TOMASS MAINS RĪDS - Jātnieks bez galvas

— Es nekad neesmu aizjājusi tik tālu prom no mājām, lai man būtu jābaidās no indiāņiem. Ne tālāk par piecām jūdzēm.

— Piecas jūdzes! — sarkastiski smaidīdams, iesaucās kaptei­nis. — Tas ir tas pats, kas aizjāt piecdesmit jūdzes tālu, māsīc Lū. Uzdurties sarkanādainajiem var tikpat labi simts jardu, kā simts jūdžu attālumā no vārtiem. Kad viņi ir uz kara takas, viņi sagaidāmi jebkurā vietā un jebkurā laikā. Manuprāt, tēvocim Vudlijam ir taisnība. Tu rīkotos bērnišķīgi, jādama viena.

— O, tu tā domā? — asi attrauca jaunā kreoliete, nicīgi pa­griezusies pret brālēnu. — Saki, lūdzams, kā tu man palīdzēsi, ja es sastapšu komančus, kaut gan vispār es par to stipri šaubos? Tas gan būs jauks skats — mēs divi starp kareivīgiem izkrāso­tiem mežoņiem! Ha-ha! Briesmas draudēs tev,' nevis man. Es katrā ziņā aizbēgšu un pametīšu tevi likteņa varā. Padomā, kā­das briesmas — piecas jūdzes no mājām! Teksasā nebūs neviena jātnieka, ieskaitot indiāņus, kas varētu panākt manu mazo Lunu. Diez vai tev tas izdosies, Kaš.

— Klusē, meit! — apsauca Poindeksters. — Nepatīk klausī­ties, kad tu runā tādas aplamības. Neņem par pilnu, Kasij. Ja arī te nebūtu indiāņu, netrūkst visādu citādu salašņu, no kuriem jā­baidās ne mazāk> Turpmāk aizliedzu tev jāt vienai, kā tu biji paradusi darīt.

— Lai notiek tava griba, tēt, — Luīza atbildēja un piecēlās no galda, lai atstātu istabu. — Bet liec aiz auss, ka es riskēju pazaudēt veselību, dzīvojot bez kustēšanās. Ej, Pluto, — viņa uzrunāja nēģeri, kas zobus atviezis, vēl stāvēja durvīs. — Palaid Lunu aplokā vai ganībās, kur gribi. Lai skrien atpakaļ uz savu prēriju, ja patīk. Man tā vairs nav vajadzīga.

Ar šiem vārdiem meitene izgāja no istabas, atstādama trīs vīriešus sēžam un domājam par šajos vārdos ietverto ironiju.

Iedama pa gaiteni uz savu istabu, Luīza pusbalsī murmināja. Viņa it kā jautāja kaut ko sev, it kā minēja:

— Ko tētis varētu būt padzirdējis? Varbūt tās ir tikai viņa aiz­domas? Vai kāds būtu viņam pastāstījis? Vai viņš zina par mūsu tikšanos?

Kolhauns piecēlās no brokastu galda gandrīz tikpat pēkšņi kā viņa mā­sīca, taču izgājis nevis atgriezās savā istabā, bet steidzās prom no mājām.

Ievainojumi gan vēl sāpēja, tomēr Kolhauns jutās pietiekami stiprs, lai apstaigātu dārzu, staļļus un aplokus turpat mājas tu­vumā.

Šoreiz viņš devās tālāk. Vai nu nesenās sarunas mudināts, vai arī sakarā ar saņemto ziņu Kolhauns jutās pietiekami stiprs un, sparīgi cilādams ķeģi, devās gar upi uz augšu, uz Indžas fortu.

Noklibojis pa saules izdedzināto zemi pusi no attāluma starp hasiendu un fortu, viņš sasniedza nāciena mērķi — akāciju birzi, pār kuru ēnu meta vairāki augsti koki. Šā zaļā biezokņa vidū stāvēja ar māliem apmestā klūgu būda, kurā Dienvidrietumteksasā sauc par hakali.

Tajā mitinājās meksikāņu mustangu mednieks Migels Diass. Būda pilnīgi atbilda tās saimniekam, pusmežonim, kas bija ieman­tojis trāpīgu iesauku «Koijots».

Ne vienmēr vilks atrodams migā — labāku nosaukumu Mi- gela Diasa būda nav pelnījusi. Te viņš šad un tad pārnakšņoja. Tikai retumis, pēc veiksmīgām mustangu medībām, viņš varēja atļauties kādu laiku padzīvot kolonijā, baudot visas pieejamās izpriecas.

Kolhaunam laimējās — viņš atrada saimnieku būdā, diemžēl ne visai skaidrā, kaut gan pēc izgulēšanās gluži pilnā meksikānis arī vairs nebija. Tas bija viņa parastais stāvoklis.

— Allo, senjor! — Koijots nomurmulēja, ieraudzīdams durvīs ciemiņu. — Kāds vējš jūs atpūtis? Apsēdieties. Ņemiet krēslu. Tur stāv. Krēsls! Ha-ha-ha!

Viņš iesmējās, paskatījies uz priekšmetu, kuru asprātīgi bija nosaucis par krēslu. Tas bija mustanga galvaskauss, kuram vaja­dzēja kalpot par krēslu un kas kopā ar rupji apdarinātu jukas nomaļu galdu un tādu pašu primitīvu niedru gultu, pa kūru vār­tījās būdas saimnieks, veidoja šā mitekļa trūcīgo iekārtu.

Ilgās pastaigas nogurdinātais Kolhauns nelika divreiz lūgties un apsēdās uz galvaskausa. Nezaudēdams laiku, viņš ķērās vēr­sim pie ragiem.

— Senjor Dias, — viņš sāka, — esmu ieradies, lai…

— Senjor americano, — iesaucās pusiereibušais zirgu med­nieks, — kam lieki tērēt vārdus? CarambaZ [25] es tīri labi zinu, kā­lab esat atnācis. Jūs gribat, lai es apgriežu rīkli tam velna īram!

— Jā!

— Pašreiz ir īstais laiks! — iesaucās kārdinātājs, pieliecies tuvāk meksikānim. — Jūs teicāt, ka varētu to viegli izdarīt, ja sāktos jezga ar indiāņiem.

— Tā es teicu gan. Ja tā būtu…

— Tātad jūs vēl neesat dzirdējis jaunumus?

— Kādus tad?

— Ka komanči izgājuši uz kara takas.

— Caray! — Koijots izsaucās, pielēkdams no savām niedru cisām un kļūdams rosīgs kā viņa vārdabrālis, kad tam nāsīs iesi- tusies laupījuma smaka. — SvēJ;ā jaunava! Vai tas taisnība, sen­jor kapteini?

— Vistīrākā. Šī ziņa nule saņemta no forta. Man ir vēl dro­šākas ziņas — no paša komandanta.

— Ja tā, — domīgi atteica meksikānis, — ja tā, tad donam Morisio ir jāmirst. Viņu taču var nogalināt komanči. Ha-ha-ha!

— Jūs esat drošs par to?

— Es būtu vēl drošāks, ja par viņa skalpu maksātu nevis piecsimt, bet tūkstoš dolāru.

— Viņš ir tā vērts.

— Cik?

— Tūkstoš dolāru.

— Jūs to apsolāt?

— Apsolu.

— Tad komanči viņu nogalinās, senjor kapteini. Jūs varat atgriezties Kasadelkorvo un mierīgi likties uz auss. Tikko radīsies izdevība, jūsu ienaidnieks paliks bez matiem. Sapratāt?

— Sapratu.

— Gādājiet rokā tūkstoš peso.

— Tie jūs gaida.

— Caray! Es tos nopelnīšu ātri vien. Ardievu! Ardievu! Svētā jaunava! — iesaucās rūdītais rīkļurāvējs, līdzko viņa apmeklē­tājs bija aizgājis. — Tas nu gan ir varens ķēriens! Tūkstoš dolāru par to, ka nomušīšu cilvēku, ko es pats gribēju nomušīt par tīru velti! Komanči uz kara takas! Caramba! Vai tas varētu būt tais­nība? Ja tā ir, man jāsameklē vecās drēbes, kas jau trīs gadus guļ neaiztiktas. Viva la guerra de los Indios! 1 Kaut nu man veik­tos tajā prērijas masku ballē!

Luīza Poindekstere, aizraudamās ar dažādiem sporta veidiem, kurus dē­vēja par vīrišķīgiem, neniecināja arī šaušanu ar loku. Šis ierocis klausīja viņai kā rotaļlieta. Rīkoties ar loku viņai bija iemācījuši

kādreiz stiprās jurnas cilts indiāņi, kuras pārstāvjus vēl varēja atrast Misisipi deltā, Pointkupē apkārtnē un pie Atčafalajas līča.

Ilgu laiku nesaliektais loks bija nostāvējis neizsaiņots kopā ar citām furgonos atvestajām mantām. Kbpš ierašanās Kasadel- korvo Luīzai nebija izdevies pavingrināties ar šo Diānas ieroci. Apelsīna koka loks un spalvotās bultas mētājās skapī.

Bet pienāca brīdis, kad radās vajadzība pēc tiem. Tas notika drīz pēc sarunas pie brokastu galda, kad tēvs bija aizliedzis Luī­zai izjāt vienai.

Viņa bez ierunām paklausīja, pat vēl vairāk — ne tikai neiz- jāja viena, bet vispār atteicās izjāt, kaut vai citu pavadībā.

Lāsumainais mustangs nīka stallī vai arī lēkšoja pa aploku, izbrīnījies, kāpēc tam neliek mugurā seglus vai smago segu, kas vairāk par visu atgādināja nebrīvi.

Taču Luīza nebija aizmirsusi savu mīluli. Skaistā meitene viņu nekad vairs neapsegloja, toties aprūpēja katru dienu, gandrīz vai katru stundu. Lunai lika priekšā visgardāko zāli, kāda vien auga prērijā, bēra silē vislabākos graudus, kādi vien bija atro­dami Kasadelkorvo, deva dzert vēso, dzidro Leonas ūdeni.