Džanni Rodāri - Dželsomīno melu zemē

Tieši Benvenuto bērēs Dželsomīno pirmo reizi dziedāja, neko nesaplēsdams: balss bija tikpat stipra kā agrāk, bet daudz maigāka. Tajā klausoties, cilvēki kļuva labāki.

Pirms bērēm, kā jau teicu, atgadījas vairāki citi notikumi.

Vispirms Dželsomīno un Bananito pamanīja, ka nav Klibiķīša. Apjukumā un bēdās viņi agrāk to nemaz nebija ievērojuši.

— Viņš taču bija ar mani kopā ratiņos, — iesaucās Bananito. — Protams, lupatu jūklī es viņu nevarēju saskatīt, bet skaidri dzirdēju, kā viņš nošķaudījās.

— Būs iekūlies nepatikšanās, — minēja Dželsomīno. — Varbūt viņš gāja atpakaļ uz vājprātīgo namu atbrīvot krustmāti Kukurūzvālīti un Romoletu?

— Visi kaut ko dara, — Dželsomīno apkaunots čukstēja, — tikai es nekā nedaru. Es protu vienīgi lampas plēst un ļaudis biedēt.

Nekad Dželsomīno nebija redzēts tik nelaimīgs. Bet tieši šajā izmisuma brīdī viņam ienāca prātā lieliska ideja, spoža kā pirmā lieluma zvaigzne.

— Nē, to mēs vēl redzēsim! — viņš pēkšņi iesaucas. — Vai tad tiešām es neko neprotu darīt?

— Kur tu iesi? — jautāja Bananito, redzēdams, ka Dželsomīno pieceļas un aizpogā jaku.

— Šoreiz tā ir mana darīšana, — atbildēja Dželsomīno. — Tu nekusties laukā: tevi meklē policija. Es tev sūtīšu ziņu. Un vēl kādu ziņu!

Vājprātīgo nama uztraukums par Bananito bēgšanu bija norimis. Kamerās, viennīcās un gaiteņos visi gulēja. Nomodā bija tikai nabaga virtuves puika. Viņš negulēja gandrīz nekad, jo vienmēr bija izsalcis un pavadīja nakti, rakņādamies pa atkritumu kaudzēm, cerībā atrast kaut ko ēdamu. Bananito un tā ķērāji zēnu nemaz neinteresēja. Tāpat viņu neintereseja arī dīvainais, ne visai garais, drīzāk pasīkais jauneklis, kas bija nostājies laukuma vidū, tieši vājprātīgo nama priekšā, un nu dziedāja.

Zēns, grauzdams kartupeļu mizas, skatījās uz jaunekli un grozīja galvu: — Šis gan ir traks. Kur tas redzēts, ka serenādes dzied nevis skaistām meitenēm, bet vājprātīgo nama priekšā? Galu galā tā ir viņa darīšana. Bet kas par spēcīgu balsi! Varu derēt, ka sargi tūlīt viņu grābs ciet.

Bet sargi, veltīgi dzenoties pakaļ Klibiķītim, bija noguruši un gulēja kā sisti.

Dželsomīno sākumā dziedāja pusbalsī, lai ievingrinātu balss saites, bet nu jau viņš dziedāja ar lielāku spēku. Virtuves puikam mute palika vaļā, kartupeļu mizas aizmirsās.

— Viņā klausoties, gandrīz vai ēst vairs negribas.

Tajā brīdī saplīsa rūts, pie kuras virtuves puika bija piespiedies, un daudz netrūka, ka deguns būtu pušu.

— Ei, kas tur svaidās ar akmeņiem?

Drīz vien visā milzīgajā, dūmajā ēkā cita aiz citas sāka šķindēt logu rūtis, tās plīsa visos stāvos, no pirmā līdz pēdējam. Sargi skrēja iekšā kamerās un viennīcās, domādami, ka sākusies cietumnieku sacelšanās, bet tūlīt pārliecinājās par savu domu aplamību: cietumnieki bija gan pamodušies, bet likās pavisam mierīgi, apmierināti un priecājās, klausīdamies dziesmās.

— Kas te plēš stiklus? — bļāva uzraugi.

— Klusāk, — atbildēja no visām pusēm. — Ļaujiet mums klausīties. Kada mums daļa gar stikliem? Tie taču mums nepieder.

Drīz sāka brukt kopā arī logu režģi. Dzelzs stieņi lūza kā sērkociņi un gāzās no mūriem ārā, tad sakrita plunkšķēdami grāvī un nogrima. Kad vājprātīgo nama direktors uzzināja, kas notiek, viņu pārņēma šausmas.

— Tas no aukstuma, — viņš paskaidroja saviem sekretāriem, bet pats klusībā domāja: «Sākusies zemestrīce.»

Direktors steidzīgi izsauca savu automobili, pateica citiem, ka jābrauc ar ziņojumu pie ministra, bet pats aizbēga uz savām lauku mājām, pamezdams vājprātīgo namu likteņa varā.

«Kā tad, pie ministra!» sekretāri pārskaitušies domāja. «Pats izmuka no cilpas, ministrs vairs ne prātā… Un mēs lai te gaidām savu galu kā peles slazdā? Nekas neiznāks!»

Un cits aiz cita — gan automobiļos, gan kājām — viņi devas pāri paceļamam tiltam. Pēc mirkļa sargi vairs nevarēja saredzēt ne sekretāru ēnas.

Tuvojās rītausma. Virs jumtiem iespīdējās blāvs gaismas stars. Dželsomīno tas bija tikpat kā signāls, kas lika dziedāt vēl stiprāk.

To bija vērts dzirdēt: balss no viņa krūtīm lauzās uz āru kā ugunīga lava no vulkāna krātera. Vājprātīgo namā visas koka durvis sašķīda smalkās drumstalās, dzelzs durvis salīka tā, ka vairs nelīdzinājās durvīm; visi, kas aiz tām bija ieslēgti, izskrēja gaiteņos, no prieka lēkādami.

Uzraugi, sanitāri un sargi virzījās uz ārdurvju pusi, no turienes uz paceļamo tiltu, kamēr nokļuva laukumā. Visi atcerejas, ka viņiem ir kādas svarīgas darīšanas ārpus vājprātīgo nama.

— Man jāizmazgā sunim galva, — sacīja viens.

— Saņēmu ielūgumu pavadīt dažas dienas jūrmalā, — stāstīja otrs.

— Neesmu pārmainījis zelta zivtiņām ūdeni. Baidos, ka tās var nobeigties.

Neviens neteica, ka viņam gluži vienkārši bail, jo visi bija pārāk pieraduši melot. Īsi sakot, pēc dažiem mirkļiem no vājprātīgo nama personāla bija palicis tikai nelaimīgais virtuves zēns ar vaļēju muti un kāposta kacenu rokā: patiešām, izsalkums viņu vairs nemocīja, un pirmo reizi mūžā viņam ienāca prātā patīkamas domas, kas likās tikpat kā svaigs gaiss.

Romoleta no savas kameras pirmā ievēroja, ka visi uzraugi aizbēguši.

— Ko tad mēs vēl gaidām? Bēgsim arī mēs! Viņa sacīja krustmātei Kukurūzvālītei.

— Tas ir pret reglamentu, — atbildēja krustmāte Kukurūzvālīte. — Bet, no otras puses ņemot, reglamenti vēršas pret mums. Tātad — iesim prom.

Viņas saķērās rokās un devās prom uz kāpnēm, pa kurām jau milzīgs pūlis steidzās lejā. Sajukums bija briesmīgs, bet krustmāte tūliņ pazina savu mincīšu balsis starp tūkstoš citām. Arī viņi — septiņi mazie Klibiķīša sekotāji — tūlīt pazina savas aizstāves augsti pacelto galvu un stingro seju starp tūkstoš citām. Visi kaķēni saskrēja viņai apkart un ņaudēdami metās ap kaklu.

Redzi nu, redzi nu, — krustmāte Kukurūzvālīte runāja ar asarām acīs. — Iesim atpakaļ uz savu māju. Viens, divi, trīs, četri… Vai esat visi septiņi? Septiņi, astoņi! Viens par daudz.

Tas, protams, bija krietnais Fido. Krustmātes Kukurūzvālītes rokās pietika vietas arī viņam.

Dželsomīno vairs nedziedāja. Visiem bijušajiem cietumniekiem viņš apvaicājas par Klibiķīti, bet neviens neko nezināja. Tad viņš zaudēja pacietību.

— Vai iekšā vēl ir kāds palicis? — viņš kliedza.

— Nevienas dzīvas dvēseles, — viņam atbildēja.

— Nu labi, tad skatieties!

Dželsomīno ievilka plaušās gaisu kā nirējs, kas lien ūdenī, sabāza pirkstus mutes kaktiņos, lai balss plūstu vienā virzienā, un laida vaļā pamatīgu kliedzienu. Ja uz Marsa un Venēras ir iedzīvotāji ar ausīm, arī viņi noteikti dzirdēja šo kliedzienu. Pietiks, ja teikšu, ka lielo ēku sašūpoja it kā vētras brāziens, jumtu dakstiņi un dzegas lidoja kā eņģelīši pa gaisu. Tad no augšas sāka plaisāt mūri, sienas salīgojās un ar lielu blīkšķi iegāzās grāvī, šķiežot ūdeni uz visam pusēm.

Sagrāve ilga vienu minūti. Tas labi zināms virtuves zēnam, kas bija palicis iekšā vēl pēc cietumnieku aizbēgšanas. Viņš tikko paspēja izlēkt pa logu, divos vēzienos pārpeldēt grāvi un izķepuroties malā, iekams aiz muguras viss sagruva.