TOMASS MAINS RIDS - SKALPU MEDNIEKI

Atbrīvots no siksnām, Sanhess sāka gatavoties. Viņš apņēma mustangam bifeļa ādu, tad paņēma to aiz iemauktiem un apveda vairākus riņķus pa vienām un tām pašām pēdām. Kad zirgs ar vietu bija apradis, viņš pa­laida pavadu un savādi iesaucās. Mustangs tūlīt sāka auļot un vienādos īsos lēcienos noauļoja vairākus apļus. Pēc diviem vai trim apļiem Sanhess uzlēca zirga mugurā un, nostājies uz galvas, apjāja vairākus riņķus.

Navahi pirmo reizi redzēja tādu joku, un viņu sajūs­mai nebija robežu. Viņi lika to atkārtot tik ilgi, kamēr zirgs bija putās, bet Sanhess nosarcis kā gailis.

Nevērojot savu nogurumu, viņš neatstāja arēnu, pirms nebija parādījis indiāņiem visu savu mākslu un viņus pil­nīgi pārsteidzis.

Pēc sacīkšu beigām gūstekņus atkal aizveda pie upes, bet Sanhesa starp viņiem vairs nebija. Viņa māksla tam izglāba dzīvību, jo navahi viņu iecēla par savu jāšanas skolotāju, tomēr aizliedza viņam satikties ar citiem gūs-, tekņiem.

Atvadoties un spiežot viņiem rokas, Sanhess teica:

«Nabaga draugi! Jūsu dēļ rītdiena mani baida. Es pū­lēšos kaut ko izdomāt, lai jūs glābtu. Nezaudējiet drosmi, apdomājiet un apsveriet. Ak, kaut tikai mums izdotos iegūt laiku!»

Un, aiziedams no viņiem, varenais jātnieks uzmanīgi vēroja apkārtējos kalnus un mežus, it kā uzmeklēdams vietu, no kurienes varētu ierasties palīdzība nabaga gūs­tekņiem.

Nākošā rītā pirms saules lēkta navahi devās uz mežu, sagrieza rīkstes un atgriezusies sāka gatavoties svētkiem Sargi aizveda gūstekņus pie tempļa. Šoreiz nabaga Hen­rijs redzēja savu Zoju diezgan tuvu. Jaunā meitene no te­rases izstiepa pret viņu rokas un, it kā zaudējusi sajēgu par attālumu, gribēja mesties lejā, bet draudzeņu rokas viņu noturēja uz vietas.

Visi priekšdarbi cietsirdīgajai izpriecai bija pabeigti. Indiāņi nostājās divās rindās viens pret otru, izveidojot it kā dzīvu divsimt metru garu aleju, kas bija trīs soļus plata, un katrs indiānis bija apbruņojies ar rīksti. Gūs­tekņiem sitienu krusā bija jāizskrien caur šo aleju. Tam, kas izskrietu cauri visai alejai un laimīgi sasniegtu kal­nus, apsolīja žēlastību.

Henrijs nolēma, ka aizstāvēs savu dzīvību līdz beidza­majai iespējai. Ne vienreiz vien šais dienās, kad pārdo­māja bēgšanas plānu, viņš atcerējās to laiku, kad savu nekam nevajadzīgo dzīvību uzskatīja par nastu un sirsnīgi vēlējās nomirt, atcerējās Sevrenu, kas viņu bija izrāvis no šīs drūmās apātijas. Jā, toreiz tas bija pavisam kaut kas cits: viņš bija viens, bet tagad tas tā nav. Vienalga kādas ciešanas un pūles tas prasītu, viņš tomēr katrā ziņā gribēja dzīvot, lai satiktos ar Sevrenu un Seginu, lai kopējiem spēkiem mēģinātu atbrīvot mīļās gūsteknes un savas tagadējās nelaimes "biedrus. Viņa dvēselē tagad bija tik daudz jaunu jūtu, jaunu simpātiju, viņā bija pa­modusies dzīvotgriba. Viņš bija iegrimis pārdomās. San- hesa panākumi deva arī viņam nelielas cerības izbēgt. Bet vispirms vajadzēja iegūt ieročus. Viņš bija ļoti labs skrējējs, un, pateicoties savām ātrajām kājām, varētu iz­glābties arī bez ieročiem. Bet ja starp navahiem atrastos kāds tikpat ātrs? Ar ko tad aizsargāties? Protams, viņu var nonāvēt, to viņš saprot, bet tādu ātru nāvi viņš izvēlē­tos daudz labāk nekā tās mokas, kas viņu sagaida še. Tā­tad ar ieročiem vai bez tiem, viņš nolēma izmēģināt laimi, kaut ari par šo mēģinājumu būtu jāsamaksā ar dzīvību.

Barneju atbrīvoja no saitēm, un viņam bija jāskrien pirmajam. Tai vietā, kur vajadzēja sākties skrējienam, stā­vēja navahu pulciņš. Visi — vecie, bērni un slimie bija atnākuši, lai tīksminātos par izrādi.

Un, protams, nevienam no klātesošiem navahiem ne­ienāca prātā, ka viens no gūstekņiem šai brīdī grib bēgt — bēgt no ielejas, kur atrodas simtiem cilvēku, kur sargi apsargā visas izejas, kur ganās mustangu bars, kas vien­mēr ir pie rokas, lai panāktu bēgli.

Nabaga Barnejs devās ceļā. Viņš bija slikts skrējējs un nesasniedza pat pusceļu, kad sabruka. Asiņainu un bez samaņas viņu iznesa smejošajā pūlī. Otrajam un arī tre­šajam gūsteknim bija tāds pats liktenis. Tagad bija Hen­rija kārta.

Viņu atbrīvoja. Viņš izstaipīja un berzēja notirpušās kājas un rokas, sakopoja spēkus, aicināja sev palīgā visu savu enerģiju un drosmi priekšā stāvošajai cīņai. Deva signālu, indiāņi ieņēma vietas un vicināja savas nūjas, gaidot skrējiena un moku sākumu.

Dakoma visu laiku stāvēja Henrijam aiz muguras.

Ar skatienu Henrijs vēroja atstatumu starp Dakomu un viņu, atkāpās dažus soļus atpakaļ, it kā lai varētu ieskrieties, bet, nonācis blakus indiāņu virsaitim, ātri pret to apgriezās, acumirklī izrāva no viņa jostas kara cirvi un pacēla virs Dakomas galvas, bet tas no cirtiena paspēja izvairīties. Otram cirtienam vairs nebija laika. Kā neprā­tīgs Henrijs sāka skriet .. bet nevis caur aleju, kur divās rindās stāvēja jaunie kareivji, bet uz veču pusi, kas izrāva nažus, lai aizkrustotu bēglim ceļu un viņu nonāvētu, bet Henrijs izdarīja neparasti augstu lēcienu pāri dažu veču galvām, pārējos atgrūda un skrēja — skrēja ātri, pāri ielejai uz mežu, bet pēc brīža jau visi dzinās viņam pakaļ.

Henrijs skrēja iepriekš izvēlētā virzienā uz to vietu, kur ganījās zirgi. Kādu jūdzi noskrējis, viņš atskatījās. Labākie skrējēji bija kādus trīssimt soļus aiz viņa, bet Henrijs ar šausmām ievēroja, ka daži jau kāpj zirgos. Līdz zirgiem bija vēl kāda jūdze, bet vai Moro tik tālu dzirdēs, ja pasvilps? Henrijs nolēma mēģināt, un viņš griezīgi iesvilpās un sāka saukt:

«Moro, Moro!»

Un, lūk, no bara atdalījās kāds zirgs, tas bija Moro; viņš apskatījās apkārt, jautri iezviedzās un kā zibens de­vās pie sava saimnieka. Henrijs uzlēca viņam mugurā, un tāpat bez segliem un iemauktiem auļoja savā arābu zirgā ielejas rietumu nomales virzienā. Aiz viņa bija dzir­dami indiāņu kliedzienni un lāsti, kad Henrijs atskatījās, viņš redzēja kādus desmit jātniekus, kas dzinās viņam pakaļ, bet tagad viņš vairs nebaidījās, jo ļoti labi zināja sava Moro pārākumu. Un, kad noauļojfs divpadsmit jū­dzes, Henrijs sasniedza kalnu grēdu, viņš redzēja, ka viņa sarkanādainie vajātāji vēl atradās tikai ielejas vidū.

Dažas dienas atpūties labās ganībās, Moro bija pilnīgi atguvis savus spēkus, un viņš bez grūtībām sāka doties kalnā. 1

Ceļš gāja caur ciedru koku mežu, tas bija* līkumains un beidzot izvērtās par šauru taku, kas noveda pie bez­dibeņa malas. Pie kraujas Henriju tūlīt ieraudzīs indiāņu sardzes posteņi.

Viņš nebija maldījies, tur bija sardzes postenis, bet par laimi tikai viens indiānis. Indiānis sēdēja pakalna galā, un viņa tumšsarkanais stāvs skaidri iezīmējās zilā debesu fonā. Starp viņu un Henriju bija divsimt metru liels atstatums, bet kāda trešdaļa no takas bija pilnīgi atklāta. Līdz šim indiānis nekā nebija dzirdējis, viņš sē­dēja ar muguru pret bēgli un raudzījās ielejā. Viņa šķēps bija iedurts zemē, turpat atradās arī stops un bultas. Vi­ņam rokās bija tikai kara cirvis un nazis.

Henrijs nolēma vienā mirklī sasniegt aizu, pirms vēl indiānis paspēs nokāpt no pakalna un aizkrustot viņam ceļu. Viņš sāka virzīties lēni un ļoti uzmanīgi. Lejā šņāca straume un apslāpēja Moro soļu troksni. Un tā, vērodams bīstamo ceļu un sargu, Henrijs virzījās gar kraujas malu. Pēc kādiem divdesmit soļiem Henrijs sa­sniedza nelielu laukumiņu un ar šausmām ieraudzīja, ka sargs nebija viens. Viņš instinktīvi satvēra Moro krēpes, tā bija zirgam zīme apstāties.