Džanni Rodāri - Dželsomīno melu zemē

«Gadi, kurus es zaudēju,» viņš domāja, «paildzinās mūžu kādam citam. Dzīvība un nāve atrodas līdzsvarā.»

Uzraugiem viņš ielaida acīs kuplu dumu mutuli.

Kā par nelaimi, tieši tajā brīdī Klibiķītim putekļi sāka kutināt degunu. Virsū sakrautās lupatas par tīrām nevarēja saukt, un tikai degunradzim tās varētu likties smaržīgas. Klibiķītis mēģināja ar priekšējām ķepām aizspiest degunu, lai aizturētu šķavas, bet pārāk vēlu atcerējās, ka viņam atlikusi tikai viena ķepa. Šķavas tomēr paspruka, un tās bija tik spēcīgas, ka pacēlās vesels putekļu mākonis.

Lai sargi neatrastu Bananito, Klibiķītis nolēca no ratiņiem un ņēma kājas pār pleciem.

— Kas tas bija? — jautaja uzraugi.

Suns, — atbildēja Benvenuto. — Lupatās bija iegūlies suns. Re, kur viņš mūk!

— Ja mūk, — sacīja sargi, — tad viņam nav tīra sirdsapziņa. Ķersim ciet!

Klibiķītis, izdzirdis uzraugu dzelžainos soļus un trauksmes signālus, nopriecājās: «Ja viņi man dzenas pakaļ, tad atstās mierā Benvenuto un Bananito.»

Kaķēns drāzās cauri pilsētai. Tam pa pēdām sekoja sargi, mēles izkāruši. Nu jau karaļa pils laukums ir klāt, tūlīt būs kolonna, uz kuras Klibiķītis kādreiz mierīgi pavadīja nakti.

— Vēl viens lēciens, — Klibiķītis mierināja savas ķepas, — un mēs būsim drošībā.

Ķepas paklausīja vairāk, nekā bija paredzēts: viņas vis nepieķērās kolonnai tā, lai ātri varētu uzrāpties augšā, bet ieķērās pavisam iekšā. Tā Klibiķītis kļuva atkal par zīmējumu — kaķa kontūru ar trim kājām. Tajā brīdī viņam tas likās diezgan patīkami, jo uzraugi, ka viņi paši vēlāk rakstīja ziņojumos, «palika ar garu degunu».

— Kur viņš pazuda? — tie brīnījās.

— Es redzēju, ka viņš uzlec uz kolonnas.

— Tur nekā nav.

Tur ir tikai zīmējums. Lūk, kāds zeņķis ar skolā nočieptu krītu ir uzzīmējis kaķi.

— Lai stāv, iesim prom! Kāda mums daļa gar zīmējumiem!

Benvenuto pa to laiku bija aizstūmis ratiņus līdz pašai mājai, ik brītiņu apstādamies, lai atvilktu elpu. Vēl paris reižu vajadzēja apsēsties uz ratiņu ilksīm, jo aiz noguruma viņš vairs nespēja paiet. Izejot no mājām, viņam bija ap astoņdesmit gadu, bet atgriežoties gadi sniedzās pāri jau devītajam desmitam: zods atdūrās pret krūtīm, acis pavisam pazuda dziļajās grumbās, balss skanēja tik vārgi, it kā nāktu no pazemes.

— Bananito, mosties! Esam klāt.

Bananito tiešām starp lupatām siltumā bija iemidzis.

— Ko tu dari? Sarunājies ar lupatām?

Kāds naktssargs bija nostājies aiz Benvenuto muguras, kad tas mēģināja uzmodināt Bananito.

— Ar lupatām? — Benvenuto pārjautāja, lai iegūtu laiku.

— Kā tad. Es ļoti labi dzirdēju, ka tu kaut ko saki šim zeķu jūklim. Varbūt tu skaitīji caurumus?

— Droši vien būšu runājis pavisam neapzinīgi, — Benvenuto murmināja. — Ziniet, esmu ārkārtīgi noguris. Staigāju visu dienu, ratiņus stumdams. Manā vecumā tas ir grūti…

— Ja esat noguris, vajag atpūsties, līdzcietīgi sacīja naktssargs. — Kas tad nakts laikā jums pārdos lupatas?

— Tūlīt apsēdīšos, — teica Benvenuto un notupās uz ratiņu ilkss.

— Ja atļausiet, — ieminējās naktssargs, — arī es labprāt kādu brītiņu piesēstos.

— Te ir otra ilkss — iekārtojieties, kā jums ērtāk!

— Paldies. Ziniet, arī naktssarga apgaitas nogurdina. Es taču kādreiz sapņoju kļūt par pianistu — spēlē vienmēr sēdus, viss mūžs saistīts ar skaistu mūziku. Skolā mēs rakstījām sacerējumu par tematu — «Ko darīsiet, kad izaugsiet lieli?». Es rakstīju tā: «Kad izaugšu liels, es bušu pianists, braukšu koncertceļojumos pa visu pasauli, izpelnīšos daudz aplausu un kļūšu slavenība.» Īstenībā neesmu kļuvis slavens pat zagļu vidū, jo neesmu vēl nevienu no zagļiem noķēris. Starp citu vai tikai jūs arī neesat zaglis?

Benvenuto nomierināja viņu, papurinot galvu. Viņš labprāt pateiktu naktssargam kādu laipnu vārdu, bet nepietika spēka. Vecais lupatlasis juta, ka viņa dzīvība jau dziest, bet nespēja neko citu iesākt, kā palikt turpat sēdus un klausīties.

Naktssargs vēl arvien runāja, žēlojās un stāstīja par savu darbu, par klavierēm, kuras viņam nekad nav bijušas, un par bērniem.

— Vecākajam ir desmit gadu, — viņš teica. — Vakar viņš skolā uzrakstīja jauku sacerējumu. Skolotāji vienmēr tādu uzdod, un vienmēr tas izteikts tiem pašiem vārdiem — «Ko darīsiet, kad izaugsiet lieli?». «Būšu lidotājs,» mans dēls rakstījis, «un lidošu ar raķeti uz Mēnesi.» Es viņam to labprāt novēlu, bet pēc diviem trim gadiem vajadzēs nodot zēnu darbā, jo ar manu algu visai ģimenei nepietiek. Kļūt par kosmosa pētnieku viņam būs diezgan grūti, vai ne?

Benvenuto papurināja galvu, viņš gribēja teikt, ka nebūs grūti, ka nekas nav neiespējams, ka nevajag nekad pazaudēt cerības, ka viņš varēs piepildīt savas ilgas. Bet naktssargs šo galvas mājienu nesaskatīja. Palūkojās uz Benvenuto, un viņam likās, ka tas ir aizmidzis.

— Nabaga vecītis tiešām ir ļoti noguris, — viņš klusu teica. — Tagad jāceļas, jāiet atkal apgaitā.

Naktssargs aizgaja uz pirkstu galiņiem, tomēr Benvenuto palika sēžot un vairs nekustējās. Viņam nebija spēka piecelties.

«Sēdēšu tepat,» viņš klusi nopūtās, «sēdēšu un gaidīšu. Esmu darījis visu, ko varēju. Bananito ir drošībā. Arī naktssargam, nabadziņam, gribējās ar mani papļāpāt…»

Domas pamazām sāka zust un jukt. Likās, it kā kaut kur tālu tālumā, pavisam tālu skanētu dziesma — šūpuļdziesmiņa. Tad viņš nejuta vairs neko.

Mīļie draugi, šūpuļdziesmiņu Benvenuto nedzirdēja sapnī.

Pa paradumam miegā atkal dziedāja Dželsomīno.

Viņa balss nokāpa lejā, izgaja uz ielas un pamodināja Bananito, kas bāza degunu ārā no lupatu kaudzes, zem kuras bija aprakts.

— Benvenuto! — viņš sauca. — Benvenuto, kur mēs esam? Kas te notiek?

Benvenuto vairs nevarēja atbildēt.

Gleznotājs izlēca no ratiņiem, pāris reižu papurināja vecīti - rokas tam bija aukstas un sastingušas.

Dželsomīno aijājoša balss vēl lēnam kāpa lejā, nāca šurp pa šķērsieliņu un staigāja apkart ratiņiem, dziedot maigo šūpuļdziesmiņu.

Bananito uzskrēja augšā, pamodināja Dželsomīno, un abi atgriezās uz ielas.

— Viņš ir miris! — iesaucas Dželsomīno. — Viņš miris mūsu vainas dēļ! Viņš iztērēja pēdējos spēkus mūsu labā, kamēr mēs mierīgi gulējām, ne par ko nedomādami.

Ielas galā parādījas tas pats naktssargs.

— Aiznesīsim Benvenuto uz māju, — Dželsomīno klusi čukstēja.

Bet Bananito palīdzība nebija vajadzīga — Benvenuto bija vieglāks par bērnu, un Dželsomīno nemaz nejuta uz rokām viņa svaru.

Naktssargs uz brīdi apstājās, vērīgi aplūkodams ratiņus.

«Vecais lupatlasis laikam dzīvo kaut kur tepat,» viņš nodomāja. «Man vajadzētu uzlikt naudas sodu par to, ka viņš atstājis ratiņus ielas vidū. Bet vecītis ir tik jauks — labāk izlikšos, ka neesmu te staigājis.»

Nabaga Benvenuto mājā nebija pat sola, uz kura varētu viņu pēc nāves noguldīt. Vajadzēja mirušo novietot uz grīdas, paliekot zem galvas spilvenu.

Bēres rīkoja divas dienas vēlāk — pēc vairākiem notikumiem, kas jums vēl nav zināmi — tie noskaidrosies tālākajās nodaļās. Benvenuto izvadīja neskaitāmi ļaužu tūkstoši. Runas neviens neteica, bet ikvienam būtu bijis ko pastāstīt par lupatlaša labajiem darbiem.