TOMASS MAINS RIDS - SKALPU MEDNIEKI

«Lūk, kad vajag laist darbā revolveri,» Rube teica, «pielādējiet to ātrāk ar sešiem šāvieniem.»

«Vai tikai paspēšu?»

«Paspēsitl Viņi tūlīt ies uz telti pēc lāpām. Sagatavo­jieties nošaut pēc iespējas vairāk.»

Tikko Henrijs beidza lādēt, kad pie ieejas parādījās indiānis ar degošu pagali, ko viņš gribēja iesviest alā, lai to apgaismotu.

Henrijs izšāva, un indiānis beigts uzkrita uz pagales. Atskanēja nikni indiāņu kliedzieni, bet viņi atlēca no ieejas.

Pēc neilga laika pastiepās kāda roka un aizvilka līķi no alas, bet vēl pēc kāda laika indiāņi sanesa žagarus, salika pie alas ieejas sārtu un aizdedzināja.

Asi, smacīgi dūmi sāka piepildīt alu, un Henrijs jau gandrīz bija noslāpis, kad Rube teica:

«Tagad laiks, uz priekšu!»

Varonīgā izmisumā Henrijs metās uz priekšu, izšāva vienu, otru reizi… Ap viņu pazibēja kara cirvji, naži… Vēl šāviens un …

Kad viņš atguva samaņu, viņš gulēja uz zemes, un Alps laizīja viņa seju. Nesamaņa nebija vilkusies ilgi, indiāņi stāvēja turpat ap viņu un, rokas plātīdami, savā starpā sarunājās. Kāds no viņiem atgrūda citus, kas stā­vēja tuvāk. Tas bija Dakoma.

Henriju uztrauca stiprās sāpes galvā. Viņš baidījās, vai tikai viņam jau nav noņemts skalps. Viņš aptaustīja galvu un matus, pārliecinājās, ka galva ievainota ar kara cirvi, bet ievainojums nebija bīstams. Viņš atminējās savu biedru un sāka skatīties apkārt, bet Rubi nekur neredzēja. Vai patiesi viņam izdevies aizbēgt?

Henrijam ilgi domāt par šo lietu neļāva. Divi indiāņi viņu paņēma, aizveda pie nodegušās būdas un sasēja ro­kas un kājas. Tur saistīti atradās vēl citi mednieki. Starp viņiem bija bijušais jāšanas mākslinieks Sanhess, īrs ar sarkaniem matiem — Barnejs, un vēl trīs, kuru vārdus Henrijs nezināja. Gūstekņi vai nu sēdēja, vai stāvēja no­degušās būdas drupu priekšā, no kurām indiāņi vilka ārā savējo un balto līķus. Starp pēdējiem Henrijs baidījās ieraudzīt Seginu, bet par laimi viņa tur nebija. Indiāņi pilnā kaklā bļaustījās un draudēja bālģīmjiem atriebties.

Pēc šīs ceremonijas viņi gūstekņus uzsēdināja, parei­zāk sakot, uzlika uz mūļiem tā, ka kājas sasēja uz mūļa krūtīm, rokas zem vēdera, bet zods atspiedās pret muguru (ļoti neērts stāvoklis). Mūļi nebija pieraduši pie šādiem jātniekiem, tādēļ viņi zviedza un spārdījās, tādējādi pie­sietajiem gūstekņiem radīja jaunas sāpes un sagādāja lielu prieku mežonīgajiem mocītājiem.

Navahi sadalījās divās daļās un sāka virzīties pa gra­vas abiem krastiem. Viens pulks veda sagūstītās meksikā- nietes un savas cilts bērnus, otrs Dakoma vadībā paņēma Henriju un citus medniekus. Visi devās vienā virzienā — caur tuksnesi uz rietumiem.

Pēc četrām ceļojuma dienām, pēc četrām saistīto gūs­tekņu moku dienām viņi nonāca Navahu ielejā. Gūsteknes, ko veda pirmais pulks, jau bija priekšā, un salaupītie ga­nāmpulki brīvi ganījās ielejā.

Sieviešu un bērnu pūlis iznāca pretim saviem kareiv­jiem. Cilvēku bi-ja daudz, tādēļ jādomā, ka arī kaimiņu ciltis bija ieradušās apsveikt uzvarētājus.

Henrijs ievēroja daudzas spāņu tipa sievietes. Tās bija gūsteknes, kas vēlāk apprecēja indiāņu vīrus, vai kas bija saņemtas gūstā kā bērni, kas tagad bija aizmirsuši savu tautu un savu valodu, tā kā tas bija noticis ar Segina vecāko meitu. Arī šīs sievietes dalījās vispārējos priekos.

Beidzot gūstekņiem atraisīja saites. Visa miesa sāpēja, viņus nolika zemē, rokas un kājas piesēja pie zemē iedzī­tiem mietiem. Viņus novietoja pa diviem tā, ka viena galva atradās uz otra ceļiem. Tā ne rokas, ne kājas nevarēja pakustināt, varēja grozīt tikai galvu un redzēt priekšā un uz sāniem no sevis.

Ar Henriju pārī bija sarkanmatainais Barnejs. Tiklīdz gūstekņi bija novietoti, viņus tūlīt ielenca sievietes, tās dziedot un smejoties sāka ap tiem dejot. Sevišķu uzma­nību sev pievērsa Henrija pāris, bet Henrijs ilgi nevarēja izprast iemeslu. Izrādījās, ka īrs pazaudējis savu cepuri,

un viria zeltītie, ugunīgie mati bija jautrā pūļa vērības iemesls.

Gūstekņi ļoti labi saprata, ja viņus nenonāvēja tur gravā, kur sagūstīja, tad vienīgi tādēļ, lai pamocītu un upurētu savam dievam Kecakoatlam. Tas bija skaidrs, jo indiāņi nekad neatstāj dzīvus sagūstītos kareivjus, un Rube bija rets izņēmums.

«Tas ir viņu ugunsdievs,» Sanhess paziņoja, «pēc viņa pielūdzēju domām, tas ļoti mīl cilvēku gaļu, sevišķi ceptu. Lūk, paraugieties: kareivji jau sākuši izkrāsot savu miesu un vispār sakārto savu tualeti. «Mamanči», jādomā, drīz sāksies. Es esmu zinātkārs, bet tā kā citu izpriecu nav,- es labprāt paskatītos arī šo. Nelieši mazākais ar to varēja mūs iepriecināt.»

Sanhesa vēlme piepildījās. Indiāņi acīmredzot bija no­domājuši parādīt gūstekņiem navahu cilti visā tās mir­dzumā un slavā. Viņus aizveda uz laukumu tieši iepretim templim, bet atstāja saistītus, kaut gan siksnas tik daudz atbrīvoja, ka viņi varēja sēdēt. Sis atvieglojums viņiem, protams, bija vairāk vērts nekā sagaidāmā izrāde.

Dejas un dziesmu dalībnieki zemojās troņa priekšā, uz » kura sēdēja Dakoma un Adele. Noslēpumu valdniece iz­skatījās skumja. Varbūt viņas sirdī bija iezagusies nožēla par tēvu, ko viņa atgrūda un kas bija viņu izrāvis no ienīstā virsaiša rokām, bet varbūt arī viņa atcerējās veco priesteri, ko nonāvēja viņas acu priekšā.

Henrijs tikpat kā neskatījās uz indiāņu izpriecām, kur notika sacīkstes ieroču lietošanas un jāšanas mākslā. Me­žoņi auļoja, stāvēdami ar vienu kāju uz zirga muguras, šaudami norādītā mērķī. Citi, diviem zirgiem mežonīgi auļojot, lēca no viena uz otra. Beidzot rādīja veiklību, sviežot laso. Tad notika jātnieku cīņas, kur viens pūlējās izsist otru no segliem — kaut kas līdzīgs viduslaiku bru­ņinieku turnīriem. Patiesībā tā bija ļoti interesanta iz­rāde — cirks tuksneša vidū.

Sanhess šos vingrinājumus noskatījās ar lielāku baudu kā Henrijs. Pēkšņi viņa seja atdzīvojās, un viņš griezās pie kāda sarga navahu izloksnē:

«Pasaki saviem kareivjiem, ka es protu izdarīt tādus jokus, kādus nevar veikt pats veiklākais no jūsu jātnie­kiem, un ka es varu viņus iemācīt, kā jājāj ar zirgiem.»

Mežonis šos gūstekņa vārdus pateica virsaišiem. Tūlīt vairāki navahi, kas piedalījās sacīkstēs, pienāca pie San­hesa.

«Tu,» teica viņi, «nožēlojamais baltais vergs, domā sacensties ar mums, navahu kareivjiem?»

«Nu, bet sakiet, vai kāds no jums prot jāt ar zirgu, stāvot uz galvas?» Sanhess nesamulsdams prasīja.

«Uz galvas? Kā tas …»

«Jā, stāvot uz galvas, kad zirgs lec auļiem.»

«Nu, ko tul To neviens nevar. Mēs te esam labākie jātnieki, un ari mēs to nevaram izdarīt.»

«Bet es varu!» svinīgā tonī paziņoja Sanhess.

«Viņš melo! Lielās! Ārprātīgs!» atskanēja indiāņu pūlī.

«Lai pamēģina, lai mums parāda,» teica kāds no vir­saišiem. «Mums nav jābaidās, jo aizbēgt viņš nevar.»

«Dodiet man manu zirgu, un jūs redzēsit manu māk­slu. Ir vērts paskatīties.»

«Kurš ir tavs zirgs?»

«Lūk, tas ābolainais mustangs tur pļavā. Atbrīvojiet man vietu, un jūs redzēsit.»

Raugoties norādītajā virzienā, Henrijs pie ganībās eso­šiem zirgiem ieraudzīja arī savu Moro.

Indiāņi pēc īsas apspriedes nolēma izpildīt gūstekņa lūgumu. Viņiem tršām nebija jābaidās, ka viņš varētu aizbēgt. Katrs indiāņu zirgs panāks šo ābolaino mustangu, un pie visām izejām no ielejas stāvēja sardze, tā ka, pa­tiesību sakot, visa ieleja bija cietums.