Džanni Rodāri - Dželsomīno melu zemē

— Zinu, kas darāms, — viņš pēkšņi nolēma.

Turpat, kur bija apstājies, — kādas fabrikas vārtu tuvumā — Bananito notupās uz ietves, izņēma no kārbiņas krītiņus un sāka strādāt. Tūlīt ap viņu sapulcējās grupiņa strādnieku.

— Varu derēt, — kāds sacīja, — ka viņš zīmēs parasto buru laiviņu vai kādu svēto ar oreolu virs galvas. Bet kur tad suns ar cepuri mutē ziedojumu vākšanai?

— Es zinu gadījumu, — otrs teica, — kad gleznotājs uzvilka uz zemes sarkanu līniju, un visi stāvēja apkārt, lauzīdami galvu un minēdami, ko mākslinieks gribējis pateikt.

— Ko tad viņš gribēja teikt?

— To jautāja arī pašam gleznotājam, kas atbildēja tā: gribu redzēt, vai kāds varēs pārkāpt līnijai pāri nevis pa augšu, bet pa apakšu. Tad viņš uzlika cepuri galvā un aizgāja. Laikam bija tāds pustraks.

— Bet šis nav pustraks, — kāds ieteicās. — Paskatieties!

Bananito, galvu nepaceldams, gleznoja tik steidzīgi, ka acis nespēja sekot viņa rokai. Uz ietves — tieši tā, kā viņš bija sapņojis, — izauga brīnumskaists vijolīšu dārzs. Tas bija tikai zīmējums, bet tik jauks, ka ziedi sāka smaržot.

— Man liekas, murmināja kāds no strādniekiem, — it kā šeit smaržotu vijolītes.

— Sauc par ķirbīšiem, ja negribi, lai tevi ietupina, — brīdināja biedrs. — Tiesa gan: smaržo.

Visapkārt gleznotājam iestājas dziļš klusums. Dzirdēja tikai, kā krītiņi maigi švīkst pa ietves akmeņiem, un ar katru violeto svītru vijolīšu smarža kļuva stiprāka. Strādnieki bija aizkustināti. Daži sāka apmainīties ar brokastu sainīšiem, citi izlikās pārbaudām velosipeda riepu stiprumu, bet neizlaida no acīm nevienu Bananito kustību un centās dziļāk ieelpot tīkamo smaržu, kas veldzēja sirdi.

Nosvilpa, bet neviens nekustējās un negāja fabrikā iekšā. Atskanēja klusināti saucieni: «Bravo! Bravo!» Bananito pacēla acis un sastapās ar apkārtstāvošo strādnieku skatieniem. Tie pauda tik dziļas simpātijas, ka viņam kļuva neērti. Steidzīgi savācis krāsas, gleznotājs devās prom. Viens no strādniekiem viņu panāca:

— Ko tu dari? Kāpēc tu bēdz? Pec brītiņa mēs tev būtu atdevuši visu naudu, cik ir kabatā. Tik skaistu zīmējumu neviens vēl nav redzējis.

— Pateicos, — čukstēja Bananito, — pateicos.

Viņš pārgāja pāri ielai, jo gribēja būt viens. Sirds pukstēja tik stipri, ka cilājās pat blūze, it kā azotē būtu iebāzts kaķēns. Bananito jutās laimīgs! Ilgi viņš staigāja pa pilsētu, bet nevarēja izšķirties, ko tagad gleznot. Ieceru radās simtiem, bet simtiem arī tika atmestas.

Beidzot viņš ieraudzīja suni, kas deva patiesu iedvesmu. Bananito novietojās uz ietves turpat, kur bija radusies iedvesma, un sāka zīmēt.

Vienmēr atrodas tādi garāmgājēji, kas citu neko nedara, kā tikai staigā pa ielām. Tie ir profesionāli garāmgājēji, varbūt arī bezdarbnieki. Tāpēc ap gleznotāju atkal salasījās neliels bariņš laužu, kas izteica dažadas piezīmes:

— Paskatieties, cik oriģināli, — viņš zīmē kaķi! It kā pilsētā to nebūtu pietiekami daudz, ja kādam uznāktu vēlēšanās paskatīties, kāds tas izskatās!

— Tas ir sevišķs kaķis, — jautri sacīja Bananito.

— Dzirdējāt? Viņš zīmē sevišķu kaķi, varbūt kaķi ar brillēm.

Smiekli apklusa kā uz burvja mājienu, kad Bananito suns, tiklīdz bija izkrāsota aste, uzlēca kājās un, nostājies uz visām četrām ķepām, saka priecīgi riet. Pūlī atskanēja izbrīna saucieni, un tūlīt pieskrēja policists.

— Kas tur ir? Kas te notiek? Ak tā, redzu, redzu! Tas ir, es dzirdu: kaķis, kas rej. Mēs jau redzējām pietiekami daudz suņu, kas ņaud. Kam viņš pieder?

Pūlis steidzīgi izklīda, lai nevajadzētu atbildēt uz jautajumu. Tikai viens, nabadziņš, kas stāvēja vistuvāk policistam, nevarēja nekur sprukt, jo bija satverts aiz rokas.

— Tur tam, — viņš izdvesa un, acis nodūris, rādīja uz gleznotāju.

Policists palaida viņu vaļā un sagrāba Bananito.

— Klau, puis, nāc man līdzi!

Bananito nelikās lūgties. Viņš iebāza krāsainos krītus kabatā un soļoja policistam līdzi, nezaudējot priecīgo noskaņojumu. Suns, pacēlis asti kā karoga kātu, nolēma doties savās darīšanās.

Gaidot uz nopratināšanu, Bananito atradās drošības kamerā. Rokas niezēja pēc darba. Uzzīmējis putniņu, viņš lika tam lidot, bet putns negribēja laisties prom: nometās uz gleznotāja muguras un sirdīgi knābāja ausi.

— Saprotu, — sacīja Bananito. — Tev gribas ēst.

Tūlīt viņš uzzīmēja dažus prosas graudiņus. Tie atgādināja, ka nebija vēl ēstas brokastis.

— Man pietiktu ar divām sviestā ceptam olām. Un skaistu, dzeltenu firziķi.

Ko vajadzēja, to uzzīmēja. Un drīz vien ceptu olu smarža izplatījās pa visu telpu, izplūda pa durvīm un sāka kairināt uzrauga nāsis.

— Hm… cik patīkams aromāts, — sacīja jaunais cilvēks, cenzdamies dziļāk ieelpot jauko smaržu.

Bet pēc tam radās šaubas. Viņš pavēra novērojamo lodziņu un ieskatījās kamerā. Ieraugot cietumnieku ēdam ar lielu baudu, viņš aiz

pārsteiguma sastinga, un tādā stāvoklī viņu atrada policijas priekšnieks.

— Brīnišķīgi! — tas kliedza visdziļākajā sašutumā. — Lieliski! Tagad mēs apgādajam cietumniekus ar ēdienu no restorāna.

— Es ne… es ne… — uzraugs stostījās.

— Tu nezini, kāds ir reglaments? Maizi ar ūdeni, ūdeni ar maizi — un vairāk neko!

— Es nezinu, kā tas noticis, — beidzot izdvesa uzraugs. — Varbūt ola viņam bija kabatā.

— Tā gan! Un plīts? Es redzu, ka bez manis te ievieš jauninājumus: kameras ar virtuves lietošanu…

Tomēr policijas priekšniekam vajadzēja pārliecināties, ka nekādas plīts kamerā nebija. Lai uzraugu tik ilgi netirdītu, Bananito nolēma atzīties, ka viņš pats pagādājis sev brokastis.

— Tu domā, ka esmu muļķis, — priekšnieks teica, neticēdams viņa vārdiem. — Ko tu darītu, ja es tev pavēlētu uzzīmēt pleksti vīna mērcē?

Bananito, nekā neatbildējis, paņēma papīru un uzzīmēja tādu ēdienu, kā bija teikts.

— Ar vai bez pētersīļiem? — viņš zīmēdams jautāja.

— Ar pētersīļiem, — ņirgādamies pavēlēja priekšnieks. — Tu tiešām uzskati mani par stulbeni. Kad pabeigsi, es tev likšu apēst visu papīru līdz pēdējam kvadrātcentimetram.

Tiklīdz Bananito pabeidza zīmējumu, no papīra lapas pacēlās kairinoša smarža, un pēc dažiem mirkļiem policijas priekšnieka pārbīlī ieplesto acu priekšā kūpēja plekste vīna mērcē, it kā aicinādama: «Nogaršo, nogaršo!»

— Labu apetīti, kungs, — sacīja Bananito, — pusdienas gatavas.

— Man vairs negribas ēst, — klusu noteica policijas priekšnieks, tikko atguvies no pārsteiguma. — Pleksti apēdīs uzraugs. Tu nāc man līdzi!

Policijas priekšnieks nebija muļķis. Gluži otrādi, viņš bija ļoti slīpēts.

«Šis cilvēks ir tik daudz zelta vērts,» viņš prātoja, vezdams Bananito uz karaļa pili, «cik sver viņš pats, varbūt vēl vairāk. Tā kā mans ugunsdrošais naudas skapis ir pietiekami liels, nav nekāda iemesla tur neievietot arī šos kilogramus zelta, tad tie būs drošībā, un peles arī netiks klat. Karalis noteikti man izmaksās krietnu prēmiju.»

Viņa cerības drīz vien izgaisa: karalis Džakomone, izdzirdis par notikumu, pavēlēja aizvest gleznotāju pie viņa, bet policijas priekšnieku atlaida ar nevērīgu galvas mājienu: