TOMASS MAINS RIDS - SKALPU MEDNIEKI

«Nieki. Bet ko tad jūs te darāt? Vai jūsu daudz?» .->

«Mēs esam priekšpulks, bet armija nāk aiz mums.». -

«Kāda armija?»

«Mēs to saucam par armiju tamdēļ, ka tur ir vairāk nekā sešsimt viru, bet šejienes apstākļos tā ir vesela armija.»

«Bet kas tad tie par ļaudīm?»

«O, tur ir no visādām šķirām un visādām rasēm: Ci- liuahu un Elpaso iedzīvotāji, nēģeri, mednieki, zvēru ķērāji, visi mūsu karavānas pavadoņi; jo, saproti taču pats, es nevarēju saņemt peļņu un slinkot, kad uzzināju, ka tu piedalies tik bīstamā ekspedīcijā. Es saucu kara sau­cienu, savācu, ko varēju un noorganizēju pulku. Un bei­dzot pie mums ir arī Segina pulks.»

«Segins dzīvs un vesels!» Henrijs iesaucās. «Vediet mani ātrāk pie viņa!»

«Tūlīt, tūlīt,» Sevrens teica. «Jā, viņš dzīvs un vesels. Mēs viņu iecēlām par savu virspavēlnieku. Nometne ir tur pie strauta, bet tev vajag labi atpūsties, paēst un sa­kārtoties, mans nabaga draugs. Bet tagad es apņemos ne­kad vairs tevi neatstāt.»

«Pagaidiet, bet man taču dzenas pakaļ!»

«Dzenas pakaļ!» iesaucās mednieki, ķerdamies pie bi­sēm un apskatīdamies. «Cik daudz viņu ir?»

«Liekas, cilvēku divdesmit.»

«Vai viņi tālu?»

«Es biju apmēram trīs jūdzes viņiem priekšā, bet viņu zirgi ir ļoti noguruši. Lūk, jūs varat spriest pēc Moro. Guļ un nevar atvilkt elpu, bet uz zāli pat neskatās.»

«Tātad pēc trīs ceturtdaļstundām, visātrākais pēc pus­stundas … Sevrena kungs, jūs paspēsit aiziet līdz kap­teinim un brīdināt viņu, bet viņš jau tad izrīkos.»

Henrijs sekoja Sevrenam uz strauta alu. Tur viņš ieraudzīja milzīgu nometni, kurā patiesi, var teikt, bija ar­mija, jo trīssimt cilvēki bija pat vienādi apģērbti. Tie bija Elpaso un Cihuahu brīvprātīgie.

Pēdējais indiāņu nežēlīgais uzbrukums pierobežas iedzīvotājus noveda tādā izmisumā un niknumā, ka viņi visi nolēma apbruņoties un pārmācīt sarkanādainos lau­pītājus. Sevrens viņiem pievienojās un ar saviem vārdiem un padomu ļoti veicināja karagājiena sarīkošanu. Vaja­dzēja taču beidzot atbrīvot zemi no pārdrošiem un nekau­nīgiem indiāņu uzbrukumiem. Ceļā šie savvaļnieki sastapa Segina pulku, un šie apbruņotie pulki arī bija tā armija, ko pret navahiem vadīja Segins, lai atbrīvotu gūstekņus. Kaujā pie gravas Segina pulka lielākā daļa bija izglābu­sies, un Henrijs bija ļoti priecīgs, kad kapteiņa teltī ierau­dzīja Elsolu un Lunu, bet Segins, viņu apskaudams, ar bažām izvaicāja par gūstekņu likteni.

«Pagaidām viņas ir dzīvas un veselas,» tas bija viss, ko Henrijs viņam varēja pateikt.

Laiks bija pārāk dārgs un zaudēt to savstarpējās pār­runās būtu neprātīgi. Simt cilvēki sakāpa zirgos un devās uz aizas ieeju un tur klintīs viņi ierīkoja slazdus. Bija pavēlēts saņemt visus indiāņus dzīvus vai mirušus. Vis­pirms viņus vajadzēja palaist garām, bet tad, kad viņi tuvosies, armija uzbruks no mugurpuses un nostādīs viņus starp divām ugunīm.

Zeme bija akmeņaina un nekur nekādas pēdas nepa­lika. Un bija maz domājams, ka indiāņi, aizrāvušies bēgli vajājot, piegriezīs vērību kādām pēdām. Viņi nevarēja iedomāties, ka varētu te sastapt veselu bālģīmju pulku. No tā brīža, kad viņi iejās aizā, viņiem vairs nav cerību izglābties.

Tikko mednieki bija paspējuši iekārtoties, līkumā pa­rādījās priekšējais indiānis, un viņi visi pajāja garām lamatām. Ieraudzījis daudzus apbruņotus vīrus, indiānis pārsteigts apstājās, tad ātri pagrieza zirgu un kaut ko kliedza saviem biedriem. Tie sekoja viņa piemēram un steidzīgi griezās atpakaļ, bet uzdūrās tam simtam, kas bija paslēpušies. Ieslēgti šaurā aizā no divām pusēm, viņi nevarēja pat pretoties un tos dzīvus saņēma gūstā, sasēja un aizveda pie Segina telts.

Vecākie sanāca pie Segina uz apspriedi, lai nolemtu, kad ,un kā uzbrukt navahu mītnei. Vai būtu tūlīt naktī jādodas ceļā? Prasīja arī Henrija domas, un viņš uzstāja, ka nepieciešams nekavēties un ātri uzbrukt un ka vajag pēc iespējas ātrāk atbrīvot gūstekņus. Arī Segins bija pret katru kavēšanos, jo savus gūstekņus navahi gribēja sodīt rītdien, un, ja pasteidzas, tad varēja vēl paspēt tos izglābt.

Tad bija vēl jāizdomā uzbrukuma plāns. Lai gan pulkā bija daudz kareivju, tomēr atklāti uzbrukt navahu mītnei nevarēja, jo uz visiem ceļiem noliktie sargposteņi brīdinās viņus, ka ienaidnieki tuvojas. Navahi spers visus aizsar­dzības soļus un tad būs grūti ieņemt viņu pilsētu, un zaudējumi būs lieli.

«Darīsim tā: sadalīsimies divās daļās,» teica kāds no vecajiem medniekiem, «un uzbruksim viņiem no divām pu­sēm. Tad indiāņi mums būs kā slazdos …»

«Nē, tas ir neērti,» iebilda otrs. «Neaizmirstiet, ka tur ir vairāk nekā desmit jūdžu plašs mežs. Indiāņi izklīdīs mežā, meklē tad nu viņus tur …»

Sie pamatotie iebildumi spieda pilnīgi atteikties no do­mām par atklātu uzbrukumu, un apspriedē pieaicināja arī neskoloto stratēģi — veco zvēru ķērāju bez ausīm un skalpa.

«Kaptein,» viņš teica, «mums nav vajadzības parādīt sevi, pirms rnēs neesam ieņēmuši aizu.»

«Bet kā lai to izdara?»

«Ļoti vienkārši Divdesmit sagūstītiem indiāņiem jāat­ņem viņu apģērbi un ieroči un attiecīgi jāietērpj divdes­mit mūsu puiši. Pārģērbušies mēs vedīsim it kā sagūstīto Hallera kungu, kas, starp citu, noturēja mani par brūno lāci, kā jums tas patīk? Mani, Mazo, par lāci! Tad, lūk, tamdēļ mēs arī vedīsim viņu kā gūstekni.»

«Tātad šie divdesmit vīri būs mūsu priekšpulks un gaidīs, kamēr pienāks galvenie spēki?»

«Taisni tā Mazais domā.»

«Nu, ja Hallera kungs pietiekoši atpūties .,.»

Henrijs atbildēja, ka viņš var doties ceļā kaut tūlīt. Vieglie ievainojumi bija jau pārsieti, viņš bija labi paēdis un pat stundiņu nosnaudies. Tagad Henrijs dega nepacie­tībā rīkoties pēc iespējas ātrāk.

Segins pavēlēja atņemt indiāņiem drēbes, kuras pa lie­lākai daļai bija nolaupītas beidzamos uzbrukumos meksi­kāņiem. Tur bija visu krāsu un veidu tērpi.

«Kaptein,» teica Rube Seginam, kas izvēlējās vīrus, «nozīmējiet priekšpulkā pēc iespējas vairāk delavaru. Sie navahi taču ir ļoti viltīgi un viņus nav tik viegli piemānīt. Viņi pat mēness gaismā pazīst bālģīmjus. Tiem mūsējiem, kas būs priekšpulkā, jāizkrāsojas kā indiāņiem, citādi viss mūsu nodoms izputēs vējā.»

Segins paklausīja Rubes padomam un priekšpulkā no­zīmēja lielāko daļu delavaru un šavniju.

Pirms nodzisa beidzamie saules stari, pulks bija ga­tavs u n devās ceļā. Galvenie armijas spēki Sevrena va­dībā sekoja priekšpulkam stundas gājienā un tikai daži meksikāņi palika pie strauta apsargāt sagūstītos navahus.

Priekšpulks pārgāja līdzenumam un nonāca pie navahu aizas no austrumu puses stundas divas pirms saules lēkta. Te atradās piecu navahu sardzes postenis. Viņ ; uzticē­damies pielaida sev pārģērbto pulku, un samulsušus tos saņēma gūstā bez pretošanās un bez viena šāviena. Tā uzdevums bija veikts, drīz pienāca arī galvenais, pulks un aiz priekšpulka ieņēma aizu. Visi apmetās mežā pie upes, lai drusku atpūstos.

Ielejā valdīja pilnīgs klusums, un mēness apspīdēja gulošo pilsētu. Divas, trīs melnas ēnas stāvēja pie upes, un Henrijs viņos pazina gūstekņu sargus. Tātad viņi, na­bagi, bija vēl dzīvi un, protams, pat nenojauta, ka glābēji un brīvība ir tik tuvu.