TOMASS MAINS RĪDS - Jātnieks bez galvas

Pluto ar prieku kopa lāsumaino, un viņa suka piešķīra zirga spalvai spīdumu, kas atgādināja paša Pluto melno ādu.

Atteikusies no sava mīluļa pakalpojumiem, mis Poindekstere vai nu piekopa mājas soli, vai šāva ar loku. Šis sports tagad aiz­stāja jāšanu, kas viņai ārkārtīgi patika.

Iemīļota vieta šai nodarbībai bija dārzs vai tuvējie krūmi — dzīvs žogs, kuru savukārt no trim pusēm, izliekusies kā pakavs r ieskāva upe; no ceturtās puses tam piekļāvās hasiendas siena.

Luīza Poindekstere tikai retumis vingrinājās šo akmens tēlu sabiedrībā, kaut gan šad un tad viņa stāvēja Malinčes statujas priekšā un vērīgi aplūkoja indiāņu jaunavas juteklīgo augumu, ar nicinājumu nodomādama par to, ka šī tumšādainā Ievas meita savaldījusi pat tādu iekarotāju kā Kortess. Jaunā kreoliete pati juta, ka viņai nav tiesību pārmest šai statujai. Viņa pati būtu ar mieru atdot savu sirdi daudz neievērojamākam cilvēkam kā Kortess, kaut gan, pēc viņas domām, šis cilvēks bija ne mazāk pelnījis slavu.

Šaušanai Luīza bija izvēlējusies birzi starp upi un dārzu. Tajā auga pa lielākai daļai mīklenes un valriekstu koki, kuriem daba bija atļāvusi palikt tur, kur varbūt pirms vairākiem gadsimtiem bija izkaisījušās to sēklas.

Jaunā kreoliete vai nu sēdēja zem šā dzīvā baldahīna, vai arī klaiņoja gar upi, kas miegaini plūda garām.

Te viņa bija viena un netraucēta. Tēvs pat visbargākā noska­ņojumā brīžos nespēja liegt meitai šo nevainīgo izklaidēšanos. Ja prērijā draudēja briesmas, tad te varēja justies pilnīgā dro­šībā: nebija viegli tikt pāri platajai un dziļajai upei un augstajām sienām. Plantators pat priecājās par šīm vientuļajām pastaigām. Aizdomas, kas viņam bija radušās — un ne bez pamata —, pamazām izgāja no prāta.

Galu galā tas viss varēja būt pasakas. Ļaunas mēles ir neno­gurdināmas, un varbūt šoreiz tām par upuri bija izraudzīts viņš. Ļoti iespējams, ka viņa meita un mustangu mednieks Moriss sati­kušies birzī nejauši. Luīza taču nevarētu pajāt garām cilvēkam, kas divas reizes izglābis viņai dzīvību. Tas nenozīmēja neko vai­rāk kā vienkāršu pateicību.

Šo pieņēmumu apstiprināja meitas labprātīgā atteikšanās no pastaigām. Parasti nenācās viegli grozīt viņas gribu, īpaši, ja tas bija pretrunā ar viņas vēlēšanos. Turpretī tagad likās, ka Luīza mīļu prātu klausa stingrajai pavēlei.

Tā sprieda apmierinātais tēvs, kas neuzdrošinājās vēl vairāk ierobežot sava bērna tieksmes. Kādā citā zemē vai citās aprindās viņš būtu varējis uzdot tiešus jautājumus un saņemtu tiešas at­bildes. Misisipi tāda metode nederēja: te desmit gadus vecs dēls un gadus piecpadsmit veca meita saceltos pret šādu pārbaudi un nosauktu to par inkvizīciju.

Kaut gan Poindeksters bija Luīzas tēvs un padomdevējs, viņš apzinājās, ka zaudēs teikšanu, ja rīkosies pretēji meitas gribai. Tāpēc viņš jutās apmierināts ar meitas izturēšanos, iepriecināts par to, ka viņa pārtraukusi pārgalvīgos izjājienus pa prēriju un ar loku un bultām rokā, par nelaimi mazajiem putniņiem, klīņā pa dār»zu.

Diezin vai Vudlijs Poindeksters, kreolu skaistules tēvs, varēja gaidīt paklausību no meitas, kas pēdējos gados bija pieradusi, ka viņu pielūdz un apber ar komplimentiem, bet tas nereti maitā cilvēku. Kādēļ piecdesmit gadus vecais Luīzas tēvs rīkojās tik aplami? Vai viņš bija aizmirsis savu jaunību, spārnotās domas, maldus, viltības un «stāstus», kurus bija sagudrojis, lai slēptu to, kas galu galā bija cilvēka dabas cēlākā izpausme?

Šķita, ka skaistās Luīzas tēvam šīs atmiņas patiešām izkūpē­jušas, kaut gan viņa jaunība nebija aizritējusi gluži bez traku­lībām. Ja Poindeksters nebūtu to aizmirsis, viņš sekotu meitai dārzā un, pats paliekot neredzams,- tīksmi vērotu viņu upmalas krūmos.

Tad viņš atklātu, ka meitas darbošanās nav tik peļama, kā varēja domāt. Luīza nešāva nevainīgos putnus, kas vientiesīgā uzticībā laidelējās apkārt; viņa piestiprināja pie bultas uzgaļa papīra lapiņu un raidīja to pāri upei, kur tā nokrita akāciju biezoknī.

Viņš kļūtu aculiecinieks kaut kam vēl pārsteidzošākam. Viņš redzētu, ka tā pati bulta pēc īsa brīža, it kā būtu neapmierināta ar vietu, kur nokritusi un ilgotos nokļūt atpakaļ skaistajās rokās, kas to raidījušas, atgriežas dārzā ar to pašu vai līdzīgu papīra lapiņu!

Nomaļš vērotājs netiktu gudrs, kas īsti te notiek. Taču te ne­bija neviena lieka vērotāja, izņemot abus notikuma dalībniekus, kas pēc kārtas uzvilka loku un šāva vienu un to pašu bultu, un viņi visu saprata.

Mīlestība smejas par atslēdzniekiem. Šī vecvecā paruna die­zin vai ir piemērota Teksasai, kur tādu atslēdznieka amatu ne­pazīst.

Kas grib, tas var. Šis teiciens nozīmē to pašu un ir piemērots visiem laikiem un jebkurai zemei. Nekas to nebija pierādījis tik spoži kā vēstuļu apmaiņa pāri Leonai. Nevarēdami satikties, Luīza un Moriss bija izdomājuši bultu pastu.

Ar bultu pastu mīlētājiem nepietika.

Abu sirdīs uzliesmojušai kaislībai vajadzēja saplūst vienā kvēlē, vienai sirdij vajadzēja just otras pukstus. «Ja pasaulē ir paradīze, tad tā ir te!»

Abi mīlētāji ilgojās pēc tā, un tas arī notika. Ne nodevīgi gaišā dienā, bet klusā pusnakts stundā, kad vienīgi zvaigznes redzēja izzūdam sabiedrisko atšķirību starp viņiem.

Divas reizes viņi satikās šajā birzij līdzīgajā dārzā, divas rei­zes zvērēja mīlestību tēraudzilajā zvaigžņu gaismā. Bija norunāta trešā .satikšanās.

Plantatoram, kas visvairāk lepojās ar savu meitu, ne prātā nenāca, ka tā viņu nežēlīgi krāpj. Viņa paša meita, viņa vienīgā meita, kuras dzīslās ritēja visīstākās Dienvidu aristokrātijas asi­nis, skaistā, labi audzinātā Luīza, kuru tēvs cerēja izdevīgi appre­cināt, katru nakti zagās uz satikšanos ar zirgu mednieku! Ja viņš to nosapņotu, tad gan trūktos augšā no siltās guļas vietas, kā pastardienas bazūnes izdzirdējis!

Taču Poindeksteram nebija ne jausmas. Tas arī liktos pārāk neticami, pārāk briesmīgi, un viņš laikam justos kā no laivas izmests, ja visu uzzinātu.

Poindeksters bija apmierināts, ka meita bez kurnēšanas pa­kļaujas viņa prasībai, kaut gan labprātāk redzētu viņu izjājam kopā ar brāli vai brālēnu. Luīza tomēr palika pie sava. Tēvs arī nepastāvēja uz to. Šādu kaprīzi varēja gluži labi paciest.

Redzot, cik meita padevīga, Poindeksteram dažreiz gandrīz vai gribējās atcelt savu aizliegumu.

* *

Tādas naktis ir tikai dienvidos. Pār safīra debesīm slīd pilns mēness. Dzidrajā gaisā kalni izskatās kā ar roku aizsniedzami. Vējš ir norimis, un tropu koku platās lapas nekustas, it kā klau­sītos zvēru, putnu, rāpuļu un kukaiņu balsu korī.

Tādu nakti jūs izvēlaties pastaigai ar to vienu vienīgo būtni, kas, paklausot dabas noslēpumainajai balsij, ir savaldzinājusi jūsu sirdi; tādā naktī jūs nevaldāmi ilgojaties, lai jums ap kaklu apvītos maigas rokas un lai jums pretī vērtos spulgu acu pāris, kura burvība īsti izjūtama tikai mēnesnīcā.

Bungas un taure jau bija pasludinājušas Indžas fortā vakara jundu — pareizāk sakot, nebija vairs tālu līdz pusnaktij —, kad kāds izjāja pa Oberdofera viesnīcas vārtiem. Jātnieks nogriezās pa ceļu, kas veda uz upi, un drīz viņu neredzēja vairs neviens no vēlīnajiem ceļiniekiem, kas steidzās nokļūt ciematā.

Ir jau zināms, ka šis ceļš pa upes otru krastu vijās garām Kasadelkorvo hasiendai. Sasniedzis akāciju birzi, jātnieks nolēca zemē, ieveda zirgu krūmos un ar pavadu piesēja pie' lokanajiem zariem. Tad viņš noņēma no seglu «raga» garu astru virvi, uz­mauca rituli uz rokas un klusi devās uz hasiendas pusi.