TOMASS MAINS RIDS - SKALPU MEDNIEKI

«Bet jūs, Elsol,» Henrijā sāka runāt laimīgs līgavai­nis, kas gribētu katru apprecināt, «kamdēļ jūs pats nese­kojat Lunas piemēram? Arī jūs varat dzīvē piemērot savu teoriju par cilšu savienošanu. Būs daudz balto sieviešu, kas labprāt kļūtu jūsu sieva.»

Elsols nopūtās un neviļus paskatījās uz to pusi, kur atradās Segina telts …

Ceļojums noritēja bez starpgadījumiem. Neviens armi­jai nesekoja, un bija jādomā, ka indiāņiem nebija izdevies savākt pietiekoši daudz karaspēka. Neraugoties uz to, ar­mija virzījās uz priekšu tik ātri, cik to atļāva ievainoto stāvoklis.

Piektajā dienā viņi nonāca pie nelaimīgās Deloro gra­vas, pagāja garām vecajām raktuvēm, kur pēc asiņainas cīņas Henrijs bija kritis gūstā un kur bija krituši daudzi biedri. Te gājēji apstājās, lai apglabātu Rihtera, Godē un citu mednieku līķus, kas bija nonāvēti būdā, kur notika miera sarunas, Segina kundze un Zoja daudz raudāja pie sava vecā drauga kapa.

Dažas dienas vēlāk armija svinīgi iegāja Elpaso pil­sētā. Visi pilsētas iedzīvotāji sagaidīja uzvarētājus ar ska­lām gavilēm. Tādu nebija daudz, kas nāca tikai ziņkāres dēļ, jo lielākā daļa bija personīgi ieinteresēti. Sievietes sagaidīja savus tēvus, brāļus un vīrus, kas laimīgi atgrie­zās no bīstamā un grūtā gājiena.

Nākošajā dienā Segins jau bija sagatavojies doties uz savām mājām del Nortes krastos. Viņš bija uzzinājis, ka viņa māja nav izpostīta, jo navahi, izbijušies no mednie­kiem, nebija paspējuši māju ne izlaupīt, ne nodedzināt, un aprobežojušies ar to, ka aizveduši divas gūsteknes. Segins veda sev līdzi Sevrenu un Henriju, bet pats par sevi saprotams, ka arī Elsols brauca līdzi, lai pilnīgi iz­veseļotos. Viņam sekoja viņa māsa Luna, un Segins sa­prata, ka, lai visi būtu apmierināti, jāuzaicina arī jaunais Harejs, ko viņš arī ļoti labprāt darīja.

Elsols vispirms kautrīgi ielūgumu noraidīja, bet beigu beigās, pateicoties kapteiņa lūgumam un uzstājībai, viņam bija jāpiekāpjas. Segina vecākā meita visu laiku turpi­nāja drūmi klusēt. Visu ceļu viņa spītīgi atvairīja mātes un māsas glāstus un tikai vienīgi pret Lunu izrādīja ne­lielu tieksmi. Ar viņu tā varēja runāt valodā, ko vēl visu laiku uzskatīja par savu mātes valodu. Ar pārliecību, ka viņa cēlusies no indiāņiem, jādomā, varēja izskaidrot viņas draudzīgo izturēšanos pret Elsolu. Viņa bieži palīdzēja Lunai kopt tās brāli un visu laiku gribēja pārliecināt viņus atgriezties dzimtenē, aizvest viņu no šiem bālģīmjiem, kas ar viltību grib izvilkt no viņas mīlestību. Velti Luna šķieda savu daiļrunību, iegalvodama Adelei, ka Segins patiesi ir viņas tēvs. Tikai pateicoties Lunai, vecāki zināja par nabaga meitenes bēdīgo stāvokli. Tamdēļ Segins lū­dza no Elsola un viņa māsas pakalpojumu, lai viņi tā vecākās meitas dēļ kādu laiku paliktu viņa mājā.

Nedēļu pēc mūsu draugu atgriešanās del Nortē, visi salasījās mājas terasē. Laimīgie un apmierinātie Henrijs un Zoja atnāca un aizgāja, un likās, ka viss viņiem uz­smaidīja, sevišķi viņu laimīgā nākotne. Segins, rokas uz krūtīm sakrustojis, zemu noliektu galvu staigāja pa terasi uz priekšu un atpakaļ, jo viņu māca drūmas domas.

Adele vairs nevalkāja indiāņu tērpu, bet acīmredzot nejutās ērti uzvilktajā pilsētnieces apģērbā. Mežonīgu, bērnišķu dusmu lēkmēs viņa burzīja kleitas, plēsa mežģī­nēs un vispār izrādīja nepatiku pret jauno tērpu. Iespie­dusies terases stūrī, viņa raudzījās tālumā uz Mimbras kalnu sniegotajām virsotnēm, kas noslēdza izeju no iele­jas. Tur, aiz tiem kalniem, bija viņas dzimtene… viņa bija par to pārliecināta.

Paretam, kad pie viņas piegāja Luna un draudzīgi uz­lika roku uz pleca, Adele pacēla savas asaru pilnās acis. Ja māsai atnāca līdzi Elsols, Adele nosarka. Elšols, uzti­cīgs savas cilts paražām, reti runāja ar meiteni, un, ja kādreiz griezās pie viņas, tad gandrīz vienmēr ar vārdiem:

«Kādas bēdas jūs sagādājat tiem, kas jūs mīli Kamdēļ jūs vairāties no viņiem?»

Jaunā meitene, nebūdama pārliecināta, bet it kā šo vārdu ietekmē, gāja pie Segina kundzes, apsēdās pie viņas kājām un, pievēršot savu skumjo skatienu Elsolam, it kā vaicāja viņam:

«Vai jūs esat ar mani apmierināts?»

Sevrens redzēja šo neparasto Adeles padevību, redzēja, kā viņa pakļaujas Elsolam. Viņš piegāja Seginam, kas turpināja savu viennmuļo pastaigu, un izstāstīja savus novērojumus.

«Lai Dievs dod, es būšu laimīgs, ja, pateicoties Elsolam, es atgūšu savas meitas mīlu. Un vai es varu gribēt Ade­lei, kas uzaugusi mums svešā vidē, labāku vīru kā Elsolu? Ja viņi viens otru iemīļos, tad varēs teikt, ka viņš dzimis indiānis, viņa — uzaugusi par tādu, un viņi ir it kā viens otram nolemti. Neviens taču neizturēsies pret meitenes savdabībām tik saudzīgi, neviens ar lielāku sirsnību ne­nodosies viņas audzināšanai, neviens tik patiesi nevēlēsies mums atdot zaudēto meitu kā viņš… Sai brīdī, kad jūs ar mani sākāt runāt, es pārdomāju vēl vienu mēģinājumu. Mani šausmīgi moka pašreizējais stāvoklis. Palieciet šeit un novērojiet Adeli. Es baidos nodoties veltām cerībām, bet jūs to varēsit izšķirt labāk un objektīvāk.»

Pēc tam," kad Segins bija parunājis pāris vārdus ar savu sievu, Segina kundze pirmo reizi pēc ilgāka laika paņēma mandolīnu un sāka klusu spēlēt, pēc tam nospē­lēja deju — flandango. Sevrens, Henrijs, Elsols, Zoja un Luna ielenca Segina kundzi un raudzījās uz Adeli, kas sēdēja pie viņas kājām. Kas attiecas uz Seginu, tad viņa uztraukums bija tik liels, ka viņš, lai pārējiem slēptu savu satraukumu, aizsedza ar rokām seju.

Pie pirmajām mūzikas skaņām Adele nodrebēja, tad viņas pārsteigtās acis pievērsās te instrumentam, te Se­gina kundzei. Viņa klausījās kā apburta un nekustēdamās raudzījās ar mulsi maldošos skatienu.

«Adele,» Segins teica sievai, «nodziedi to dziesmu, ar ko tu viņu bērnībā iemidzināji. Tu, protams, atceries, jo viņa taču tik bieži tevi lūdza dziedāt šo dziesmu.»

Kā īsta māksliniece Segina kundze ar dažiem akordiem pārgāja no jautrā dejas ritma uz kluso šūpļa dziesmu, un Henrijs pirmo reizi dzirdēja spāņu kantilēnu «Māte un meita».

«Tu guli, mīļais bērns, tu klusu guli,

Un tevi sargā debess eņģeļi,

Mans mīļais bērns, tik guli, klusu guli.»

Dziesmu pēkšņi pārtrauca spalgs kliedziens. Adele pie­cēlās, viņa visa drebēja un it kā sasprindzināti raudzījās Segina kundzē, tad metās viņai ap kaklu ar vārdiem:

«Māmiņ! māmiņ!»

Grūti aprakstīt, kas pēc tam notika. Tās bija raudas un asaras, laimes asaras un, protams, arī skāvieni. Adele vairs nebija noslēpumu karaliene, Bērnības atmiņas kā sen neskarta instrumenta stīgas pēkšņi pamodās un spē­lēja viņas dvēselē. Adele apkampa tēvu, viņam tā bija augstākā atzinība dzīvē, kas bija ziedota pazudušās mei­tas meklējumiem.

Mājā visi gavilēja, un draugi piedalījās svinībās. Bet vakarā Elsols Seginam teica:

«Es. esmu izveseļojies un domāju, ka jau rīt varēšu doties ceļā, arī Luna te vairs nav vajadzīga.»

«Vai tad viņa pie mums garlaikojas?»

Elsols paskatījās uz māsu, tā apklusa un uzmeta smai­došu skatienu Henrijam un Zojai, kas stāvēja blakus.

«Elsol,» teica Henrijs, «jūs iztrūksit mūsu kāzās? Pa­lieciet, mans draugs, patiesi palieciet!

«Jā, palieciet,» teica Segina kundze, «un mācieties no mums cerēt. Varbūt jums, Elsol, nebūs tik ilgi jāmeklē sieva, kā mēs meklējām meitu.»