Džanni Rodāri - Dželsomīno melu zemē

Tieši deviņos svinīgi iesoļoja savā ložā Viņa Augstība Džakomone Pirmais ar oranždzelteno parūku galvā. Klātesošie piecēlās, paklanījās un atkal apsēdās, cenzdamies neskatīties uz parūku. Neviens neatļāvās nekādā veidā atgādināt rīta starpgadījumu, jo visi zināja, ka teātris ir spiegu pilns un ka tie ir vienmēr gatavi pierakstīt savos piezīmju blokos ļaužu sarunas. Do-mi-sol, kas uztraukts bija gaidījis valdnieka ierašanos un pa caurumiņu priekškarā skatījies uz parteru, deva zīmi Dželsomīno, lai sagatavojas, un pats kāpa lejā orķestrī. Viņš pamāja ar zizli, un atskanēja valsts himnas pirmās taktis:

Protams, neviens neatļāvās pat pasmaidīt. Vēlāk kāds apgalvoja, ka Džakomone tajā brīdī esot drusku piesarcis; tas gan nav lāgā ticams, jo Džakomone, lai izskatītos jaunāks, šajā vakarā bija pārklājis seju ar biezu pūdera kārtu.

Kad Dželsomīno iznāca uz skatuves, Do-mi-sol aģenti uzsāka svilpt un saukt:

— Nost ar Dželsomīno!

— Vācies prom, tu suns!

— Varde, atgriezies savā dīķī!

Dželsomīno šos un citus līdzīgus saucienus uzņēma ar lielu pacietību, noklepojās un gaidīja, kamēr iestāsies klusums. Tad viņš sāka dziedāt programmas pirmo dziesmu vismaigākaja balsī, kādā vien spēja, cieši sasprindzinātām lūpām, tāpēc no tālienes likās, ka viņš dzied ar aizvērtu muti. Tā bija viņa dzimtās puses dziesmiņa ar diezgan vienkāršiem un drusku dīvainiem vārdiem, bet Dželsomīno to dziedāja tik dziļi izjusti, ka drīz vien teātri sākās milzīga kabatas lakatiņu plivināšana, jo publika nespēja vien beigt slaucīt asaras. Dziesmiņa beidzās ar augstu noti, bet Dželsomīno balsi nemaz nepastiprināja, tieši otrādi, mēģināja to noklusināt. Tomēr viņam neizdevās aizkavēt veselu duci «tinkštankš»: galerijā saplīsa plāna stikla lampiņas. Šos sprādzienus gan apslāpēja briesmīgu svilpienu brāzma. Viss teātris auroja, kājās piecēlušies, visi kliedza, cik spēja:

— Vācies prom! Cirka klauns! Apklusti, lai tevis vairs nedzirdētu! Ej dziedi labak valzivīm!

Īsi sakot, ja drīkstētu sacīt patiesību, avīzēs būtu rakstīts: «Sajūsmai nebija robežu.»

Dželsomīno palocījās un sāka otru dziesmu. Šoreiz, jāatzīstas, viņš drusku bija aizrāvies. Dziesma viņam patika, un dziedāšana bija viņa vienīgā kaislība. Publika klausījās lielā pacilātībā: Dželsomīno aizmirsa savu parasto piesardzību un kādu augsto noti nodziedāja tik spēcīgi, ka vairāku kilometru attālumā par to sajūsminājās teātrī neiekļuvušie klausītāji.

Dželsomīno gaidīja aplausus, pareizāk sakot, jaunu svilpienu un lamu vārdu šalti, bet sagaidīja smieklu vētru, no kuras viņš pavisam apstulba. Likās, ka publika viņu ir pavisam aizmirsusi. Visi bija pagriezuši muguru un smiedamies skatījās vienā virzienā. Arī Dželsomīno pavērās uz to pusi, un atklājās skats, no kura viņam dzīslās

sastinga asinis, bet rīklē — balss. Augstā nots nebija saplēsusi lielās lustras pie griestiem virs partera, bet bija izdarījusi daudz lielāku nelaimi — no karaļa Džakomones galvas bija nopūsta slavenā oranždzeltenā parūka. Valdnieks nervozi bungoja ar pirkstiem pa ložas balustrādi un mēģināja aptvert, kāpēc sacēlusies tāda jautrība. Nabadziņš, viņš nekā nebija pamanījis, un neviens neuzdrošinājās viņam atklāt patiesību, jo visi pārāk labi atcerējās, kāds gals šorīt bija pienācis pārāk centīgajai galminieka mēlei.

Do-mi-sol, kas stāvēja ar muguru pret zāli un neko nevarēja redzēt, deva Dželsomīno zīmi sākt trešo dziesmu.

«Ja Džakomone ir izgāzies,» domāja Dželsomīno, «tad tas vēl nenozīmē, ka man ir jādara tāpat. Šoreiz es patiešām gribu labi nodziedāt.»

Un viņš dziedāja tik labi, ar tādu iedvesmu un tik plašu balsi, ka jau ar pirmo takti teātris sāka brukt kopā. Vispirms sašķīda lustras, kas uzkrita virsū tiem skatītājiem, kas laikus nebija paglābušies. Tad sagāzās vesela rinda ložu, tieši tās, kuru centrā atradās karaliskā, bet Džakomone, par laimi, jau bija atstājis teātri. Paskatījies spogulī, lai pārbaudītu, vai uz vaigiem nevajag atjaunot pūdera kārtu, viņš ar šausmām bija konstatējis, ka parūka aizlidojusi. Stāsta, ka tajā vakarā viņš licis nogriezt mēles visiem galminiekiem, kas bijuši teātrī, tāpēc ka tie nebija viņam darījuši zināmu nelaimīgo starpgadījumu.

Kamēr Dželsomīno dziedāja, publika drūzmējās pie izejas. Kad sabruka pēdējās ložu rindas un galerija, zālē bija palikuši tikai Dželsomīno un Do-mi-sol. Dželsomīno, acis aizvēris, turpināja dziedāt, pavisam aizmirsdams, ka atrodas teātrī, ka viņš ir Dželsomīno, sajuzdams tikai prieku par savu dziedāšanu. Do-mi-sol, kam acis diemžēl bija vaļā, plūca sev matus!

— Mans teātris pagalam! Esmu izputināts! Esmu izputināts!

Teātra laukumā pūlis šoreiz kliedza:

— Bravo! Bravo!

Tagad saucieni bija tādi, ka Džakomones policisti saskatījās un bubināja:

— Vai zini, viņi kliedz «bravo» tāpēc, ka viņš dzied labi, nevis tāpēc, ka dzied slikti.

Dželsomīno nobeidza dziesmu ar tādu balss pacēlumu, kas sagrieza otrādi teātra drupas un sacēla milzīgu putekļu mākoni. Tikai tad viņš atskārta, kādu postu bija nodarījis, un ieraudzīja Do-mi-sol, kas, draudīgi vicinādams diriģenta zizli, centās tikt pāri drupu kaudzēm un nokļūt pie viņa.

«Mana dziedoņa karjera pagalam,» Dželsomīno bezcerīgi domāja. «Vismaz jāmēģina glābt ādu.»

Caur kādu plaisu teātra sienā viņš izgāja uz laukuma un, paslēpis seju rokās, pievienojās ļaužu plūsmai, līdz nokļuva kādā tukšā ielā. Tad sāka skriet un skrēja tā, ka tikko kājas neaizlūza.

Tomēr Do-mi-sol, kas nebija izlaidis viņu no acīm, sekoja, kliegdams:

— Apstājies, nelaimīgais! Samaksā par manu teātri!

Dželsomīno metās ap stūri pirmajā šķērsieliņā, iespruka tuvākajās durvīs, bez elpas uzdrāzās augšā pa kāpnēm līdz pašiem bēniņiem, atgrūda vaļā durvis un… te, lūk, viņš ir Bananito darbnīcā — tajā pašā brīdī, kad Klibiķītis ielēca tur no palodzes.

Bananito bija palicis stāvam ar vaļēju muti un klausījās, kā Dželsomīno un Klibiķītis stāsta viens otram savus piedzīvojumus. Nazi vēl arvien viņš turēja rokā, bet tagad vairs neatcerējās, kāpēc bija to paķēris.

— Ko jūs gribējāt ar nazi darīt? — Klibiķītis neuzticīgi apjautājās.

— Es pats sev jautāju to pašu, — atbildēja Bananito. Tomēr pietika vienreiz aplaist acis apkārt, lai sāktos atkal visdrūmākā bezcerība: viņa gleznas bija vēl turpat, tikpat neglītas kā šī stāsta devītajā nodaļā.

— Kā redzu, jūs esat gleznotājs, — ar cieņu sacīja Dželsomīno, kurš vēl nebija paguvis izdarīt šo atklājumu.

— Tā es biju domājis, — skumīgi čukstēja Bananito. — Es biju domājis, ka esmu gleznotājs. Tomēr būs labāk, ja mainīšu profesiju. Izvēlēšos sev tādu amatu, kur pēc iespējas mazāk darīšanu ar krāsām. Kļūšu, piemēram, par kapraci, tad viss būs tikai melns.

— Arī kapsētā ir puķes, — piebilda Dželsomīno. — Zemes virsū nav nekā tik melna, kas būtu īsti melns un tikai melns.

— Ogle, — ieminējās Klibiķītis.

— Pieliec uguni, tā kļūst sarkana, balta, zila.

— Melna tinte ir melna — un vairāk nekas.

— Bet ar melnu tinti var rakstīt raibus un priecīgus stāstus.