Džanni Rodāri - Dželsomīno melu zemē

Nākamo no septiņiem saņēma tajā brīdī, kad viņš, uzrāpies kādā piemineklī uz zirga segliem, teica runu nelielam bariņam kaķu, mēģinādams tos pierunāt, lai ņaud. Kaķi klausījās ar drūmu ironiju un vēlāk apsveica viņa sagūstīšanu ar briesmīgiem rējieniem. Trešo saķēra tāpēc, ka viņš strīdējās ar kādu suni.

— Muļķi, kāpēc tu ņaudi? — kaķis vaicāja.

— Atvainojiet, ko tad man vajadzētu darīt? Esmu kaķis, tāpēc ņaudu, — atbildēja suns.

— Tu divkaršais muļķi, vai tad neesi nekad paskatījies spogulī? Tu esi suns, un tev jārej! Es esmu kaķis, un man pieklājas ņaudēt. Paklausies — ņau, ņau, ņaaau!

Galu galā viņi sastrīdējās, un suņu ķērāji bez kādām ceremonijām sagrāba abus. Taču suni vēlāk atlaida, jo viņam bija tiesības ņaudēt.

Saķēra arī ceturto, piekto un sesto.

— Vēl trūkst tikai viena, — suņu ķērāji un policisti cits citu mierināja, cenzdamies pārvarēt nogurumu.

Kas bija par pārsteigumu, kad pēc vairāku stundu ilgas meklēšanas viņi atrada nevis vienu, bet divus ņaudošus kaķus!

— Viņi ir pavairojušies, — noteica kāds policists.

— Ņaudēšana laikam ir lipīga, — piebalsoja suņu ķērājs.

Viens no abiem kaķiem bija krustmātes Kukurūzvālītes saimes septītais loceklis, bet otrs musu paziņa Fido, ar kuru sastapāmies kādā no iepriekšējām nodaļām. Pec ilgākām pārdomām viņš bija nācis pie atziņas, ka Klibiķīša padoms ņaudēt nebija zemē metams. Pietika ar vienu pašu mēģinājumu ieņaudēties, un viņš vairs nespēja riet, pat tad ja gribētu to darīt.

Fido ļāva sevi saņemt ciet bez pretošanās. Septītais, kas bija visveicīgākais, veikli uzrāpās kokā un kādu laiciņu tur uzjautrinājās, kaitinādams savus gūstītājus un ņaudēdams visskaistākās ārijas, kādas vien sastopamas kaķu repertuārā.

Noskatīties neparasto izrādi salasījās liels ļaužu pūlis, kas, kā jau parasts, sadalījās divās nometnēs. Bija prātīgie, kas skubināja policistus rīkoties un ātrāk izbeigt šo jandāliņu. Bija arī jokupēteri, varbūt ne tikai jokupēteri, kas juta līdzi kaķim un uzmudināja viņu, piebalsodami:

— Ņau! Ņau!

Liels bars kaķu sirdīgi rēja uz savu radinieku pa daļai aiz skaudības, pa daļai aiz dusmām. Laiku pa laikam kādam pielipa vēlēšanās ņaudēt — suņu ķērāji to tūlīt sagrāba ciet un iebāza maisā.

Vajadzēja atsaukt ugunsdzēsējus un aizdedzināt koku, lai beidzot nodzītu zemē neatlaidīgo ņaudētāju. Tā ļaudis dabūja redzēt arī mazu ugunsgrēku un varēja iet mājās ļoti apmierināti.

Kopsavilkumā izrādījās, ka pavisam ir divdesmit ņaudošu kaķu; tos visus aizveda uz vājprātīgo namu, jo viņi bija sacījuši patiesību, tātad tiem vajadzēja būt trakiem. Vājprātīgo nama direktors nezināja, kur lai kaķus liek. Domāja, domāja, kamēr pavēlēja viņus novietot tieši Kalimera Vekseļa kamerā. Varat iedomāties, cik patīkama bija spiegam šī sabiedrība, kas atgādināja viņa nelaimes cēloni! Pēc divām stundām viņš patiešām sajuka prātā, sāka ņaudēt un ņurrāt. Kalimers iedomājās, ķa viņš ir kaķis, un, kad kāda neapdomīga pele parādījās istabas vidū, viņš tūlīt klupa tai virsū. Pele pameta asti Kalimera mutē un pati iespruka savā alā.

Savācis šīs ziņas, Klibiķītis devas mājās pastāstīt jaunumus Dželsomīno un pēkšņi izdzirda sava drauga balsi — atskanēja viena no viņa dzimtenes dziesmiņām, kas sagādajušas tik daudz raižu.

«Šoreiz es varu derēt uz visām četrām ķepām, jauno ieskaitot, ka Dželsomīno ir aizmidzis un sapņo,» domāja Klibiķītis. «Ja es nepasteigšos, policisti ieradīsies pirmie.»

Mājas priekšā klausījās liels pūlis. Neviens nekustejās, neviens nerunāja. Ja laiku pa laikam kaimiņos saplīsa kāda loga rūts, neviens nemēģināja protestēt. Likās, ka brīnišķīgā dziedāšana ir viņus apbūrusi. Klibiķītis pamanīja pūlī pat divus jaunus policistus ar tikpat sajūsminātu sejas izteiksmi. Kā jūs zināt, policistiem bija dots rīkojums apcietināt Dželsomīno, bet šiem abiem nenāca ne prātā to darīt. Diemžēl ieradās citi policisti, kuru priekšnieks ar pātagu atbrīvoja ļaužu drūzmā sev ceļu. Šim cilvēkam laikam bija biezas ausis, jo Dželsomīno dziesma to neiepriecināja.

Klibiķītis uzskrēja augšā pa kāpnēm un kā zibens iespērās jumta istabiņā.

Celies! Celies! — viņš kliedza, kutinādams ar asti Dželsomīno degunu. — Koncerts ir beidzies. Policija nāk!

Dželsomīno atvēra acis un pamatīgi tās izberzēja, tad jautāja:

— Kur es atrodos?

— Es tev pasacīšu, kur tu drīz atradīsies, ja mēs nevāksimies no šejienes prom, — atbildēja Klibiķītis, — tu nokļūsi tuptūzī!

— Vai es atkal dziedāju?

— Nāc, muksim jumtiem pāri!

Tu runā ar mani kā ar kaķi, bet es neprotu lēkāt pa jumtiem.

— Turies man pie astes.

— Uz kurieni mēs iesim?

Katrā ziņā — prom no šejienes! Kaut kur taču nonāksim.

Klibiķītis pirmais izlēca pa logu uz blakusmājas jumta, kas bija zemāks, un Dželsomīno nekas cits neatlika kā aizvērt acis, lai nereibtu galva, un sekot draugam.

Par laimi, šajā pilsētas daļā mājas bija saspiestas cita pie citas vēl ciešāk nekā siļķes mucā, un Dželsomīno bez grūtībām varēja pārlēkt no jumta uz jumtu, bez tam viņu arvien iedrošinaja Klibiķītis, kam vairāk gan patiktu lielāki atstatumi starp jumtiem, lai dabūtu palēkāt kādreiz pēc sirds patikas. Te Dželsomīno pēkšņi paslīdēja kāja un viņš nokrita uz maza balkoniņa, kur vecs vīriņš laistīja puķes.

Ļoti atvainojos! — iesaucās Dželsomīno, berzēdams sasisto celi. — Man nebija ne mazākās vēlēšanās iedrāzties pie jums mājās šādā veidā.

Nav par ko atvainoties, — vecītis pieklājīgi atbildēja. — Esmu laimīgs, ja mani kāds apciemo. Varbūt esat stipri sadauzījies? Cerams, nekas nav lūzis.

Klibiķītis, pārliecis galvu pār jumta malu, ņaudēja: — Vai drīkst?

— Lūk, kur otrs ciemiņš, — priecājās vīriņš. — Nāciet, nāciet, ļoti jauki!

Pietūkums Dželsomīno celī kļuva lielāks ar katru minūti.

— Ļoti nepatīkami, — vecītis turpināja, — ka man nav neviena sēdekļa, ko jums piedāvāt.

— Noguldīsim viņu gultā, ja jums nav nekādu iebildumu, — ierosinaja Klibiķītis.

Par nelaimi, man nav arī gultas, — ar nožēlu sacīja vecītis. — Iešu pie kaimiņa un aizņemšos krēslu.

— Nē, nē, — steidzīgi metās starpā Dželsomīno. — Es ļoti labi varu sēdēt uz grīdas.

— Nāciet iekšā, — aicināja večuks, — jums vajadzēs pasēdēt uz grīdas, bet es pa to laiku uzvārīšu garšīgu kafiju.

Istabiņa bija maza, bet tīra, ar ļoti vienkāršām mēbelēm - galdu, bufeti un skapi. Nekur nemanīja ne krēsla, ne gultas.

— Vai jūs vienmēr stāvat kājās? — jautāja Klibiķītis.

— Esmu spiests to darīt, — atbildēja vecītis.

— Un nekad neguļat?

— Guļu, kājās stāvot, bet tikai dažreiz. Diezgan reti. Ne vairāk kā pāris stundas nedēļā.

Dželsomīno ar Klibiķīti saskatījās, it kā gribētu sacīt: «Re, kādus brīnumus šis prot stāstīt!»

— Ja drīkst zināt, — Klibiķītis atkal jautāja, — cik jums gadu?

— Īsti nezinu. Esmu dzimis pirms desmit gadiem, bet tagad man ir apmēram septiņdesmit pieci vai septiņdesmit seši gadi.

Vecītis pēc savu viesu sejām noprata, ka tie negrib lāgā ticēt. Viņš nopūtās un sacīja: