Džanni Rodāri - Dželsomīno melu zemē

— Papļāpāt var, arī kājās stāvot, — ikreiz atbildēja Benvenuto.

Viņš gāja un gaja un nekad nekļuva vecāks. Kādreiz, iedams garām nabadzīgai būdiņai, viņš ieraudzīja ainu, no kuras sažņaudzās sirds: gultā gulēja slima sieviete, un visapkārt uz grīdas sēdēja bērnu pulciņš, kas brēca cits par citu skaļāk.

— Labais jaunekli… — lūdza sieviete, tikko viņu ieraudzījusi, — ja jums nav nekas darāms, ienāciet uz mirklīti. Es nespēju piecelties un nomierināt bērnus. Bet katra viņu asara man dur tikpat kā nazis sirdī.

Benvenuto iegāja istabā, paņēma rokās vienu no bērniem un, staigādams šurp un turp, iemidzināja mazo. Tāpat viņš izdarīja ar visiem pārējiem. Bet pēdējais, vismazākais, negribēja rimties.

— Apsēdieties drusku, — sacīja sieviete, — un paturiet viņu rokās. Ja jūs sēdēsiet, bērns aizmigs.

Benvenuto piegāja pie kamīna, kur stāvēja ķeblītis, apsēdās, un mazulis tūlīt beidza raudāt. Bērniņš bija ļoti jauks. Un, kad viņš pasmaidīja, istaba likās daudz mājīgāka. Benvenuto visādi vaibstījās, cenzdamies mazo sasmīdināt, tad nodziedāja dziesmiņu, un beidzot bērns aizmiga.

— Pateicos jums no visas sirds, — teica sieviete. — Es biju tik izmisusi, ka būtu izdarījusi pašnāvību, ja jūs neierastos.

— Tā nevajag runāt, — atbildēja Benvenuto. Promejot viņš nejauši ieskatījās spogulī, kas stāvēja uz kamīna malas, un ieraudzīja sirmu matu.

«Pavisam biju aizmirsis, ka sēžot kļūstu vecāks,» domāja Benvenuto. Tad viņš piecēlās, pameta acis uz guļošajiem bērniem un aizgāja.

Citreiz, naktī iedams cauri ciemam, viņš redzēja kādā logā vēl uguni degam. Tur pie vērpjamās mašīnas sēdēja meitene, kas strādādama gauži vaimanāja un žēlojās.

— Kas jums kaiš? — apvaicājas Benvenuto.

— Es jau trešo nakti neguļu. Man līdz rītam jāpabeidz šis darbs. Ja nepabeigšu, man neko nesamaksās un visai ģimenei būs jācieš bads. Turklāt man var atņemt vērpjamo mašīnu. Cik es būtu laimīga, ja varētu kaut pusstundiņu nosnausties!

— Pusstundiņa ir tikai trīsdesmit minūtes, — apsvēra Benvenuto, — uz trīsdesmit minūtēm varu piesēsties pie šīs mašīnas.

— Klausieties, — viņš skaļi sacīja, — ejiet gulēt, es pastrādāšu jūsu vietā. Es labprāt izmēģinātu šo mašīnu, kas izskatās tik skaista un laba. Pēc pusstundiņas es jūs pamodināšu.

Meitene nogūlās uz soliņa un tūlīt aizmiga ka kaķēns. Benvenuto sāka strādāt viņas vietā, bet neuzdrošinājās meiteni pamodināt, jo katru reizi, kad viņš mēģināja to darīt, likās, ka viņai sapņos rādās kaut kas sevišķi skaists.

Uzausa rīts, uzlēca saule, pamodās meitene.

— Jūs taču esat ļāvis man nogulēt visu nakti.

— Nekas, nekas, es patīkami pavadīju laiku.

— Jums galva pavisam pieputējusi.

«Sazin nu, par cik gadiem esmu novecojis?» prātoja Benvenuto. «Tomēr neesmu nemaz sarūgtināts, jo meitenes darbu pabeidzu, un viņa izskatījās tik laimīga un smaidoša, ka otru tādu nesameklēsi visā pasaulē.»

Kādu citu reizi Benvenuto sastapa večuku, kas gaidīja nāvi.

— Ak, cik žēl, — vecītis sūrojās, cik žēl, ka man jāmirst un nedabūšu vairs paspēlēt kārtis. Visi mani draugi jau nomiruši.

— Tik vien tās nelaimes, — sacīja Benvenuto. — Uz cūkām es arī protu spēlēt.

Sāka abi spēlēt. Benvenuto stāvēja kājās, bet večuks bļāva:

— Tu stāvi kājās un skaties manās kārtīs! Tu katrā ziņā gribi uzvarēt. Tu gribi izmantot gadījumu, ka esmu nevarīgs vecītis!

Benvenuto steidzīgi apsēdās un palika sēžam līdz partijas beigām. Viņš bija tik nokaunējies, ka spēlēdams kļūdījās, bet večuks, laimējis partiju, berzēja rokas kā puika, kas gājis bumbierus čiept un ticis sveikā cauri.

— Vēl vienu partiju, — večuks priecīgi skubinaja.

Benvenuto labprāt būtu piecēlies no šī krēsla, kas laupīja viņam dienas, mēnešus un varbūt pat gadus. Bet viņš negribēja apbēdināt večuku. Palika sēžot, izspēlēja otru partiju, pēc tam vēl trešo; likās, ka vecais no prieka kļuvis jaunaks.

— Par cik viņš kļūst jaunāks, par tik es kļūstu vecāks, — Benvenuto čukstēja, raudzīdamies spogulī pie sienas: mati viņam izskatījās kā krusas piebiruši. — Jāpaciešas, nevar zināt, cik sen jau večuks ilgojies saspēlet uz cūkām.

Tā katru reizi, kad Benvenuto nācās apsēsties, lai varētu kādam palīdzēt, viņam sirmoja mati, tad sāka līkt mugura, kā līkst koki, vējam pūšot. Beidzot arī acis vairs nebija tik gaišas kā agrāk. Benvenuto Nesēdis kļuva vecs. Pēdīgi viņam vairs nebija neviena tumša mata uz galvas, un tie, kas zināja viņa dzīves gājumu, pārmeta:

— Ko tad tu esi ieguvis ar savu labsirdību! Būtu labāk domājis pats par sevi, tad vēl tagad staigātu žirgts un jauns kā zvirbulēns.

Benvenuto Nesēdis nepiegrieza vērību tādām valodām. Katrs nosirmojušais mats atgādināja kādu labu darbu — kāpēc to nožēlot?

— Varēji paturēt visu mūžu pats sev, nevis sadalīt to visiem pa drusciņai… — sacīja kaimiņsievas.

Benvenuto smaidīdams pagrieza muguru un nodomāja, ka par katru sirmo matu viņš ir ieguvis draugu — simtiem tūkstošiem draugu, kas izkaisīti pa visu zemi. Vai jums arī ir tik daudz draugu? Vai jums gribētos, lai būtu tikpat daudz?

Ceļodams viņš nekad nenogura, kaut arī tagad vajadzēja atspiesties uz spieķa un atņemt elpu. Tā staigādams, viņš bija nonācis Melu zemē, kur pelnīja sev iztiku, strādādams par lupatlasi, tāpat, kā to bija darījis viņa tēvs.

— Ja esat apceļojis tik daudz zemju, — Klibiķītis te iejaucās stāstā, — vai tad jūs nevarējāt izvēlēties kādu labāku vietu, kur apmesties uz dzīvi?

Benvenuto Nesēdis pasmaidīja:

— Ļaudīm taču visur ir vajadzīga palīdzība. Šī noteikti ir visnelaimīgākā zeme visā pasaulē, tāpēc man tā ir vispiemērotākā vieta.

— Lūk, kur īstais ceļš! — iesaucās Dželsomīno, kas bija klausījies vecīša vārdos ar asaram acis. — Tagad es saprotu, ko man vajadzēja darīt ar savu balsi. Nevis klīst pa pasauli un postīt visu, kas gadās ceļā, bet izmantot balsi tā, lai palīdzētu savam tuvākajam.

— Tas nebūtu tik viegli izdarāms, — piezimeja Klibiķītis. — Ja tu, piemēram, sāktu dziedāt bērniem šupuļdziesmiņu, neviens nevarētu aizmigt.

— Kādreiz var darīt labu arī, ja pamodina gulošos, — lēnīgi piebilda Benvenuto.

— Šo jautajumu es atrisināšu, — nolēma Dželsomīno, cirzdams duri pret grīdu.

— Pagaidām tev vajadzētu sadziedēt celi, — sacīja Klibiķītis.

Celis tiešām bija pietūcis vēl vairāk, un Dželsomīno vairs nevarēja ne paiet, ne kājās nostāties. Nolēma, ka viņš paliks pie Benvenuto, kamēr izveseļosies. Benvenuto, kas tikpat kā negulēja, varēs Dželsomīno miegā uzmanīt un neļaut dziedāt, lai atkal neatskrietu policisti.

Bananito, kā jūs atcerēsieties, ja vien pacilāsiet savu atmiņu, pašā rīta agrumā aizgāja laimi meklēt. Viņam nebija nekāda noteikta plāna, tikai liela vēlēšanās izdarīt kaut ko tādu, lai varētu parādīt, ko viņš spēj.

Pilsēta vēl tikai modās. Sētnieki laistīja ielas, apmainīdamies jokiem ar garāmbraucošajiem strādniekiem, kas divriteņos steidzās uz darbu, lai gan ik mirkli tos apdraudēja kāda ūdensstrūkla. Agrā rīta stunda bija gaiša un priecīga. Bananito stāvēja uz ietves, un viņa galvā modās visskaistākās domas. Viņš sajuta šīs domas kā vijolīšu smaržu. Likās, ka starp pilsētas akmeņiem tās uzplaukušas miljoniem.