TOMASS MAINS RIDS - SKALPU MEDNIEKI

Henrijs metās viņam virsū, bet nepaspēja vēl izraut savu nazi, kad sajuta aukstās dzelzs pieskārienu plecam. Ievainojums bija viegls, pretinieki saķērās un viņu starpā iesākās cīņa. Ieročus lietot viņi nevarēja un tādēļ tikai lauzās, piecēlās atkal, un pie kāda kritiena viņi uzgrūdās pussagruvušajai sienai, kas sitienu neizturēja un sabruka, tā cīnītāji atradās klajā laukā.

Krītot Henrijam beidzot izdevās izraut savu nazi, bet Tīkoties ar to viņš nevarēja, jo viņa roku turēja indiānis.

Tad viņi abi nokrita zemē. Indiānis pakrita apakšā un pēkšņi sāka gārgt, viņa roka, kas žņaudza Henriju, atlai­dās un acis aizvērās — viņš bija miris. Henrijs tūlīt ne­saprata, kas noticis. Bet izrādījās, ka indiānis uzkritis viņa nazim, uzgūlies tam ar savu smagumu un dabūjis nāvīgu ievainojumu.

Kad Henrijs bija atbrīvojies no ienaidnieka, viņa pir­mās domas bija steigties palīgā Zojai.

Henrijs nepalika skatīties tajos, kas cīnās, bet viņš meklēja Zoju un Segina kundzi. Pēkšņi viņš ieraudzīja sieviešu plīvojošās drēbes. Tur abi indiāņi veda gūsteknes uz navahu nometni. Viņš tās pazina un gribēja steigties tām palīgā, bet šai brīdī ieradās piecdesmit vīru liels indiāņu pulks, lai viņas pavadītu. Tādos apstākļos kaut ko uzsākt būtu nepiedodams neprāts.

Henrijs steidzās atpakaļ, turp, kur atradās zirgi un sagūstītie navahi. Kad viņš gāja pāri gravai, garām no­svilpa divas lodes. Viņš paskatījās uz augšu un ieraudzīja medniekus, kas auļiem bēga no milzīga indiāņu jātnieku pūļa. Tas bija Dakomas pulks. Nezinādams ko iesākt, Hen­rijs noslēpās aiz kaktusu krūma un sāka vērot.

Sasnieguši būdas, mednieki aizauļoja tām garām un atšaudīdamies turpināja bēgt. Lielākā daļa indiāņu viņiem sekoja; pārējie palika uz vietas un sāka pārmeklēt apkār­tni. Henrijs līda uz priekšu, atrada ieeju kādā apakšzemes ejā un tur noslēpās.

Senāk, kad te norisa darbi, jādomā, te bija ielikta mīna. Tā bija ierakta vairākus metrus dziļi, bet pēc tam pa­mesta. Henrijs nosēdās zemē, atspiedās pret cieto sienu un varēja novērot daļu no gravas pa ejas caurumu. Viņš vēl nebija nomierinājies, kad ieraudzīja divus cilvēku stā­vus, kas rāpās uz to pašu caurumu.

Aiz viņiem bija saskatāms kāds pusducis mežoņu, kas pārmeklēja krūmus un acīmredzot meklēja noslēpušos bāl- ģīmjus. Līdējos Henrijs pazina Godē un Rihteru. Viņi bija jau gandrīz izbēguši briesmām, kad ārsts kā par nelaimi sataustīja zem rokas interesantu iezi, pacēla to, sāka ap­skatīt un, saskatījis atradumā dabaszinātniekam kaut ko jaunu, mēģināja to novietot savā somā. Bet pasaulei ne­bija lemts šo pašaizliedzīgā zinātnieka atradumu redzēt, jo piesteigušies indiāņi ar šķēpiem nodūra abus bēgļus. Henrijam bija jāapraud lieliskais ārsts un savs uzticamais kalps, jautrais kanādietis.

Nabaga, nabaga Rihtersl Viņam no galvas nolidoja ārsta cepurīte, un asiņainā skalpēšaria bija atlīdzība par uzticīgo kalpošanu zinātnei. Otrs navahs ar nazi rokā stāvēja uz ceļiem blakus Godē. Viņš ilgi tīksminājās par bālģīmja iecirtotajiem matiem un jau priecājās par brī­nišķo rotu pie savas kaujas jostas. Mežonim acīmredzot gribējās saglabāt šo skalpu tā, lai no tā nepazustu ne­viens mats, tādēļ viņš apvilka lielu riņķi ar nazi, tad ar vienu roku satvēra matus, ar otru… bet pirms nazis pie­skārās ādai, indiānim par lielu brīnumu un bailēm skalps nonāca bez kādām pūlēm un bez asins piles — viņa rokās palika parūka, bet Godē galva pamirdzēja kaila un gluda kā marmors.

Indiānis šausmās iekliedzās, parūka viņam izkrita no rokām, viņš atrāvās atpakaļ un nokrita pie ārsta līķa. Pēc šī kliedziena saskrēja indiāņi, un visi pēc kārtas sāka ap­skatīt šo nekad neredzēto brīnumu.

Viens no viņiem bija mazliet drošsirdīgāks, paņēma parūku rokās, un visi ar ziņkāri sāka to apbrīnot. Viens pēc otra viņi piegāja un aizskāra Godē galvaskausu un brīnījās. Tad varonis noņēma savu spalvu galvas segu, otrādi uzmauca parūku un aizgāja, lepni ļodzīdamies, ne­maz nebēdādams par to, ka mati līda degunā.

Bet Henrijam smiekli nenāca ne prātā. Viņu nomāca divu tuvu cilvēku nāve. Viņš domāja, vai Segins dzīvs? Kas ar Zoju? Vai viņu aizvedīs gūstā un padarīs par ver­dzeni kādam nežēlīgam mežonim?… Beidzot arī viņa paša stāvoklis bija ne mazāk briesmīgs, un viņš neredzēja nekādas izejas. Tomēr, ja viņš arī domāja par savu dzī­vību, tad tikai tādēļ, lai izglābtu Zoju. O, ja viņam izdo­sies izkļūt brīvībā, viņš izlietos visus savus spēkus un līdzekļus, lai sasniegtu šo mērķi. Viņš organizēs pulku un neliksies mierā, kamēr neatbrīvos Zoju, jo viņas mīlestī­bai viņš svēti ticēja.

Nelaimīgais Segins! Tagad Henrijs saprata, kamdēļ cilvēks var palikt par skalpu mednieku. Viņš juta, ka viņa dvēselē pret indiāņiem aug ienaids.

Visas šīs domas kā zibens izskrēja caur Henrija galvu. Viņš sāka apskatīt savu paslēptuvi, lai pārliecinātos, cik tā droša, jo indiāņiem varēja ienākt prātā pārmeklēt arī šīs alas. Apskatījis alu, Henrijs tās dziļumā ievēroja divus mirdzošus punktus.

Nenovērsdams acis no nezināmā ienaidnieka, viņš sa­taustīja pulvermaku un pielādēja revolveri. Tai laikā, kad viņš lādēja, atskanēja tikko dzirdams revolvera gaiļa pie­sitiens, mežonīgā zvēra acis pamirkšķinājās, nodrebēja — viņš, protams, gatavojās uzbrukt. Zibens ātrumā Henrijs pacēla revolveri, bet pirms viņš paspēja izšaut, atskanēja cilvēka balss:

«Pagaidiet, velns lai paraujI Bet es taču domāju, ka manā priekšā sēž nelietis indiānis. Kas jūs esat? Bils Harejs? Nē?»

«Nē,» Henrijs teica, «es neesmu Bils Harejs.»

«Jā, Bils būtu mani agrāk pazinis. Viņš būtu pazinis Mazo pēc acīm, bet vecais savukārt būtu pazinis Bilu. Baidos, ka nabaga Hareja vairs nav šai pasaulē. Ak, no­lādēta lietai Lūk, ko nozīmē palikt bez bisesl Ar savu ka- rabīni man nebūtu šai bedrē jāslēpjas kā kādam bailīgam zvēram. Jā, pagalam mana brīnišķā bise, pagalam arī mana nabaga ķēve. Un es esmu neapbruņots un neaizsar­gāts. Nolādēts liktenis… Jūs esat kapteiņa jaunais draugs?»

«Jā.»

«Es neredzēju, ka jūs še ienācāt, citādi, protams, es būtu sācis runāt agrāk. Es esmu ievainots rokā un laikam apskatīju savu ievainojumu tai laikā, kad jūs ienācāt. Par ko tad īsti jūs mani noturējāt, kad gribējāt šaut?»

«Nu, mazākais par brūno lāci.»

«Ha-ha-hāl Lūk, kāds joks! Nu, ja es sastapšu Hareju, tad viņš varēs nosmieties par to, ka veco Rubi noturēja par brūno lāci… Ha-ha-hā!»

Zvēru mednieks apsēdās blakus Henrijam, lai varētu sarunāties klusāk un novērot, kas notiek ārpusē.

Jauns indiāņu bars apstājās pie līķiem. Tāpat kā iepriekšējie, viņi lielā pārsteigumā apskatīja spīdošo, kailo Godē galvaskausu. Henrijs pastāstīja Rubem par savām bažām, ka viņu paslēptuvi var atklāt.

«Maz ticams,» Rube čukstot atbildēja. «Viņi taču ne­apskatīs visas šahtas, jo abās pusēs to būs vairāk kā simts. Gandrīz visi mūsējie noslēpušies. Es drīzāk domāju, ka indiāņi dosies uz citu pusi… Nolādēts, suns skrien! Ak, draudziņ, viņš taču mūs nodos!»

Henriju pārņēma vecā zvēru mednieka šausmas, jo viņš redzēja, ka Alps skraida pa gravu, osta un meklē sava saimnieka pēdas. Beidzot, tās saodis, viņš uzdūrās nonāvēto līķiem, uz brīdi apstājās, bet tad ar vienu lēcienu atradās alā un metās pie sava saimnieka. Priecīgais indiāņu kliedziens šai brīdī nelaimīgajiem cietumniekiem vēstīja, ka viņu paslēptuve atklāta. Velti Rube dzina Alpu ar kāju projām, izdzīts no alas, viņš pie ieejas sāka žēli gaudot, bet tur jau salasījās navahu pulciņš un, skaļi trokšņo­dams, aizdedza ugunskura liesmu.