un mūsu mazais varonis ielēca istabā, nostājās uz visām trim ķepām un ņaudēja, cik jaudas. Tai pašā brīdī atsprāga vaļā durvis un jumta istabiņā aizelsies, nosvīdis, noputējis un ar kaļķiem notriepies iedrāzās… varat uzminēt, kas?

— Dželsomīno - Jasmīnītis!

— Klibiķīti!

— Kāds prieks, tevi atkal ieraugot!

— Tas esi tiešām tu, Klibiķīti manu?

— Kā redzi, saskaiti manas kājas!

Tas viss notika gleznotāja acu priekšā, kas bija palicis stāvam ar nazi rokā un atvērtu muti, bet Dželsomīno un Klibiķītis apkampušies aiz prieka dejoja.

Kādā veidā mūsu tenors bija nokļuvis šo kāpņu galā un kā viņš ielauzās tieši pa šīm durvīm un tieši šajā brīdī, jums tālāk tiks sīki un smalki paskaidrots.

Dželsomīno, ja jūs atceraties, bija aizmidzis pagrabā uz ogļu kaudzes. Tāda gulta, protams, nebija diez cik ērta, bet jaunatnei ērtības bijušas nebijušas. Ogļu gabalu šķautnes bakstīja viņam ribas, bet tas netraucēja gulēšanu.

Pašā saldākajā miegā viņš sāka klusiņām dziedāt. Dažam labam ir paradums miegā runāt, bet Dželsomīno bija paradis miegā dziedāt. Vēlāk pamostoties viņš nekā vairs neatcerējās. Varbūt Dželsomīno balss ar šo nebēdnību mēdza atspītēties par ilgo piespiedu klusēšanu dienā. Tā balss viņam atriebās par visām tām reizēm, kad viņš to bija apslāpējis.

Dželsomīno «pusbalss» tomēr bija pietiekami skaļa, lai pamodinātu pusi pilsētas iedzīvotāju. Sašutušie pilsētnieki skrēja pie logiem.

— Kur tad ir naktssargi? Vai tiešām nav neviena, kas spētu apklusināt šo piedzērušo?

Naktssargi skraidīja uz visām pusēm, bet tukšajās ielās neviena neredzēja.

Pamodās arī teātra direktors, kas dzīvoja otrā pilsētas malā — kilometru desmit no pagraba, kurā gulēja Dželsomīno.

— Kāda neparasta balss! — viņš iesaucās. — Tas tik ir tenors! Bet kas tas varētu būt? Ak, ja es viņu dabūtu rokā, tad ātri vien teātris atkal būtu pārpildīts. Šis cilvēks būtu mans glābiņš.

Man jums jāpaskaidro, ka pilsētas teātris šajā laikā pārdzīvoja krīzi, pareizāk sakot, bija bankrota priekšvakarā: Melu zemē dziedoņu bija ļoti maz, un tie paši uzskatīja par savu pienākumu dziedāt slikti. Lūk, kāpēc. Ja viņi dziedāja labi, publika kliedza: «Suns, beidz riet!» Ja viņi dziedāja slikti, publika kliedza: «Bravo! Bravissimo! Bis!» Dziedoņi pa lielākai daļai labprātāk klausījās «bravo» saucienus, nekā pūlējās dziedāt pareizi.

Teātra direktors steidzīgi apģērbās, izgāja uz ielas un devas uz pilsētas centru, no kurienes, kā likās, plūda balss.

Nemaz nestāstīšu, cik reižu viņš bija pārliecināts, ka ir jau nonācis īstajā vietā.