TOMASS MAINS RIDS - SKALPU MEDNIEKI

Ceļu aizsprostoja vēl viens indiānis, un viņam blakus bija divi zirgi. Mustangiem bija segli, un pie viena no tiem bija piesiets laso, kura vienu galu indiānis turēja rokās un, likās, snauda, bet blakus viņam bija stops, bulta un šķēps.

Bija jāiet tālāk, bet kā to izdarīt nemanītam? Atgriez­ties nebija iespējams: taka bija tik šaura, ka nevarēja apgriezt zirgu… Henrijs jau gribēja nokāpt no zirga, klusām piezagties pie indiāņa un nonāvēt viņu ar kara cirvi. Tas bija cietsirdīgi, bet citas izejas nebija … Moro izjauca iespēju īstenot šo nodomu, jo, degdams nepacie­tībā ātrāk nobeigt šo bīstamo ceļu un apnicis stāvēt uz vietas, Moro iezviedzās un sāka kārpīt zemi. Mustangi zviegdami tūlīt atsaucās un navahs pamodās, satvēra stopu un uzlēca zirgā. Viņa biedrs tai brīdī kaut ko sāka kliegt un steidzīgi devās no pakalna lejā.

Divu zirgu galvas sastapās, nāsis iepletuši, viņi apstā­jās. Tas notika tieši takas visšaurākajā vietā. Ne viens, ne otrs zirgs nevarēja ne atkāpties, ne pagriezties: vienam no viņiem vajadzēja atbrīvot ceļu un iegāzties bezdibenī, iegāzties trīssimt metru dziļumā putojošā aizas strautā.

Šai kritiskajā brīdī Henrijam iešāvās prātā trīs plāni: piespiest Moro doties uz priekšu un ar savu spēku iegāzt mustangu bezdibenī… Bet Moro nebija iemauktu un Hen­rijam piešu, lai piespiestu viņu to izdarīt, tādēļ panākumi bija apšaubāmi. Tad Henrijs domāja sviest kara cirvi in­diāņa galvā… Nu, bet ja viņš aizsviedīs garām… Bei­dzot viņš nolēma nokāpt no zirga un uzbrukt indiāņa zir­gam. Kāpjot no zirga, bulta gandrīz ievainoja viņa vaigu, viņš izvairījās tikai pateicoties ātrai kustībai.

Henrijs aizspiedās garām Moro un nostājās mustanga priekšā. Dzīvnieks sprauslodams sacēlās pakaļkājās, bet, protams, tūlīt nostājās agrākā vietā. Indiānis sagatavojās izšaut otru bultu, bet tai vairs nebija lemts lidot. Tai brīdī, kad zirgs laida priekšējās kājas pie zemes, Henrijs no visa spēka iesita ar kara cirvi viņam pa galvu. Mustangs atrāvās un, zaudējis līdzsvaru, nogāzās bezdibenī, aizrau­dams sev līdzi jātnieku, kas velti pūlējās izkļūt no segliem. Viņi abi lidoja lejā, tad atskanēja dobjš šļakstu trok­snis — viņi bija sasnieguši straumi.

Kad Henrijs piecēlās, (viņš bija nometies uz ceļgala, lai stiprāk varētu iesist mustangam) viņš ieraudzīja, ka šurp steidzas otrs navahs ar šķēpu rokā. Viņš atrāvās un ar kara cirvi atvairīja dūrienu, bet ienaidnieki saskrējās ar tādu spēku, ka abi nokrita zemē uz pašas bezdibeņa malas.

Viņi piecēlās, un sākās cīņa. Indiānis nometa šķēpu un cīnījās tikai ar kara cirvi. Viņi cīnījās klusēdami, cīnījās nikni, cirzdami viens otram briesmīgas brūces, bet ievainoti tomēr nepārtrauca cīņu. Henrijam beidzot izdevās atsviest ienaidnieku no bezdibeņa malas uz laukumiņu, un tur cīņa turpinājās. Bet reiz paceltie kara cirvji sasitās tik stipri, ka izslīdēja no cīkstoņu rokām. Ienaidnieki saķērās un atkal nokrita zemē. Henrijs drīz sajuta, ka ienaidnieks ir stiprāks par viņu. Navaha muskuļainās rokas viņu žņau­dza tik stipri, ka viņa kauli brakšķēja. Tomēr arī Henri­jam brīžiem izdevās gūt virsroku ,un žņaugt indiāni. Vel­damies pa zemi, cīkstoņi atkal tuvojās bezdibeņa malai Henrijs sāka pagurt, viņš jau juta, ka indiāņa stiprie pirksti sažņaudz viņa rīkli… Viņam trūka elpas, un viņš vairs nepretojās, jo juta nāves tuvumu un sāka atcerēties tos, ko mīlēja… Viņa atis satumsa, samaņa zuda … acīmredzot — beigas! ..

Atguvis samaņu, viņš redzēja, ka vēl joprojām guļ tai pašā vietā … Nemaņa nebija ilga, jo Henrijs vēl sajuta sāpes no ienaidnieka beidzamiem sitieniem. Viņš bija arī viscaur ievainots un asiņains, uz pieres bija sviedri. Bet kur tad indiānis? Kur viņš palika? Kamdēļ viņš neizman­toja šo nemaņu un nenogrūda Henriju bezdibenī? . .. Hen­rijs pacēlās uz elkoņiem un apskatījās. Uz laukumiņa bija tikai Moro un mustangs, kas savā starpā nikni cīnī­jās: viņi viens otram spēra ar kājām un koda.

Tad Henrijs izdzirda niknas cīņas troksni, ienaidnieku plosītāja suņa gaudas un bezspēcīga upura vaidus. Sis troksnis nāca no klinšu spraugas, netālu no laukumiņa. Henrijs piecēlās un grīļodamies piegāja spraugai un — tur ieraudzīja Alpu, kas plēsa saplosīto un pusdzīvo na­vahu.

Pēkšņi Henrijs aiz sevis izdzirda citus kliedzienus. Indiāņi, kas dzinās viņam pakaļ, bija jau kalnā un sku­bināja zirgus uz bezdibeņa pusi. Henrijs ātri uzlēca Moro mugurā, pagriezās aiz klints un sāka jāt no kalna lejup. Kad viņš bija jau kalna pakājē, pie viņa atskrēja Alps. Viņš viss bija asinīs, nokusis, bet ar prieku steidzās pie sava saimnieka, kam tikko bija izglābis dzīvību. Henrijs nevarēja nemaz īsti saprast, kā tas viss bija noticis… Bet nebija laika minēt mīklas, jo viņš bija ne vairāk kā pusjūdzi indiāņiem priekšā, un viņi sāka jau jāt no kalna lejup. Henrijs sāka auļot uz vienīgo ielejā §§skatāmo pie­turas punktu — sniegoto kalna galotni.

Jādams Henrijs redzēja indiāņus. Viņš varēja tos sa­skatīt un redzēja viņu ieročus. Pavisam bija kādi divdes­mit cilvēki. Vājākie bija griezušies atpakaļ, un vajāšanu turpināja tikai tie jātnieki, kam bija labākie zirgi.

Tuvojoties kalnam, viņš atcerējās, ka šai vecajā med­nieku nometnes vietā bija ūdens. Viņš mudināja zirgu, lai ātrāk varētu to padzirdīt un arī pats padzertos. Pie strauta auga lieliska, bieza zāle un Henrijs ļāva zirgam ieēst, jo glābiņš tač,u atkarīgs tikai no viņa, un bija ne­pieciešami parūpēties, lai tam neizsīktu spēki.

Saule jau taisījās rietēt, kad Henrijs sasniedza aizu. Pirms devās aizā, viņš vēl atskatījās atpakaļ… Beidzamā stundā Henrijs bija aizsteidzies vajātājiem tālu priekšā. Indiāņi bija kādas trīs jūdzes iepakaļ, un viņu zirgi bija redzami noguruši.

Juzdamies drošāks, Henrijs brīvi uzelpoja, jo tagad viņš varēja pārdomāt, kā rīkoties tālāk.

Atbrīvojies no indiāņiem, viņš jās pa pazīstamo ceļu līdz Elpa,so. Tur viņš nekavējoties savāks daudz lielāku pulku nekā bija Seginam. Cilvēkus viņš salīgs no Sevrena karavānas pa visiem kaktiem un stūriem, kur atrodas med­nieki un zvēru ķērāji. Viņš griezīsies pie valdības pēc pa­līdzības un izlūgsies karaspēku. Kas attiecas uz materiālo pusi, Henrijs bija ar mieru atdot šiem ļaudīm savu īpa­šumu. Beidzot viņš lūgs palīdzību pierobežas iedzīvotā­jiem, viņš …

«Svētais Jāzep! Skatieties, kas tas par kavalieri auļo bez segliem un iemauktiem!»

Kādi pieci vai seši ar karabīnēm apbruņojušies cilvēki iznāca no klints stūra un ielenca bēgli.

«Lai mani apēd indiāņi, ja tas nav jaunais cilvēks, kas noturēja mani par brūno lāci! Patiesi viņš!»

«Rube! Harej!» bez elpas iesaucās Henrijs.

Bet trešais mednieks viņu sagaidīja vēl sirsnīgāk. Viņš steidzās pie tā tik strauji, ka Henrijs būtu nokritis no zirga, ja nebūtu tūlīt iekļuvis viņa spēcīgajos apkampie­nos. Viņu jūsmīgi apskāva un skūpstīja, un uz savas se­jas viņš sajuta asaras.

«Sevren!» viņš iesaucās.

«Mans Dievs! Vai patiesi tas esi tu, Henrij?» viņš at­kārtoja, saspiezdams sava brāļa rokas un nespēdams val­dīt raudas, kas viņu bija pārņēmušas.

«Kādam brīnumam jāpateicas, mans mīļais, ka tu iz­glābies no šiem navahu briesmoņiem?»

«Vispirms saki man,» Henrijs pārtrauca, «kā tu pats esi ticis še un starp mūsējiem?»

«Un viņš vēl prasa par tol Lūk, kāds! Bet vispirms, vai tu neesi ievainots?»