Džanni Rodāri: Dželsomīno melu zemē

Viņš apvaicājās kā parasti pusbalsī (normālām ausīm tomēr pārāk skaļi):

— Vai es varētu dabūt maizi?

— Protams, cienījamais kungs. Cik jūs vēlaties? Vienu pudelīti vai divas? Sarkanu vai melnu?

— Melnu gan ne, — atbildēja Dželsomīno. — Vai jūs patiešām maizi pārdodat pudelītēs?

Tirgotājs skaļi iesmējās:

— Kā jūs gribat, lai mēs to pārdotu? Varbūt pie jums to griež šķēlēs? Palūkojiet, palūkojiet, cik mums ir jauka maize!

Tā runādams, pārdevējs rādīja plauktu, uz kura stāvēja tintes pudelītes visdažādākās krāsās, sakārtotas tikpat kā kareivji ierindā. Bet visa veikalā neredzēja nekā ēdama — nevienas siera kripatiņas, nevienas ābola miziņas.

«Vai viņš nav jucis?» domāja Dželsomīno. «Labāk būs, ja runāšu viņam pa prātam.»

— Patiešām, lieliska maize, — viņš sacīja, rādīdams uz sarkanas tintes pudelīti.

— Patiesi? — vaicāja tirgotājs, starodams priekā par dzirdēto atzinību. — Tā ir vislabākā zaļā maize, kāda vien ir bijusi pardošanā.

— Zaļā?

— Protams. Atvainojiet, varbūt jūs lāgā neredzat?

Dželsomīno nešaubījās, ka viņš redz pudeli sarkanas tintes, un meklēja iemeslu, kā ar godu tikt ārā, lai varētu pameklēt kādu tirgotāju, kas nav tik traks. Pēkšņi viņam ienāca prātā laba ideja.

— Paklausieties, — viņš sacīja, — maizi nopirkt es atnākšu vēlāk. Vai jūs man tagad neparādītu veikalu, kur var nopirkt labu tinti?

— Zināms, — atbildēja tirgotājs ar mūžam svinīgo smaidu. — Tepat pretī atrodas vislabākais pilsētas rakstāmlietu veikals.

Pretējās puses skatlogā bija izlikti ļoti pievilcīgi maizes klaipi, tortes, kūkas, makaroni, siera grēdas, desu un cīsiņu virknes.

«Tieši tā, kā es domāju,» noteica Dželsomīno, «šis tirgotājs nebija pie pilna prāta un sauca maizi par tinti, bet tinti par maizi. Te man būs vieglāk sarunāties.»

Viņš iegāja veikalā un palūdza puskilo maizes.

— Maizi? — pārdevējs pakalpīgi pārjautāja. — Jūs būsiet kļūdījies. Maizi pārdod veikalā, kas atrodas tieši pretī. Mēs, kā redzat, tirgojamies tikai ar rakstāmpiederumiem.

To sacīdams, viņš ar lepnu, plašu rokas vēzienu norādīja uz visām pārtikas preču bagātībām.

«Tagad es saprotu,» noteica pie sevis Dželsomīno, «šajā zemē jārunā ačgārni. Ja sauksi maizi par maizi, tevi neviens nesapratīs.»

— Dodiet man puskilo tintes, — viņš sacīja pārdevējam, kurš tūlīt nosvēra viņam puskilo maizes un iesaiņoja to pēc visiem likumiem.

— Es gribētu drusciņ arī no tā, — piebilda Dželsomīno, rādīdams uz siera gabalu, bet neuzdrošinādamies to nosaukt vārdā.

— Drusku dzēšamgumijas? — jautāja pārdevējs. — Tūlīt, kungs.

Viņš nogrieza krietnu šķēli siera, nosvēra un iesaiņoja.

Dželsomīno atviegloti nopūtās un nosvieda uz letes nesen atrasto sudraba naudas gabalu.

Pārdevējs paskatījās uz naudu, kādu brīdi to papētīja, vairākas reizes pasvaidīja pa leti, pārbaudīdams skaņu, aplūkoja ar palielināmo stiklu, mēģināja pārkost un pēdīgi atdeva Dželsomīno atpakaļ ar nevīžīgu kustību un saltu piezīmi:

— Jaunais cilvēk, jūsu naudas gabals diemžēl ir īsts.

— Jo labāk, — Dželsomīno pašapzinīgi smaidīja.

— Jo labāk… ko tu neteiksi! Es jums vēlreiz saku, ka naudas gabals ir īsts, es to nevaru ņemt pretī. Pazūdiet no manam acīm un ejiet, kur deguns rāda! Sakiet vēl paldies, jaunais cilvēk, ka man pašlaik nav patikas iet ārā un saukt policistu. Vai jūs nezināt, kas draud īstas naudas izplatītājam? Cietums.

— Bet es…

— Nepaceliet balsi, es neesmu kurls. Ejiet vien prom! Kad jūs atgriezīsieties ar viltotu naudas gabalu, varēsiet saņemt pirkumu. Redziet, es nemaz netīšu sainīšus vaļā. Tie atradīsies tepat maliņā. Norunāts? Ar labvakaru!

Dželsomīno iebāza mutē dūri, lai nebūtu jākliedz. Kamēr viņš nostaigaja dažus metrus lielo atstarpi starp leti un veikala durvīm, viņam bija šāda saruna pašam ar savu balsi:

Balss. Vai tu gribi, lai es iesaucos «Ā!» un sadauzu viņam visu skatlogu?

Dželsomīno. Dieva dēļ, nedari to. Es tikko esmu ieradies šajā zemē, un man jau viss ačgārni vien iet.

Balss. Man vajag izvēdināties, lai nevajadzētu eksplodēt. Tu esi mans saimnieks, un tev jāzina, ka to lai izdara.

Dželsomīno. Pacieties drusciņ, kamēr izejam no šā vājprātīgā cilvēka veikala. Es negribu padarīt viņu par nabagu. Šajā zemē notiek kaut kas nesaprotams.

Balss. Pasteidzies, jo es vairs nevaru ciest. Tūliņ, tūliņ iekliegšos… tūliņ visu izpostīšu…

Dželsomīno saka skriet un iegriezās kādā nomaļā, ne visai platā ieliņā. Tur viņš atri paraudzījās atpakaļ — neviena nebija. Izrāvis dūri no mutes, viņš palaida pavisam mazu saucienu, lai atbrīvotos no iekšējā niknuma. Bija dzirdams, ka saplīst ielas laterna un kāda puķu vāze nokrīt no palodzes uz ietves. Dželsomīno nopūtas:

Kad man būs nauda, es ar pasta pārvedumu atlīdzināšu pilsētas valdei par saplēsto laternu un balkonā nolikšu citu puķu vāzi. Vai vairāk nekas nav sadauzīts?

— Vairāk nekas, — kāds atbildēja smalkā balstiņā, visu laiku klepodams.

Dželsomīno meklēja balstiņas īpašnieku un ieraudzīja kaķi vai vismaz kaut ko tādu, kas no tālienes varētu līdzināties kaķim. Teiksim vispirms, ka tas bija pavisam sarkans, tik koši sarkans kā magone, ar trim kājām, bet, galvenais, — viņš bija tikai kaķa kontūra, līdzīga zīmējumiem, ar kādiem bērni medz sašvīkāt sienas.

— Runājošs kaķis? — brīnījās Dželsomīno.

— Es esmu drusku īpatnējs kaķis, tas tiesa. Es, piemēram, protu arī lasīt un rakstīt. Esmu taču skolas krīta dēls.

— Kā dēls?

— Mani uz šīs sienas uzzīmēja kāda meitene ar krīta gabalu, ko bija nočiepusi skolā. Tā kā tobrīd tuvojās policists un meitene muka prom, tad steigā viņa paguva man uzzīmēt tikai trīs kājas. Tāpēc esmu klibs un nolēmu sev dot vārdu — Klibiķītis. Es drusciņ klepoju, jo siena bija diezgan mitra un es uz tās pavadīju visus ziemas mēnešus.

Dželsomīno apskatīja sienu: tur bija palicis tikai Klibiķīša attēla nospiedums, it kā zīmējums būtu no apmetuma noplēsts.

— Kā tu varēji nolekt zemē? — jautāja Dželsomīno.

— Man jāpateicas tavai balsij, — atbildēja Klibiķītis. — Ja tu būtu iekliedzies drusciņ skaļāk, sienā rastos robs un tā būtu nelaime. Bet tā nenotika, un tā bija mana laime. Ak, cik jauki ir staigāt apkārt pa pasauli, kaut arī tikai uz trim kājām! Tev taču ir tikai divas kājas un tomēr pietiek, vai ne?

— Tā jau ir, — Dželsomīno piekrita. — Bet man to pašu ir par daudz: bijusi man tikai viena kāja, es nebūtu aizgājis no mājām.

— Tu neesi visai priecīgs, — piezīmēja Klibiķītis. — Kas tev noticis?

Kamēr Dželsomīno gribēja sākt stāstīt par savām nedienām, pa ielu aizgāja kaķis uz četrām īstam kājām, bet viņš laikam bija iegrimis domās, jo pat nepagriezās, lai palūkotos uz mūsu draugiem.

— Ņau, — viņam uzsauca Klibiķītis. Kaķu valodā šis vārds nozīmē — sveiks.

Kaķis apstājās. Viņš izskatījās izbrīnījies, drīzāk pat sašutis.

— Mani sauc Klibiķītis. Un tevi? — apvaicājās kaķis — zīmējums.

Īstais kaķis, kā likās, šaubījās, vai atbildēt vai ne. Tad negribīgi nomurmināja:

— Mans vārds ir Fido.

— Ko viņš teica? — jautāja Dželsomīno, kas, protams, nekā nesaprata.

— Viņu saucot Fido.