TOMASS MAINS RĪDS - Jātnieks bez galvas

Pirms iziešanas no ēnas cilvēks pameta skatienu uz debesīm un spožo mēnesi.

«Nav vērts gaidīt, kad šis skaistulis aizies gulēt,» viņš īgni nodomāja. «Acīmredzot tas apņēmies valdīt līdz rītam.»

Pēc brīža šā naktsputna vaigs kļuva gaišāks, lai atkal sa- tumstu pēc vēl īsāka brīža, kad viņš apstājās un ar acīm mērīja atklāto vietu, kas šķīra viņu no upes krasta. Kasadelkorvo ha- sienda atradās tieši pretī, otrā krastā.

— Bet ja nu kāds tur vēl staigā? Maz ticams, ir jau vēls. Varbūt vienīgi kāds, kuram netīra sirdsapziņa neļauj gulēt… Patiesi! Tur taču viens tāds ir. Ja vien viņš ir nomodā, ieraudzīs mani kā likts. Es nepagalam neraizētos, ja ēna kristu tikai uz mani. Bet citas izejas nav. Nevar taču gaidīt, kad norietēs mē­ness, kaut viņu nelabais! Tas spīdēs vēl stundām, bet pie debe­sīm ne mākonīša. Es nedrīkstu likt viņai gaidīt. Nē, man jāriskē. Tātad — aiziet!

Ar šiem vārdiem bez zirga palikušais jātnieks ātri un pie­sardzīgi šķērsoja klajo vietu un iznāca Leonas kraujajā krastā.

Ne mirkli nekavēdamies, viņš pa līkumotu taku veikli nokāpa līdz pašai upei.

Līkumā pāri pretī milzīgas papeles ēnā stāvēja piesieta laiva.

Kādu laiku cilvēks stāvēja un pētīja pretējā krasta krūmus. Pārliecinājies, ka tur neviena nav, viņš aizlidināja laso — uz rokas uzmauktā virve bija laso —, pāri upei. Cilpa nokrita uz laivas priekšvadņa, un viņš pārvilka mazo kuģīti savā pusē.

Iekāpis laivā, cilvēks paņēma airus, ielika tos duļļos un atstū- mās. Ticis malā, viņš piesēja laivu un nostājās zem papeles. Likās, ka viņš gaida vai nu atskanam signālu, vai parādāmies kādu, ar ko norunāta satikšanās.

Ja kāds viņu tagad redzētu, tas noturētu viņu par laupītāju, kas tīko ielauzties Kasadelkorvo. Ja kāds dzirdētu, ko šis cilvēks saka, tam kļūtu skaidrs, ka viņam nav nekādu zemisku nodomu. Tiesa kas tiesa, hasienda viņu vilināja, bet ne ar naudu, sudraba traukiem vai dārglietām, ja neskaita visvērtīgāko dārglietu — pašu nama saimnieci.

Diezin vai nebūs lieki teikt, ka cilvēks, kas bija atstājis zirgu krūmos un tik veiksmīgi pārcēlies pāri upei, bija mustangu med­nieks Moriss.

Ilgi Morisam nebija jāgaida. Tajā pašā mirklī, kad viņš iekāpa laivā, hasiendā atvērās un kādu laiku palika pusviru logs, kas izgāja uz dārzu. Šķita, ka to kāds pietur, kamēr pārliecināsies, vai gaiss ir tīrs.

Mazā, baltā roka, uz kuras mēness gaismā viznīja dārgakmeņi, lika noprast, ka logu atvērusi skaistā dzimuma pārstāve, bet snidrais stāvs, kas drīz parādījās uz kāpnēm, — ka tā nav ne­viena cita kā Luīza Poindekstere.

Tā tiešām bija viņa.

Kādu brīdi Luīza stāvēja klausīdamās. Viņa dzirdēja airu šļakstus. Bet vai ausis viņu nevīla? Viņa varēja būt maldījusies, jo gaisu tricināja cikādu apdullinošā sisināšana. Vienalga. Tikša­nās brīdis tuvojās, un Luīza kaisa nepacietībā, kuru vēl vairoja divas vientuļās gaidās aizvadītās stundas, kas bija likušās garas kā dienas.

Nedzirdamiem soļiem notecējusi lejā pa akmens kāpnēm, viņa kā silfīda slīdēja starp statujām un krūmiem, līdz beidzot, nonā­kusi papeles ēnā, ieslīga dedzīgi izstieptās rokās.

Vai var aprakstīt, cik maigi ir šādi apkampieni, it īpaši,, ja tie ir zagti? Vai spalva ir spējīga attēlot šā mirkļa izjūtas?

Pirmā ierunājās Luīza:

— Nākamo nakti mēs tiksimies atkal, vai ne, dārgais?

— Ja vien varētu, es tev teiktu — jā, nākamo nakti, aiznā­kamo nakti, katru nakti.

— Un kādēļ ne? Kādēļ tu to nevari teikt?

— Rīt no rīta man jājāj uz Alamo.

— Ak tā? Vai tas ir nepieciešams?

Šis jautājums izskanēja kā negribēts pārmetums. Luīza Poin­dekstere allaž sadrūma, iedomājoties vientuļo būdiņu Alamo. Kā­dēļ? Viņa bija tur ciemojusies. Varēja domāt, ka šis apmeklējums pieder pie jaukākajām atmiņām viņas mūžā. Un tomēr nē!

— Man ir svarīgi iemesli, — Moriss atbildēja.

— Svarīgi iemesli? Vai tevi kāds gaida?

— Mans draugs Felims un neviens cits. Ceru, ka nabadziņam nekas nav lēcies. Es aizsūtīju viņu uz turieni pirms dienām des­mit, kad vēl nebija paklīdušas baumas par indiāņiem.

— Tevi gaida tikai Felims? Vai tas taisnība, Džerald? Mīļais, nemelo man! Tikai viņš?

— Kādēļ tu man to vaicā, Luīza?

— Nevaru tev pateikt, kādēļ. Es nomirtu aiz kauna, ja atzī­tos, kas man reizēm iekrīt prātā.

— Nebaidies, saki droši. Es neko neslēpju no tevis, pat ne­varu slēpt. Nu, saki, mīļotā!

— Tu to gribi, Moris?

— Gribu, katrā ziņā gribu. Es zinu, ka spēšu tev visu izskaid­rot. Ja kāds uzzinās par mūsu attiecībām, sāksies visādas neva­lodas. Tieši šā iemesla dēļ man jāatgriežas Alamo.

— Lai tur paliktu?

— Vienu vai, augstākais, divas dienas. Tikai lai savāktu man­tas un pateiktu ardievas dzīvei prērijā.

— Ak tā?

— Tu esi neapmierinātā?

— Nē, esmu neziņā. Es tevi nesaprotu. Varbūt nekad arī nesa­pratīšu.

— Tas taču ir ļoti vienkārši. Es zinu, tu man piedosi, kad dzir­dēsi, ko esmu izlēmis.

— Piedot tev, Moris? Par ko tu lūdz piedošanu?

— Par to, ka neesmu atklājis tev kādu noslēpumu… ka ne­esmu tas, par ko tu mani uzskati.

— Galvenais, ka tu esi cēlsirdīgs, skaists un drosmīgs. Tādi cilvēki ir retums! Ak, Moris, kaut tu zinātu, kā es tevi cienu, kā mīlu!

— Es tevi tāpat. Šīs laimes vārdā man jāšķiras no tevis.

— Jāšķiras?

— Jā, mīļā, bet, cerams, ne uz ilgu laiku.

— Uz cik ilgu laiku?

— Cik vajag tvaikonim, lai šķērsotu Atlantijas okeānu turp un atpakaļ.

— Vesela mūžība! Bet kādēļ?

— Man jāaizbrauc uz savu dzimteni, uz daudz nicināto Īriju. Pirms divdesmit stundām saņēmu uzaicinājumu. Atgriezīšos, cik ātri vien varēšu, un pierādīšu tavam lepnajam tēvam, ka nabaga mustangu mednieks, kas iekarojis viņa meitas sirdi… Vai esmu to iekarojis, Luīza?

— Muļķīti! Iekarojis? Vēl vairāk — tu esi to sagūstījis tā, ka tai nav nekādu izredžu atbrīvoties no važām. Neapsmej mani, Moris, un manu ievainoto sirdi — no šā brīža uz mūžīgiem lai­kiem esmu tava verdzene!

Šai kaismes pilnajai runai sekoja jūsmīgas skaujas, un augst- dzimusī, daiļā meitene ar miesu un dvēseli ļāvās mīļotajam cil­vēkam.

Sienāzis zaļajā zālē, cikāde uz lapas, dzeltenais ķauķis aug­stajā papelē un vēl kāds^ gaisā uzspurdzis putns piepeši apklusa, it kā aiz godbijības negribētu traucēt Luīzas un Morisa kluso divvientulību.

Taču negaidītajam klusumam bija pavisam cits cēlonis: uz dārza grantētā celiņa tikko dzirdami nošņirkstēja soļi.

Mīlētāji šajā brīdī bija kurli. Viņi nemanīja melno stāvu, kas slīdēja caur puķēm, paslēpās aiz statujas, notupās krūmos un bei­dzot, izslējies visā augumā, nostājās aiz koka nepilnus desmit soļus no tās vietas, kur Luīza un Moriss ļāvās skūpstiem.

Viņi nenojauta, ka šajā klusumā kvēlie vārdi aizskan sevišķi tālu un ka nodevīgais mēness ļauj viņus saskatīt sevišķi skaidri.

Aiz koka stāvošais klausītājs bija liecinieks visam. Bez seviš­ķas piepūles viņš saklausīja katru vārdu, pat nopūtas un čukstus. Mēness sudrabainajā gaismā viņš saskatīja katru visniecīgāko kustību.

Gandrīz vai nebūtu vajadzības nosaukt šā nelietīgā izspiego­tāja vārdu. Tas bija Kasijs Kolhauns.