Džanni Rodāri: Dželsomīno melu zemē

Brūnajā uzvalkā un bez parūkas Džakomoni neviens nepazina. Ar čemodānu rokā viņš izskatījās pēc ceļojoša komersanta.

— Iebraucējs, vai? — tūlīt kāds blakusstāvošais apvaicājās, jautri uzsizdams uz pleca. — Nāciet jūs arī paklausīties tenora Dželsomīno koncertu. Viņš ir tur. Vai redzat? Šis jauneklis izskatās pēc sacīkšu braucēja, pēc tāda, kas nav ne plika graša vērts. Bet vai dzirdat, kas tam par balsi?

— Dzirdu, dzirdu, — čukstēja Džakomone, klusu piemetinādams: — Un redzu…

Viņš redzēja, kā sabrūk iemīļotais balkons, redzēja visu, ko jūs varat paši iedomāties: karaļa pili, kas sagāzās kā kāršu namiņš, saceļot veselu putekļu mākoni. Dželsomīno uzņēma vēl vienu augstu noti, lai aizslaucītu putekļus, un palika tikai drupu kaudze.

— Starp citu, — ieteicās Džakomones kaimiņš, — jums ir brīnišķīgi pliks pauris. Jūs neapvainosieties, ka es tā saku, vai ne? Paskatieties uz manējo!

Džakomone pārlaida roku pār savu galvu un apskatīja, kā bija lūgts, arī kaimiņa galvu, kas bija apaļa, plika un gluda kā galda tenisa bumbiņa.

— Tiešām skaists pliks pauris, — noteica Džakomone.

— Ko nu! Gluži parasts. Jūsējais gan ir spožs. Pašlaik saules staros tas tik brīnišķīgi mirdz, ka skatoties sāk acis sāpēt.

— Nē, nē, jūsējais ir glītāks, — murmināja Dažkomone.

— Nekādā gadījumā! Es nepārspīlēju. Zināt, ko jums teikšu? Ja jūs iestātos mūsu Plikpauru klubā par biedru, jūs tūlīt ievēlētu par kluba priekšsēdētāju.

— Par priekšsēdētāju?

— Ja, vienbalsīgi.

— Vai jums ir Plikpauru klubs?

— Protams. Līdz vakardienai klubs bija slepens, bet tagad tas darbosies atklāti. Klubā par biedriem ir viscienījamākie pilsoņi. Tur, vai zināt, nevar nemaz tik viegli iestāties. Jāpierāda, ka uz galvas nav neviena vienīga matiņa. Ir tādi, kas noskuj galvas, lai tikai varētu iestāties mūsu klubā.

— Un jūs sakāt, ka es…?

— Jūs varētu kļūt par mūsu priekšsēdētāju. Esmu gatavs saderēt.

Džakomone jutās gluži satriekts.

«Tātad esmu kļūdījies,» viņš domāja. «Esmu sabojājis visu savu dzīvi. Tagad ir par vēlu sākt to no jauna…»

Izmantodams pūļa drūzmēšanos, viņš nošķīrās no sava sarunu biedra, atstāja laukumu un gāja prom pa ielām, kas bija pavisam tukšas. Tikai divpadsmit parūkas skumīgi čaukstēja viņa čemodānā.

Šur tur no kanalizācijas lūkām izspraucās galvas, kas likās ļoti pazīstamas. Vai tie nebija viņa pirāti? Bet, ieraudzīdamas cienīgu, rāmu pilsoni ar pliku galvu un brūnā uzvalkā, šīs galvas nekavējoties pazuda.

Džakomone devās tieši uz upi, jo bija nolēmis darīt sev galu. Kamēr viņš tika līdz krastam, domas mainījās. Džakomone atvēra čemodānu, izņēma parūkas un sasvieda citu pēc citas upē.

— Ardievu, — čukstēja Džakomone, — ardievu, mazās melotājas!

Parūkas nenoslīka, tajā pašā dienā tās izzvejoja zēni, kas bija apsēduši visu krastmalu kā krokodili. Viņi izžāvēja parūkas saulē, salika galvā un sarīkoja varenu gājienu. Zēni priecājās un dziedāja. Patiesībā viņi taču svinēja Džakomones karaļvalstij bēres.

Kamēr Džakomone gāja prom uz visiem laikiem — un viņš varēja būt ārkārtīgi laimīgs par izdevību aiziet prom, varbūt uz kādu vietu, kur varēs kļūt par cienījamu Plikpauru kluba priekšsēdētāju vai vismaz sekretāru, — tikmēr atgriezīsimies laukumā un paskatīsimies, kas tur notiek.

Dželsomīno, nodziedājis savu postošo dziesmu, slaucīja sviedrus un teica:

— Arī tas ir padarīts.

Tomēr sirdi vēl arvien nospieda kā smags akmens — Klibiķītis nebija atradies.

— Kur viņš ir palicis? — mūsu varonis sev jautāja. — Kaut nu nebūtu pakļuvis zem vājprātīgo nama drupām. Postīt es protu, tas tiesa.

Ļaužu bari neļāva viņam ilgi bēdāties.

— Kolonna, — visi kliedza no visām pusēm, — janogāž kolonna!

— Kāpēc?

— Tāpēc, ka uz tās sarakstīti Džakomones varoņdarbi kaujas laukā. Tie visi ir meli, jo Džakomone nekad nav izkustējies no savas pils.

— Labi, — sacīja Dželsomīno, — nodziedāšu pienācīgu serenādi arī kolonnai. Paejiet tālāk, lai tā jums neuzkrīt virsū.

Visi, kas stāvēja kolonnas tuvumā, steidzīgi atkāpās, pūlis viļņojās kā ūdens vannā. Tad Dželsomīno ieraudzīja uz kolonnas dažu metru augstumā labi pazīstamo kontūru uz trim kājām.

— Klibiķīti! — viņš sauca, un akmens novēlās no sirds.

Zīmējums notrīsēja, līnijas drusku saliecās, bet nekustējās.

— Klibiķīti! — Dželsomīno sauca skaļāk.

Šoreiz balss iecirtās marmorā, pārvarēdama tā pretestību, — Klibiķītis atrāvās no kolonnas un klibodams nolēca zemē.

— Cik jauki, cik jauki, — viņš ņaudēja un noskūpstīja Dželsomīno uz vaiga. — Bez tevis es būtu palicis tepat piesprausts pie kolonnas, un lietus mani būtu noskalojis. Es mīlu tīrību, tas visiem zināms, bet man diez kā nepatiktu mazgāšana, kas beidzas ar nāvi.

— Es arī tepat esmu, — iesaucās Bananito, kas ar elkoņu palīdzību lauzās cauri drūzmai, lai nokļūtu pie saviem un mūsu draugiem. — Ja tev kādreiz kas tamlīdzīgs notiks, es tevi tūlīt uzzīmēšu no jauna, vēl skaistāku un patiesāku kā agrāk.

Trim draugiem pēc sastapšanās bija daudz ko stāstīt. Atstāsim viņus vienus.

Un kolonna?

Vai kolonna kādu traucē? Meli, kas uz tās uzrakstīti, atgadinās cilvēkiem laikus, kad viņu zemē valdīja varens melu karalis, un pietika ar vienu labi nodziedātu dziesmu, lai viņa valsts sabruktu.

Stāsts drīz būs galā. Vēl tikai paskaidrošu, kas bija teikts nedaudzajās piezīmju lapiņās, kuras biju aizmirsis kabatā, steigdamies pabeigt divdesmito nodaļu. Tās ir pēdējās ziņas, ko pierakstīju, klausoties Dželsomīno atmiņas par piedzīvojumiem Melu zemē. Šajās lapiņās izlasīju, ka par Džakomoni vairāk nekas neesot zināms, tāpēc es nevaru jums pateikt, vai viņš kļuvis par kārtīgu cilvēku, vai arī vecās jūras laupītāja kājas viņu novedušas atpakaļ uz slidenā ceļa.

Tālāk lasīju, ka Dželsomīno visumā bijis apmierināts ar paveikto, bet nav varējis paiet garām pilsētas laukumam bez neveiklības sajūtas, it kā zeķē būtu iekritis akmentiņš.

— Vai tad vajadzēja pilnīgi sagraut karaļa pili, pārvēršot to par drupu kaudzi? — viņš sev pārmeta. — Džakomone būtu aizbēdzis, ja saplēstu logu stiklus vien. Vēlāk pasauktu stiklinieku, un viss būtu kārtībā.

Par akmentiņa izņemšanu no Dželsomīno zeķes parūpējās Bananito, atjaunodams pili ar savu parasto paņēmienu, izlietojot vairākas loksnes papīra un veselu kārbiņu krasu. Darbā pagāja puse dienas. Nebija aizmirsts arī balkons pēdējā stāvā. Kad balkons atkal atradās savā vecajā vietā, ļaudis gribēja, lai Bananito tur uzkāpj un saka runu.

— Paklausiet mani, — atbildēja Bananito, — izdodiet likumu, kas aizliedz teikt runas no šā balkona. Es esmu gleznotājs un vairāk neko negribu zināt. Ja jūs katrā ziņā gribat dzirdēt runu, ejiet pie Dželsomīno.

Tajā brīdī uz balkona parādījās Klibiķītis un noņaudēja:

— Ņa-auuu!

Ļaudis aplaudēja un vairāk runu negribēja dzirdēt.

Uz nākamās lapiņas bija rakstīts, ka krustmāte Kukurūzvālīte kļuvusi par direktori Pamesto kaķu institūtā. Ļoti taisnīgs lēmums: varat būt droši, ka viņas vadībā neviens nespiedīs kaķus riet. Romoleta atgriezās skolā. Droši vien viņa tagad vairs nesēž solā, bet katedrā — būs jau kļuvusi skolotāja.