Džanni Rodāri - Dželsomīno melu zemē

— Es nemeloju. Tas ir neticams, bet patiess stāsts. Ja gribat, varu to izstāstīt, kamēr uzvārīsies kafija.

— Mans vārds ir Benvenuto, — viņš iesāka. — Bet visi mani sauc par «Benvenuto Nesēdi»…

Benvenuto piedzima lupatlaša ģimenē. Tik kustīgs bērns vēl nekur nebija redzēts. Viņam nepaguva lāgā ne vārdu iedot, kad šis jau izlēca arā no autiņiem un skraidīja pa istabu. Vakarā viņu noguldīja gultiņā, bet no rīta kājas karājās pāri gultas galam — tā bija kļuvusi par īsu.

— Kā redzams, — mēdza sacīt viņa tētis, — dēls steidzas augt, lai palīdzētu ģimenei.

Vakarā viņu nolika gulēt, bet no rīta vairs drēbes nederēja, kurpes bija par šaurām, kreklu nevarēja uzvilkt mugurā.

— Esiet mierīgi, — sacīja māmiņa. — Labi, ka lupatlaša mājā lupatu nekad netrūkst: gan es pašūšu jaunas drēbes.

Pēc nedēļas Benvenuto bija izaudzis jau krietni liels, un kaimiņienes nolēma, ka viņam pienācis laiks iet skolā. Lupatlaša sieva aizveda dēlu pie skolotāja, kas apbēra viņu ar pārmetumiem:

— Kāpēc jūs neatvedāt zēnu skolas gada sākumā? Drīz būs jau pavasaris. Kā lai es tagad viņu pieņemu?

Kad māte paskaidroja, ka Benvenuto ir tikai septiņas dienas vecs, skalotājs noskaitās vēl vairāk.

— Septiņas dienas? Cienītā kundze, es neesmu aukle! Atnāciet pēc sešiem gadiem, tad varēsim turpināt sarunu.

Beidzot viņš pacēla degunu no klases žurnāla un ieraudzīja, ka Benvenuto augumā ir pat lielāks par citiem skolēniem. Viņš to tūlīt nosēdināja pēdējā solā un sāka skaidrot, ka divreiz divi ir četri.

Pusdienas laikā atskanēja zvans, visi skolēni metās no soliem ārā un sastajās rindā, lai ietu prom. Tikai Benvenuto nepakustējās.

— Benvenuto, — sauca skolotājs, — nāc stājies rindā!

— Es nevaru, skolotāja kungs.

No astoņiem rītā līdz pusdienas laikam viņš bija izaudzis tik ātri, ka sols bija kļuvis par šauru. Vajadzēja saukt skolas apkalpotāju, lai palīdz izkļūt ārā.

Otrā rītā viņu nosēdinaja lielākā solā, bet pusdienas laikā arī no šā sola Benvenuto nevarēja tikt laukā, jo tas bija kļuvis par šauru — viņš sēdēja kā pele slazdā. Vajadzēja saukt galdnieku, lai saskalda solu.

— Rīt būs jāņem piektās klases sols, — sacīja skolotājs, kasīdams pakausi.

Klasē lika ienest vislielāko solu.

— Nu, vai ir labs?

— Ērts, — Benvenuto priecīgs atbildēja.

Lai pierādītu, ka tiešām sols ir ērts, viņš vairākas reizes apsēdās un iznāca no sola ārā. Bet pēc katras apsēšanās laukā iziešana kļuva arvien grūtāka, un, kad atskanēja pusdienas zvans, arī šis sols bija kļuvis par mazu, tāpēc vajadzēja vēlreiz saukt galdnieku.

Skolas direktors un pilsētas galva sāka protestēt:

— Skolotāja kungs, kas īsti te notiek? Vai jūs vairs nespējat ieturēt disciplīnu? Šogad solus lauž kā riekstu čaumalas. Jums vajag vairāk pieskatīt savus zeņķus: pilsētas valde nevar katru dienu pirkt pa jaunam solam.

Lupatlasis aizveda dēlēnu pie labākā pilsētas ārsta un izstāstīja visu, kā bijis.

— Tūlīt paskatīsimies, — sacīja ārsts, uzlika brilles un izmērīja Benvenuto gan garumā, gan resnumā.

— Tagad apsēdies, — viņš sacīja.

Benvenuto apsēdās uz krēsla, ārsts nogaidīja vienu minūti un pavēlēja:

— Piecelies!

Zēns piecēlās, un ārsts atkal sāka viņu mērīt gan garumā, gan resnumā.

— Hm, — viņš norūca, slaucīdams briļļu stiklus kabatas drāniņā, lai varētu būt drošs, ka redz pareizi, — apsēdies vēlreiz!

Tā viņš atkārtoja vairākas reizes un beidzot sacīja:

— Interesants gadījums. Šim zēnam ir neredzēta slimība, ar kādu līdz šim neviens nav slimojis. Slimība izpaužas šādā veidā: tiklīdz zēns apsēžas, viņš strauji kļūst vecāks. Viena minūte tad līdzinās veselai dienai. Ārstēt var tikai tā: viņam vienmēr jāstāv kājās, citādi pēc dažām nedēļām viņš būs vecītis ar sirmu bārdu.

Pēc šāda ārsta slēdziena Benvenuto dzīve pārmainījās līdz pašiem pamatiem. Skolā pagatavoja speciālu solu bez sēdekļa, jo neviens neuzdrošinājās likt viņam apsēsties. Mājās vajadzēja ēst, kājās stāvot. Tīrās nedienas, ja viņš mēģināja kaut uz mirkli atbalstīties pret kamīnu!

— Klausies — vai tu gribi pirms laika novecot?

— Celies augšā — tu laikam gribi nosirmot!

Un gultā?

Gultas nemaz nebija: ja viņš negribēja pamosties ar sirmu bārdu, vajadzēja iemācīties gulēt kā zirgam — stāvot kājās. Tāpēc kaimiņu sievas iesauca viņu par Benvenuto Nesēdi. Šī iesauka viņam palika uz visu mūžu.

Kādā nelāgā dienā lupatlasis saslima un tuvojās nāve.

— Benvenuto, — viņš sacīja dēlam, iekams aizvēra acis uz mūžu, — tagad pienākusi tava kārta par visu rūpēties. Palīdzi mātei. Viņa ir veca un nespēj vairs strādāt. Sameklē godīgu darbu. Strādāt tev nebūs grūti: darbs tevi uzturēs vienmēr jaunu, jo tev nebūs laika apsēsties.

Nākamajā dienā pēc bērēm Benvenuto gāja meklēt darbu, bet visi viņu izsmēja:

Darbu? Dēliņ mīļo! Šeit taču nerotaļājas ar bumbiņām, tu esi pārāk mazs, pārāk jauns, lai strādātu fabrikā!

— Darbu? Mums uzliks sodu, ja dosim tev darbu: bērniem aizliegts strādāt…

Benvenuto neprotestēja, bet klusībā prātoja, kā izkulties no nelaimes. Aizgāja mājās, apsēdās spoguļa priekšā un gaidīja.

— Ārsts sacīja, ka sēžot es kļūstu vecāks. Palūkosimies, vai tas tiesa…

Pēc dažam minūtēm viņš nosprieda, ka ir izaudzis, jo apavi sāka žņaugt; kurpes nosviedis, viņš cītīgi raudzījās uz kāju pēdām, kas pamazam stiepās garumā. Tad viņš vēlreiz palūkojās spogulī un pirmajā brīdī pavisam apstulba.

— Kas tas par jaunekli ar melnām ūsiņām, kas uz mani skatās? Liekas, es viņu pazīstu — sejā ir kaut kas tāds, ko esmu kādreiz jau redzējis…

Beidzot viņš attapās un sāka smieties:

— Tas taču esmu es pats, esmu ātri izaudzis. Tagad celšos kājās, jo vecāks vairs negribu kļūt…

Varat iedomāties, ko sacīja māte, ieraugot lielu, plecīgu jaunekli ar pērkondimdošu balsi un tik kuplām ūsām kā sabiedriskās drošības policistam!

— Benvenuto, dēliņ, kā tu esi pārvērties!

— Tā būs labāk, mamiņ. Tagad es dabūšu darbu.

Darbu meklēt viņš vairs negāja, bet izvilka no šķūnīša tēva ratiņus un sāka staigāt pa ielām, saukdams:

— Lu-u-upatas! Lu-u-upatas!

— Cik skaists jauneklis! No kurienes jūs nākdams? — jautāja kaimiņienes, kuras skaistā balss bija izvilinājusi uz māju sliekšņiem.

— Benvenuto Nesēdis! Vai tas esi tu?

— Es gan, kaimiņmātes. Sēdus mazliet iemigu un pamodos jau ar ūsām.

Tā Benvenuto sāka strādāt. Visiem viņš patika. Vienmēr kājās, vienmēr rosīgs, vienmēr gatavs citiem palīdzēt, vienmer darbā, gribot negribot ļaudis viņu iemīļoja. Reiz pat gatavojās ievēlēt par pilsētas galvu.

— Vajadzīgs tieši tāds cilvēks kā tu, kas pārāk dziļi neiesēžas krēslā.

Benvenuto piedāvājumu nepieņēma. Pēc dažiem gadiem nomira māte, un Benvenuto domāja:

— Tagad esmu pavisam viens. Skaidrs, ka nevaru sēdēt un neko nedarīt, jo tad es novecošu. Labāk iešu pasaulē un palūkošos, kas tur jauns.

Domāts — darīts: viņš paņēma savus ratiņus ar visām lupatām, kas tajos atradās, un devās pasaulē. Viņš varēja soļot dienu un nakti bez atpūtas, tāpēc bija iespējams daudz redzēt un parunāties ar cilvēkiem.

— Jūs esat patīkams jauneklis, — viņam mēdza teikt, — apsēdieties, papļāpāsim kādu brītiņu.