Džanni Rodāri - Dželsomīno melu zemē

Laukumu pāršalca «lai dzīvo» saucieni un uzlēca saule, kaut gan neviens nebija skrējis viņu aicināt, sacīdams: «Ātrāk, citādi neko vairs neredzēsi!»

Ļaudis nesa Dželsomīno uz rokām, žurnālisti netika viņam klāt un nevarēja dabūt interviju. Vajadzēja apmierināties ar Kalimeru Vekseli, kas, drūmi skatīdamies, stāvēja malā.

Vai jums būtu kas sakāms «Vistīrāko Melu» slejās? — jautāja žurnālisti.

— Ņau, — atbildēja Kalimers un pagrieza viņiem muguru.

Brīnišķīgi, — sacīja žurnālisti. — Jūs esat viens no aculieciniekiem. Vai jūs varētu pastāstīt, kā tas bija, ka nekas nav noticis?

— Ņau, — atkārtoja Kalimers.

— Lieliski. Viskategoriskākā veidā atsauksim ziņu, ka vājpratīgo nams sašķīdis gabalos, kas izkaisīti pa visu pilsētu.

— Vai jūs saprotat, — pēkšņi ieteicās Kalimers, — vai jūs saprotat vai ne, ka es esmu kaķis?

— Jus gribējāt sacīt «suns», ja jūs ņaudat?

Nē, kaķis, kaķis. Esmu kaķis un ķeru peles. Jā, jā, tagad es redzu, kas jūs esat! Varat slēpties, cik jums patīk, no manis neizspruksiet. Jus esat peles un nokļūsiet man zobos. Ņau! Ņurrr!

To teicis, Kalimers palēcās. Žurnālisti tikko paguva iebāzt pildspalvas kabatās un ielēkt automobiļos. Nabaga Kalimers metās garšļaukus un, izmisīgi ņaudēdams, nogulēja zemē visu dienu, kamēr kāds līdzcietīgs garāmgājējs viņu piecēla un aizveda uz slimnīcu.

Stundu vēlāk iznāca «Vistīrāko Melu» speciālizdevums. Visu pirmo lappusi aizņēma milzīgs virsraksts, iespiests trekniem burtiem:

Dziedot viņš nespēj sagraut vājprātīgo namu.

Galvenais redaktors apmierināti berzēja rokas:

— Lielisks atsaukums. Šodien pārdošu vismaz simttūkstoš eksemplārus.

Bet drīz vien «Vistīrāko Melu» izsūtāmie zēni nāca atpakaļ ar neizpārdoto avīžu saiņiem padusē. Cilvēki nebija nopirkuši nevienu numuru.

— Kas tad tas? — kliedza redaktors. — Nevienu vienīgu numuru? Ko tad tauta lasa? Kalendāru, vai?

— Nē, redaktora kungs, — atbildēja kāds izsūtāmais zēns, kas bija drošsirdīgāks par citiem. — Kalendārus arī vairs nelasa. Ko lai iesāk ar kalendāru, kurā decembris nosaukts par augustu? Vai tad ļaudis jutīs siltumu tikai tāpēc, ka mēnesim pārmainīts nosaukums? Sākušies lieli notikumi, redaktora kungs. Ļaudis par mums smejas un deva padomu izlietot mūsu avīzi papīra laiviņu taisīšanai.

Kabinetā ieskrēja redaktora suns, kas uz savu roku bija devies izlūkgājienā pa pilsētu.

— Minci, minci! — pa paradumam pasauca viņu saimnieks.

— Vau, vau! — atbildēja suns.

— Ko? Tu rej?

Šunelis atbildēja ar astes luncināšanu un rēja vēl skaļāk.

— Pasaulei pienācis gals, — iesaucās redaktors, slaucīdams no pieres sviedrus, — patiešām, pasaules gals ir klāt!

Gals bija pienācis tikai meliem. Vājprātīgo nama sagrāve bija atbrīvojusi simtiem cilvēku, kas runāja patiesību, suņus, kas rēja, kaķus, kas ņaudēja, un zirgus, kas zviedza, kā to paredz zooloģijas un gramatikas likumi. Patiesība izplatījās kā epidēmija, tā pielipa gandrīz visiem iedzīvotājiem. Tirgotāji jau mainīja veikalu izkārtnes.

Maiznieks norāva izkārtni «Rakstāmpiederumi», apgrieza to uz otru pusi un ar ogles gabaliņu uzrakstīja — «MAIZE». Tūlīt ap veikalu sanāca daudz cilvēku, kas aplaudēja.

Daudz lielākas ļaužu masas sapulcējās karaļa pils priekšā. Tās dziedādams vadīja Dželsomīno, un viņa dziesma aicināja cilvēkus šurp no visiem pilsētas rajoniem, pat no apkārtējiem ciemiem.

Džakomone no savas istabas loga ieraudzīja lielo gājienu un priecīgi sasita plaukstas.

— Ātrāk, ātrāk! — viņš sauca šurp galminiekus. — Ātrāk, mana tauta grib, lai es saku runu! Paskatieties, kā viņi sapulcējušies apsveikt mani svētkos.

— Kas tad šodien par svētkiem? — galminieki cits citam jautāja.

Jums tas liksies savādi, bet viņi vēl nezināja, kas noticis. Spiegi nesteidzās vis uz karaļa pili ar ziņojumu, bet meklēja kādu patvērumu.

Karaļa Džakomones pilī kaķi vēl rēja, tie bija pēdējie nelaimīgie kaķi visā valstī.

Likteņgrāmatas, kā jūs zināt, nav. Nav grāmatas, kurā būtu aprakstīti nākamie notikumi. Lai sarakstītu tādu grāmatu, vajadzētu būt vismaz «Vistīrāko Melu» galvenajam redaktoram. Pagaidām likteņgrāmatas vēl nav un nebija arī Džakomones laikos.

Tomēr žēl. Ja būtu tāda grāmata, nabaga valdnieks varētu tajā ieskatīties un izlasīt: «Džakomone šodien runu neteiks.»

Tiešam, kamēr viņš ar nepacietību gaidīja, kad sulaiņi atvērs stikla durvis, lai varētu iziet uz balkona, Dželsomīno balss sāka iedarboties — ar lielu troksni izbira visi durvju stikli.

— Esiet uzmanīgāki! — Džakomone uzkliedza sulaiņiem.

Atskanēja otrs «tarr-tar-tarr» no viņa guļamistabas.

— Tas ir spogulis! — bļāva Džakomone. — Kas saplēsa manu spoguli?

Viņa Augstība pagriezās atpakaļ, brīnīdamies, ka neviens viņam neatbild. Ak vai! Aiz muguras bija palikusi tikai tukša vieta. Ministri, admirāļi, kambarkungi un galminieki pēc pirmā signāla, tas ir, pēc pirmās Dželsomīno augstās nots, bija aizsteigušies uz savām istabām pārģērbties. Bez liekām runām viņi nometa spožos tērpus, kurus bija valkājuši tik ilgus gadus, izvilka no pagultēm vecos čemodānus ar pirātu apģerbiem un rūca:

— Ja nesiešu melno apsēju ap aci, mani varēs noturēt par sētnieku.

Cits atkal:

— Ja es noārdīšu āķi no piedurknes gala, neviens mani nepazīs.

Pie Džakomones palika tikai abi sulaiņi, kuru pienākums bija atvērt un aizvērt balkona stiklotās durvis. Stikli jau bija izbiruši, bet viņi vēl arvien bijīgi stāvēja pie durvju rokturiem, spodrinādami tos ar piedurkņu mežģīnēm.

— Ejiet arī jūs, — nopūtās Džakomone, — tagad viss brūk kopā.

Tiešām, tajā pašā brīdī saplīsa tūkstoš spuldzes lielajā lustrā. Dželsomīno šodien strādāja dūšīgi.

Sulaiņi nebija divreiz lūdzami. Atmuguriski atkāpdamies un ik pa trim soļiem klanīdamies, viņi sasniedza durvis, kas atradās kāpņu galā, apcirtās uz papēžiem un, lai ātrāk tiktu prom, nošļūca zemē pa margām.

Džakomone atgriezās savā guļamistabā, novilka karaļa tērpu un apģērba vienkāršu pilsētnieka uzvalku, ko viņš bija iegādājies, lai nepazīts varētu iejaukties ļaužu drūzmā (tomēr ne reizi nebija to uz vilcis mugurā, jo labprātāk sūtīja starp ļaudīm savus spiegus). Uzvalks bija brūns, kādu varēja valkāt jebkurš bankas darbinieks vai filozofijas profesors. Cik labi tas izskatījās kopā ar oranždzelteno parūku! Diemžēl vajadzēja pamest arī parūku, jo to pazina vēl labāk, nekā karaļa kroni.

— Mana skaistā parūka, — Džakomone novaidējās. — Pareizāk sakot, manas skaistās parūkas.

Viņš atvēra savu slaveno skapi un redzēja, ka tās visas rindiņā stāv lietošanas gatavībā kā leļļu galviņas pirms izrādes. Šim kārdinājumam Džakomone nespēja pretoties — viņš paķēra duci parūku un iebāza čemodānā.

— Paņemšu līdzi trimdā, tās man atgādinās laimīgo pagātni.

Viņš nokāpa lejā, bet ne līdz pašam pagrabam, kā darīja viņa galminieki, kas bēga pa kanalizācijas caurulēm kā žurkas. Džakomone labāk gāja pa savu skaisto dārzu. Tas ir, ne vairs pa savu, tomēr pa skaistu, zaļu, smaržojošu dārzu. Vēl dažas reizes ieelpojis karalisko gaisu, viņš atvēra mazus vārtiņus, izgāja šķērsieliņā, pārliecinājies, ka neviens viņu neredz, devās uz laukumu pils priekšā, kas atradās pāris desmit metru attālumā, un iejuka pūlī, kas aplaudēja Dželsomīno.