Džanni Rodāri - Dželsomīno melu zemē

— Nav teikts, ko atbildējusi ķirzaka, — piezīmēja Klibiķītis.

— To es varu iedomāties. Droši vien viņas smiekli bija dzirdami no Apenīniem līdz Andu kalniem.

Pēdējā lappusē pēdējās slejas beigās bija īss ziņojums ar vienkāršu virsrakstu — «Atsaukums». Dželsomīno lasīja:

«Pavisam kategoriski tiek atsaukta ziņa, ka šonakt trijos Akas ielā policija arestējusi kundzi krustmāti Kukurūzvālīti un viņas radinieci Romoletu. Protams, šīs abas personas ap pieciem nav ievietotas vājprātīgo namā, ka daži apgalvo. Paraksts: Policijas priekšnieks.»

— Melu priekšnieks, iesaucās Klibiķītis. — Tas nozīmē, ka viņas, nabadzītes, tiešām atrodas trakonama krātiņā. Es nojaušu, ka tas noticis manas vainas dēļ.

— Skaties, — viņu pārtrauca Dželsomīno, — palasi te! Otrs atsaukums.

Tas attiecās tieši uz Dželsomīno un skanēja tā:

«Ir absolūti nepatiesi, ka policija meklē slaveno tenoru Dželsomīno. Nav nekādas vajadzības to darīt, jo viņam nav jāatbild par zaudējumiem, kurus viņš nav nodarījis Pilsētas teātrim. Tāpēc ikviens, kas zina, kur slēpjas Dželsomīno, lai nenāk to paziņot policijai, jo tiks stingri sodīts.»

Stāvoklis kļūst sarežģītāks, — piezīmēja Klibiķītis. — Tu labāk nekusties no mājas ārā. Es iešu apklausīšos, kas jauns.

Dželsomīno gan lāga negribēja sēdēt, neko nedarīdams, un gaidīt, bet jūs taču paši saprotat, ka Klibiķītim bija taisnība. Tāpēc Dželsomīno ļāva, lai Klibiķītis iet, un pats atlaidās gultā, apņemdamies pacietīgi pavadīt šo dienu bezdarbībā.

Mēs atstājām krustmāti Kukurūzvālīti stāvam durvīs un klausāmies kaķīšu pirmos ņaudienus. Viņa bija tik laimīga, cik laimīgs varētu būt tikai mūzikas vēsturnieks, kuram laimējies atrast neizdotu Bethovena simfoniju, kas ilgus gadus nogulējusi kādā atvilktnē.

Romoletu mēs atstājām ceļā uz mājām pēc tam, kad viņa bija parādījusi Klibiķītim, kā nokļūt Bananito jumta istabiņā. Drīz abas radinieces mierīgi gulēja, nenojauzdamas, ka Kalimera vēstule jau iedarbinājusi policijas mašīnu. Trijos naktī dažas šīs mašīnas daļas žandarmu grupas izskatā bez garām runām ielauzās viņu mājā, lika vecajai kundzei ar meiteni steidzīgi apģērbties un aizveda abas uz cietumu.

Žandarmu priekšnieks, nodevis arestantes cietuma priekšniekam, gribēja iet atpakaļ un likties gulēt, bet to viņš bija izplānojis, neņemdams vēra sava kolēģa sīkumainību.

— Ko šīs personas izdarījušas?

— Vecā mācīja suņus ņaudēt, meitene raksta uz sienām. Bīstamas noziedznieces. Tavā vietā es viņas iebāztu pagrabā un pastiprinātu apsardzi.

— Tā ir mana darīšana, — atcirta cietuma priekšnieks. — Tagad paklausīsimies, ko viņas saka.

Krustmāti Kukurūzvālīti pratināja pirmo. Apcietināšana nebija viņu izbiedējusi. Nekas nevarēja aptumšot viņas laimi un prieku par to, ka septiņi mīļie kaķīši beidzot atguvuši savu īsto balsi. Tāpēc viņa ļoti mierīgi atbildēja uz visiem jautājumiem.

— Ne, tie nebija suņi. Tie bija kaķi.

— Ziņojumā teikts, ka suņi.

— Nē, kaķi. Tādi, kas ķer peles.

— Tieši suņi taču ķer peles.

— Nē, kungs, peles ķer kaķi. Naud arī kaķi. Manējie rēja tāpat kā visi citi pilsētas kaķi. Bet šonakt, par laimi, viņi pirmo reizi saka ņaudēt.

— Šī dāma ir traka, — sacīja cietuma priekšnieks. — Viņai vieta ir vājprātīgo namā. Tātad — ko jūs, kundze, mums te stāstāt?

— Patiesību, tikai patiesību.

— A, tagad lieta pavisam skaidra, — iesaucās cietuma priekšnieks. — Šī sieviete jāieģērbj trako kreklā. Es nevaru viņu pieņemt: cietums paredzēts normāliem cilvēkiem. Trakie jāved uz vājprātīgo namu.

Kaut arī žandarmu priekšnieks, redzēdams, kā izkūp viņa cerības uz jauku izgulēšanos, izmisīgi protestēja, cietuma priekšnieks nodeva viņam atpakaļ krustmāti Kukurūzvālīti ar visiem viņas papīriem. Tad viņš pratināja Romoletu.

— Vai tu rakstīji uz sienām?

— Tā ir tīra patiesība.

— Dzirdējāt? — iesaucās cietuma priekšnieks. — Arī šī ir traka. Uz vājprātīgo namu! Ņemiet līdzi arī meiteni un lieciet mani mierā! Man nav laika noņemties ar trakiem.

Policijas priekšnieks, zils aiz dusmām, iesēdināja abas arestantes atpakaļ mašīnā un aizveda uz vājprātīgo namu, kur tās nekavējoties pieņēma un ieslēdza milzīgā kamera kopā ar citiem trakajiem, kas bija uzdrošinājušies sacīt patiesību.

Tomēr šīs nakts notikumi ar to vēl nebeidzās. Kad policijas priekšnieks beidzot atgriezās savā kabinetā… kas viņu tur gaidīja? Kalimers Vekselis ar cepuri rokā un riebīgu smaidu uz lūpām.

— Kas jums vajadzīgs?

— Jūsu Ekselence, — čukstēja Kalimers, klanīdamies un vēl vairāk smaidīdams. — Es ierados pēc simttūkstoš viltotajiem dālderiem. Atalgojums pienākas man, jo tas ir mans nopelns, ka valdnieka ienaidnieki apcietināti.

— Tātad jūs esat vēstules rakstītājs, — domīgi teica policijas priekšnieks. — Bet vai viss, ko jūs rakstījāt, ir patiesība?

— Jūsu Ekselence, — Kalimers iekliedzās, — tā ir tīra patiesība, to es varu apzvērēt!

— Ak tā! — savukārt iesaucās policijas priekšnieks ar ļaunu smaidiņu. — Lūk, cilvēks, kas apgalvo, ka esot sacījis patiesību. Mans draugs, es jau nopratu, ka jūs esat prātā jucis, un jūs pats man to apliecinājāt. Uz vājprātīgo namu! Ejam!

— Apžēlojieties, Ekselence, — Kalimers brēca, mezdams cepuri zemē un izmisumā mīdīdams to kājām. — Jūs taču nedarīsiet man tādu netaisnību! Esmu melu draugs, tā arī parakstījos vēstulē.

— Bet vai tas ir tiesa, ka jūs esat melu draugs?

— Tas tiesa! Tā ir patiesība! Es to apzvēru!

— Jūs atkal iekritāt, policijas priekšnieks triumfēja, — Divas reizes jūs man apzvērējāt, ka esot sacījis patiesību. Taisieties tik prom, te nav ko gudrot! trakonamā jums pietiks laika, varēsiet nomierināties. Tagad jūs esat trakojošs vājprātīgais un atstāt jūs brīvībā nozīmētu apdraudēt sabiedrisko kārtību.

— Jūs gribat piesavināties manu atalgojumu! — bļāva Kalimers, spārdīdamies žandarmu rokās.

— Dzirdējāt? Viņam uznākusi lēkme. Uzvelciet tam spaidu kreklu un aizbāziet muti! Kas attiecas uz atalgojumu, varu apgalvot, ka viņš nedabūs ne graša, kamēr man būs pietiekami daudz kabatu, kur šo naudu glabāt.

Tā nokļuva vājprātīgo namā arī Kalimers, kur viņu vienu pašu ieslēdza kamerā, kurai bija skaņas izolācija.

Tagad policijas priekšnieks gribēja iet gulēt, bet no otra pilsētas gala sāka nākt trauksmes signāli:

— Hallo, policija? Te apkārtnē ir kāds suns, kas ņaud. Droši vien traks. Atsūtiet kādu.

— Hallo, policija? Kur palikuši suņu ķērāji? Pie manām durvīm atrodas kāds suns, kas ņaud jau veselu pusstundu. Ja tā turpināsies līdz rītam, neviens nevarēs iziet uz ielas aiz bailēm, ka nesakož.

Žandarmu priekšnieks pavēlēja tūlīt sasaukt visus suņu ķērājus, sadalīja tos patruļās, ko pastiprināja ar izlases žandarmiem, un izsūtīja pa visu pilsētu meklēt «suņus, kas ņaud» vai, kā lasītājs pats sapratīs, septiņus krustmātes Kukurūzvālītes mincīšus.

Vismazāko kaķēnu notvēra jau pēc pusstundas. Aizrāvies ar ņaudēšanu, viņš nemaz nepamanīja, ka ir ielenkts. Redzot sev visapkārt tik daudz ļaužu, mazulis nodomāja, ka tie ieradušies viņu apsveikt, un sāka ņaudēt vēl sirsnīgāk. Viens no suņu ķērājiem tuvojās kaķēnam ar draudzīgu sejas izteiksmi, dažas reizes noglāstīja muguru, tad sagrāba aiz skausta un iebāza maisā.