TOMASS MAINS RĪDS - Jātnieks bez galvas

Lielas vajadzības pēc sveces arī nebija, jo slēģi bija vaļā un istabā iespīdēja mēness. Tā gaismā varēja redzēt pieticīgo ista­bas iekārtu — mazgājamo galdiņu, tualetes galdu, pāris krēslus un gultu ar moskītu tīklu.

Jauneklis gulēja bezrūpīgā miegā kā cilvēks ar neaptraipītu sirdsapziņu. Viņa skaistā galva atdusējās uz spilvena, pār kuru nekārtīgā klaidā vijās viņa laistīgās cirtas. Kolhauns pacēla aiz­segu, ļaujot mēness stariem krist uz jaunekļa sejas.

Kas tas bija par kontrastu starp šim divām sejām! Arēji glītās sejas piederēja cilvēkiem, kās savā būtībā atšķīrās kā Hiperions no Satīra.

— Celies, Henrij, celies! — Kolhauns sauca, purinādams gu­lētāju aiz pleca.

— A, tas esi tu, Kaš? Kas noticis? Indiāņi uzbrūk, vai?

— Kaut kas vēl ļaunāks! Žigli! Celies augšā un paskaties. Žigli, citādi būs par vēlu! 2igli, un tu pats redzēsi savas ģimenes negodu. Ja nepasteigsies, Poindeksteru vārds kļūs par apsmieklu visai Teksasai!

Pēc tāda brīdinājuma nevienam no P.oindeksteriem vairs ne- w nāktu miegs. Atmetis nost moskītu tīklu, jauneklis vienā lēcienā bija ārā no gultas un mēms aiz pārsteiguma palika stāvam istabas vidū. ^

— Nav ko laiku tērēt, — sauca uztrauktaļs padomdevējs. — Velc kājās bikses. Pārējais lai paliek. Ātrāk! Ātrāk!

Jaunais plantators uzrāva mugurā savu vienkāršo apģērbu, kas sastāvēja no biksēm un kokvilnas blūzes, un, joprojām neap­tverdams, kāpēc brālēns izcēlis viņu no gultas, skrēja pa gran­tētajiem celiņiem.

— Kas lēcies, Kaš? — Henrijs jautāja, kad Kolhauns beidzot ar zīmēm lika saprast, ka jāapstājas. Ko tas viss nozīmē?

— Skaties pats. Nostājies man tuvāk. Skaties pa spraugu starp kokiem uz to pusi, kur stāv tava laiva. Vai tu kaut ko tur redzi?

— Kaut ko baltu. Izskatās pēc sievietes apģērba. Jā, nudien. Tā ir sieviete.

— Jā, tā ir sieviete. Un kā tev šķiet, kas viņa ir?

— Nezinu. Kā tu domā?

— Viņai blakām ir otrs stāvs, tumšākās drēbēs.

— Tā kā būtu vīrietis … Tiešām — vīrietis!

— Un kā tev šķiet, kas ir viņš?

— Kā lai es to zinu, Kaš? Varbūt tu zini?

— Jā, es zinu. Tas ir mustangu mednieks Moriss.

— Bet sieviete?

— Luīza, tava māsa, kuru viņš tur savās rokās!

Luīzas brālis rāvās uz priekšu, it kā viņam sirdī būtu ieur­bušies lode.

— Stāvi! — uzsauca Kolhauns, satverdams un apturēdams Henriju. — Tu aizmirsti, ka neesi apbruņots. Tam puisim ir iero­cis, es zinu. Ņem šo un šo, — viņš turpināja, iedodams brālēnam savu nazi un revolveri. — Es gribēju tos laist darbā pats, bet nospriedu, ka labāk būs, ja tu, brālis būdams, atriebsi māsas ne­godu. Ej, manu zēn! Pielūko, ka netrāpi viņai, bet to otru neaiz­laid prom. Uzbrūc bez brīdinājuma. Šauj vēderā, bet, ja visas sešas lodes aiziet garām, nodur viņu ar nazi. Es būšu tuvumā un palīdzēšu tev, ja vajadzēs. Skrien! Pielavies klāt un aizraidi to nelieti uz elli!

Henrijam Poindeksteram nebija nepieciešami šie zemiskie pa­domi. Viņš metās glābt māsas labo slavu. Pēc brīža viņš stāvēja aci pret aci ar māsu un viņas iedomāto pavedēju.

— Nožēlojamais nelieti,' — Henrijs kliedza, — laid vaļā manu māsu! Luīza, paej sānis, lai varu viņu nogalināt. Paej sānis, kad es tev saku!

Ja Luīza būtu paklausījusi šai pavēlei, ļoti iespējams, ka Mo­riss tajā brīdī būtu aizraidīts uz , viņpasauli, — ja vien viņam netrūktu drosmes nonāvēt Henriju Poindeksteru.

Taču Moriss nevis tvēra revolveri, lai aizstāvētos, bet izmisīgi mēģināja atraisīties no meitenes rokām, jo baidījās par viņu. Šaujot mustangu medni-ekam, Henrijs riskētu ar māsas dzīvību, tādēļ viņš vilcinājās nospiest gaili.

Šī vilcināšanās glāba viņus visus. Aptvērusi situāciju, kreo­liete piepeši palaida vaļā savu draugu un satvēra brāļa rokas. Viņa zināja, ka no Morisa revolvera nav ko baidīties. Tikai Hen­riju vajadzēja atturēt no pārsteidzīgas rīcības.

— Bēdz! Bēdz! — viņa uzsauca mustangu medniekam, cenz­damās noturēt saniknoto jaunekli. — Mans brālis ir maldināts. Es viņam visu izstāstīšu. Glābies, Moris, ātrāk!

— Henrij Poindekster, — teica jaunais īrs, kas jau dzīrās pa­klausīt draudzīgajam padomam, — velti jūs uzskatāt mani par nelieti. Dodiet man laiku, un es pierādīšu, ka esmu jūsu māsas cienīgs. Man vajadzīgi seši mēneši. Ja izrādīsies, ka neesmu pel­nījis viņas uzticību un mīlestību, nogaliniet mani visu acu priekšā kā gļēvu koijotu, kas gadījies jūsu ceļā. Bet pagaidām — ardievu.

Dzirdot, šos vārdus, Henrijam izzuda vēlēšanās atbrīvoties no māsas tvēriena. Pretestība kļuva aizvien vājāka un vājāka, un brīdī, kad pusnakts miera traucētājs laidās peldus, lai'atgrieztos savā prērijā, jauneklis nolaida rokas.

Moriss pirmo reizi šķērsoja upi peldus. Abas iepriekšējās rei­zes viņš bija izmantojis laivu, kuru gādīgas rokas ar laso atvilka atpakaļ vietā.

— Brāl, viņš nav tāds, kā tu dom^Ļ — teica Luīza. — Ak, Henrij, kaut tu zinātu, cik viņš ir labs! Viņš nedara man pāri un arī neļaus mani apvainot. Tici man, brāl, viņš ir godīgs cilvēks, un, ja arī tā nebūtu, es vairs neko nevarētu līdzēt… es nevarētu, jo es mīlu viņu!

— Luīza, saki man taisnību. Runā ar mani nevis kā ar brāli, bet kā pati ar sevi. No tā, ko te redzēju, es sapratu, ka tu mīli šo cilvēku. Vai viņš nav ļaunprātīgi izmantojis tavu paļāvību?

— Nē, nē, nē! Zvēru tev. Viņš ir pārāk cēls, lai tā rīkotos. Viņš nav darījis man pāri. Ja vispār var būt runa par pārmetu­miem, tad tos esmu pelnījusi es. Henrij, kāpēc tu viņu apvainoji?

— Es viņu apvainoju?

— Jā, Henrij, rupji, nepatiesi.

— Esmu gatavs atvainoties. Ja vien tu nemelo, man tas jā­dara. Es panākšu viņu. Tu taču zini, ka man viņš iepatikās no pirmās reizes. Es neticu", ka viņš spētu būt zemisks. Ej mājā, mīļā Luīza, un liecies gulēt. Es steigšos uz viesnīcu, varbūt vēl sa­stapšu viņu tur. Man nebūs miera, iekams nebūšu izlabojis savu kļūdu.

Tā runādams, brālis veda māsu uz hasiendu, lai pats steigtos panākt jauno īru un atvainoties viņam par vārdiem, kas šajos apstākļos bija piedodami.

Kad viņi bija iegājuši mājā, parādījās trešais stāvs, kas līdz šim bija slēpies krūmos, un sekoja viņiem pa kāpnēm. Tas bija Kasijs Kolhauns.

Arī viņš domāja, ka jāaiziet pie mustangu mednieka.

Zaķpastala! Muļķis! Pats arī esmu īsts muļķis, lolodams tādu cerību! Man vajadzēja paredzēt, ka viņa pratīs apvārdot šo kucēnu un dos Iespēju tam nelietim aizšmaukt. Man pašam vajadzēja nolaist viņu no kājas, pataisīt beigtu kā slīkstošu žurku. Un bez nekāda riska, pat neaptraipot savu labo slavu! Tēvocis Vudlijs pateiktu man paldies, kolonijā visi atzītu, ka esmu darījis pareizi. Manu māsīcu, jaunu meiteni, pavedis kāds vazaņķis zirgu tirgotājs! Kurš mani par to nosodītu? Palaist garām tādu izdevību! Velns un elle, ej nu gaidi, kad atkal tāda radīsies!»

Tā domāja kapteinis, nelielā attālumā sekodams Luīzai un Henrijam.

— Interesanti, — viņš murmināja pie sevis, ieiedams pagalmā, — vai tas pienapuika tiešām grib atvainoties cilvēkam, kas

piemuļķojis viņa māsu? Ha-ha! Tas nu gan būtu labs joks, ja ne­būtu tik skumīgs. Acīmredzot viņš to domā nopietni, citādi stallī nebūtu tāds troksnis. Viņš seglo savu zirgu! Nu kā tad!