TOMASS MAINS RIDS - SKALPU MEDNIEKI

Uzbrukumu atlika līdz rītam. Stāvoklis bija grūtāks nekā pirmo reizi, jo tagad pilsētā bija sešsimt aizstāvju, un bija paredzama asiņaina cīņa. Segins bija pārliecināts par uzvaru, viņu tikai baidīja doma, ka navahi uzbrukuma laikā atriebjoties var nonāvēt visus baltos gūstekņus. Viņi sapratīs, ka galvenais uzbrukuma nolūks ir atbrīvot gūs­tekņus un savā cietsirdībā tos nonāvēs. Tas bija ļoti iespē­jams. Apmierināja tikai tas, ka visi gūstekņi bija vienā vietā, templī un ka pie viņiem bija noslēpumu valdniece.

Nolēma, ka agrā rītausmā pārģērbtais mednieku pulks ar notverto Henriju pieauļos templim un to ieņems, lai tādējādi indiāņi nevarētu piekļūt gūstekņiem. Sekojot Se­gina signālam, jeb pretošanās gadījumā pēc pirmā šā­viena, visa armija iebruks pilsētā.

Beidzot iestājās rītausma, ko tik nepacietīgi gaidīja Henrijs un Segins …

Tiklīdz piena baltie kvarca kalni sāka sārtoties, priekš­pulks devās uz pilsētu. Henrijs, it kā sasiets, jāja starp diviem delavariem.

Tuvojoties pilsētai, viņi uz terasēm ieraudzīja vairākus navahus, kas noturēja jātniekus par savējiem, kas atgrie­žas no sekmīgās pakaļdzīšanās, un sāka skriet no mājas uz māju, lai saaicinātu tautu, un ielās atskanēja priecīgi saucieni. Pulks, ielu vairīdamies, tuvojās templim. .

Nonākuši pie tempļa, visi divdesmit cilvēki nolēca no zirgiem un steidzās pie kāpēm. Uz tempļa terasēm jau stāvēja sievietes un ziņkāri raudzījās šai uzbrukumā. Se- gins pazina Adeli, viņš to satvēra un ieslodzīja kādā istabā, bet brīdi vēlāk Segina kundze un Zoja bija kap­teiņa apkampienos. Henrijs saņēma skūpstu no līgavas mātes, bet viņa pati tam uzsmaidīja, valdīdama prieka asaras. Arī citas gūsteknes bija turpat. Nekavēdams laiku prātojot, Segins viņas visas ieslēdza un pielika pie durvīm cilvēkus ar ieročiem rokās. Tas viss notika ļoti ātri, bet pēkšņi mežonīgs kliedziens, kas atskanēja lejā, vēstīja, ka viņu viltība atklāta. Visur atskanēja nikni un izmisīgi bļāvieni, un no visām pusēm kareivji devās uz templi. Sāka svilpt bultas, bet šī trokšņa un burzmas vidū atska­nēja norunātais taures signāls.

Armija izjāja no meža un auļos devās uz pilsētu, kur tā sadalījās divās daļās, lai uzbruktu no divām pusēm. Nevērojot bultu krusu, kas ķēra daudzus uzbrucējus, med­nieki ielauzās pilsētā, un tur iesākās nikna cīņa. Cīnījās visās pilsētas malās, bet Elsola un Sevrena vadītais pulks virzījās uz templi. Pārliecinājušies, ka gūsteknes ir pil­nīgā drošībā, mednieki nokāpa no zirgiem un uzbruka at­sevišķām mājām, izsizdami no turienes pretojošos indiā­ņus, un tā katras mājas terasē izcīnīja niknu cīņu. Sievie­tes vaļējiem matiem skraidīja pa ielām vai paslēpās mežā, bet izbaidītie zirgi klejoja no vienas ielas otrā, un, pīda- mies pavadās un siksnās, skrēja no. pilsētas ārā. Tie, kas bija ieslēgti, zviedza, spārdījās un lauzās ārā, apgāzdami sētas un aplokus. Tā visur valdīja neiedomājams saju­kums.

Henrijs bija tikai visas šīs asiņainās drāmas mēms liecinieks, jo viņš apsargāja durvis, aiz kurām atradās gūsteknes, bet no augstās vietas viņš varēja novērot visus kaujas gaitas sīkumus. Daudz vīru krita kā vienā, tā otrā pusē, jo navahi aizstāvējās varonīgi. Tomēr par cīņas iz­nākumu Henrijs nešaubījās. Baltajiem bija sakrājies pārāk daudz rūgtuma, un atmiņas par pārciestajām pārestībām divkāršoja viņu varonību. Viņu pusē bija arī ieroču pār­svars, jo indiāņu garie šķēpi, kas tik bīstami klajā laukā, šādos apstākļos zaudēja savas priekšrocības.

Tai laikā, kad Henrija skatiens slīdēja no vienas mā­jas uz otru, uz blakus mājas terases viņš ieraudzīja draus­mīgu ainu, kas saistīja viņa uzmanību.

Divi vīri bija saķērušies nežēlīgā cīņā, cīņā uz dzī­vību un nāvi. Tie bija Dakoma un Elsols, jo viņš tos pazina pēc apģērba. Navaham bija šķēps, Elsolam bise, ar kuras resgali viņš rīkojās kā ar rungu. Tai brīdī, kad

Henrijs viņus ieraudzīja, Dakoma atkāpās soli atpakaļ un, pirms Elsols paspēja atvairīt, iedūra šķēpu viņa plecā. Henrijs iekliedzās, jo viņš gaidīja, ka viņa draugs tūlīt pakritīs. Bet kāds bija viņa pārsteigums, kad viņš redzēja, ka Elsols, nevērodams iedurto šķēpu, ar paceltu kara cirvi metās uz Dakomu un sašķaidīja viņa galvu, kaut arī pats ar šķēpu plecā nokrita uz sava ienaidnieka līķa. Pēc kāda brīža viņš ar lielām grūtībām piecēlās, izvilka šķēpu un, pārliecies pār terases malu, gurds, bet tomēr gavilēdami sauca:

«Luna, nāc šurp! Skaties, es atriebos par mūsu mātes nāvi!»

Henrijs redzēja, ka jaunā meitene uzkāpa uz jurr.ta un ka Harejs viņai sekoja; redzēja, kā viņš paņēma uz rokām ievainoto Elsolu, kas piepūles dēļ bija zaudējis sa­maņu. Rube, Sevrens un vēl citi steidzās palīgā un apska­tīja ievainoto, bet Henrijs nedrīkstēja atstāt viņam uzti­cēto sarga vietu. Tādēļ viņš ar bažām sekoja ievainotā apskatei un vēroja savu draugu sejas izteiksmi. Pateico­ties Dievam, Elsola ievainojums nebija nāvīgs, kaut gan ļoti smags. So nomierinošo ziņu Sevrens pastāstīja savam brālim.

Kauja bija beigusies, jo dzīvi palikušie navahi aizbēga mežā.

Karagājiena mērķis bija sasniegts, un daudzie gūs­tekņi, ko viņu piederīgie uzskatīja par sen pazudušiem, atbrīvoti. Bija skaidrs, ka pēc tādas mācības navahi ilgi būs zaudējuši patiku uzbrukt baltajiem. Otrā dienā, saulei lecot, armija izgāja cauri aizai un devās uz kalniem ar sniega klātajām galotnēm.

Sis gājiens caur stepi atalgoja Henriju par visām pār­ciestajām grūtībām. Viņš bija izpildījis savu uzdevumu, turējis doto solījumu un izpelnījies Zojas roku. Viņš ne­noguris sargāja savu līgavu, nevērojot Sevrena zobgalī­bas, kas teica, ka Henrija izārstēšana no apātijas viņam dārgi maksājusi, un prasīja, vai viņš atkal nejūt šīs sli­mības lēkmes tuvumu.

Atmiņas par nesenām briesmām un trūkumu pacēla tagadējās labklājības vērtību, ko tagad tik pelnīti baudīja jauneklis. Viņš atstāja Zoju tikai tad, kad gāja apraudzīt

Elsolu, ko nesa sevišķi šim nolūkam pagatavotās nestu­vēs, kaut gan viņš spītīgi gribēja jāt uz zirga. Un katru reizi nestuvju abās pusēs viņš redzēja Lunu un Hareju. Elsols ātri izveseļojās. Sāpes, kas cēlās no ievainojuma, nemazināja viņa parasto vērīgumu, un viņš ļoti labi ievē­roja Henrija smaidu, kad viņš raudzījās, kā Luna un Ha­rejs sirsnīgi rūpējās par Elsola ērtībām.

«Kamdēļ gan ne?» it kā atbildot Henrija neizteiktām domām, Elsols teica. «Vai nav labāk mums saplūst ar baltajiem, nekā ar viņiem naidoties? Vai tad mīlestība nav augstāka kā naids? Vai cilvēku ciltis pēc savas dabas nav māsas, un tās nav radītas, lai papildinātu viena otru? Jeb jūs varbūt teiksit, ka tie ir sarkanādaiņa prātojumi?»

Henrijs saņēma Elsola rokas un, stipri tās spiezdams, šai izdevīgajā brīdī izteica visu to mīlestību un cienību, kādu viņš pret Elsolu juta.

Luna un Harejs bij aizgājuši tālāk, bet indiānis, no­kaunējies no Henrija uzslavām, turpināja:

«Mana māsa dažā ziņā ir pilnīgi mežone, bet viņai krietna dvēsele, un es ļoti priecājos, ka viņa beidzot ir novērtējusi šī labā zēna padevību un mīlestību, kas viņu mīl jau divus gadus. Kas attiecas uz mani, tad es tikai pa pusei esmu indiānis un nevaru vairs būt par savas cilts virsaiti. Bet, lūk, mana māsa ar manu padomu un palīdzību saņems varu savās rokās, ,un es esmu pārlieci­nāts, ka viņas vīrs, tik varonīgs un augstsirdīgs kā Ha­rejs, drīz tiks uzņemts marikopu vidū un kļūs par viņu pavēlnieku.