TOMASS MAINS RĪDS - Jātnieks bez galvas

Kad viņi bija nokāpuši lejā, skaistā namamāte pameta Zebu Stampu. Neuzkrītoši izzinājusi no viņa visu, ko vēlējās, meitene atstāja mednieku monongahelieša sabiedrībā, lai pati steigtos uz savu istabu un paliktu viena ar .savām bēdām.

Pirmo reizi mūžā Luīžu Poindeksteri mocīja greizsirdība. Tā bija viņas pirmā īstā mīlestība, jo viņa bija iemīlējusies Morisā Džeralda.

Diezin vai tādas meksikānietes rūpes varēja izskaidrot ar vienkāršu draudzību. Starp viņiem vajadzēja pastāvēt ciešākām attiecībām. Mokošās pārdomas ne soli neatkāpās no sadrūvējušās kreolietes. ,

Spriežot pēc tā, ko Moriss bija teicis un ko viņa pati bija redzējusi, tai vajadzēja būt sievietei, kas spējusi sagrozīt viņam galvu. Viņa bija apbrīnas vērta.

Šīs sievietes augums šķita pati pilnība. Seju gan neizdevās aplūkot pamatīgāk. Vai tā saderēja ar augumu? Vai tā bija tik skaista, lai savaldzinātu tādu vīrieti kā mustangu mednieks, kas, šķiet, prata valdīt pār savām jūtām?

Kasadelkorvo saimniece nezināja, kur dēties. Viņai par katru cenu vajadzēja redzēt meksikānieti. Līdzko Zebs Stamps bija prom, Luīza lika apseglot lāsumaino mustangu un pārjāja pāri upei.

Tuvojoties fortam, viņa, kā jau bija paredzējusi, satika meksikāņu senjoru, nē, pareizāk sakot, — senjoritu, kas nebija vecāka par viņu.

Šajā vietā ceļu apēnoja koki. Meksikāniete jāja ar kailu galvu. Šalle bija noslīdējusi uz pleciem, atsedzot matus, kas kuplumā varēja sacensties ar zirga asti, bet pēc krāsas atgādināja kraukļa spārnu. Mati iekļāva tumsnēju, tomēr pievilcīgu sejiņu.

Pieklājība atļāva meitenēm tikai žigli saskatīties. Taču, pa­jājušas tālāk, viņas nespēja pārvarēt kārdinājumu, pagriezās abas atpakaļ un saskatījās vēlreiz.

Acīmredzot viņas domāja apmēram vienu un to pašu, un ne vien Luīza bija dzirdējusi šo to par meksikānieti, bet tā zināja arī par viņu.

Nemēģināsim iztēloties, ko pēc šīs satikšanās domāja senjo­rita. Pietiks, ja pateiksim, ka kreoliete kļuva vēl drūmāka nekā pirms iz jāšanas un atpakaļ uz Kasadelkorvo devās gluži satriekta.

«Skaista gan,» viņa nodomāja, jādama garām savai iedomā­tajai sāncensei. «Jā, pārāk skaista, lai būtu viņam tikai drau­dzene. Man nav ne mazāko šaubu, kādas attiecības pastāv starp viņiem. Moriss mīl viņu! Moriss mīl viņu! Vienīgi tā izskaidro­jams viņa vēsums pret mani. Esmu bijusi traka, riskēdama savas laimes meklējumos iekulties nepatikšanās. Bet kā lai atraisās no šīm jūtām? Aizmirst viņu? Viegli pateikt. Vai es to spēšu? Es vairs nedrīkstu tikties ar viņu. Vismaz tas ir manos spēkos. Pēc tā, kas noticis, viņš vairs nerādīsies mūsu mājā. Bet mēs varam satikties nejauši, un no šīs nejaušības man jācenšas izvairīties. Ak, Moris Džerald, tu vēl ilgi liksi man ciest, un šo rūgto mā­cību es varbūt neaizmirsīšu līdz kapa malai.»

Tam, kas kaislīgi mīlējis, nav iespē­jams nedomāt. Laiks mazina sāpes, atšķirtībā vēl vairāk. Taču nedz laiks, nedz atšķirtība nevar iznī­cināt atmiņas par mīļoto cilvēku vai nomierināt nepiepildītās ilgās smeldzošo dvēseli.

Luīzai Poindeksterei nebija viegli apslāpēt kaislību. īsā brīdī tā bija uzliesmojusi ar pilnu spēku un kļuvusi tik stipra, lai pār­varētu tādus šķēršļus kā vecāku iebildumi vai atšķirīgais sabied­riskais stāvoklis. Kā vairums viņas tautības sieviešu, Luīza jutās pietiekami nobriedusi, lai pati atbildētu par sevi. Un galu galā — kurš īsti iemīlējies ņems vērā šķiru vai kastu aizspriedumus? Mīlestības dabā nav tāda zemiskuma. Katrā ziņā Luīzas Poindek- steres mīlestībai tas bija svešs. Tā nebūt nebija Luīza3 pirmā aizraušanās. Bet tā bija pirmā vilšanās, kas iztraucēja viņas dvē­seles mieru.

Sākumā viņai šķita, ka ar gribas spēku izdosies remdēt dvē­seles smeldzi un ka talkā nāks iedzimtais dzīvesprieks. Taču die­nas ritēja, bet nelīdzēja ne viens, ne otrs. Par spīti pūliņiem, viņa nespēja izdzēst no atmiņas cilvēku, kuram piederēja visas viņas domas.

Dažbrīd meitene ienīda vai vismaz mēģināja ienīst jauno īru. Tad viņai šķita, ka viņa spētu bez žēlastības nonāvēt Morisu. Bet tie bija īslaicīgi uzplūdi un, mierīgi apsvērusi, Luīza secināja, ka tā ir tikai viņas vaina un tikai viņas nelaime.

Un kas par to? Kaut viņš būtu meitenes vai visas cilvēces ienaidnieks, kaut viņš būtu pats Lucifers, ar kuru viņa reiz Mo­risu bija salīdzinājusi, Luīza būtu mīlējusi viņu tāpat!

Un viņas jūtās nebūtu nekā pārsteidzoša, nekā tāda, ar ko viņa atšķirtos no citām sievietēm. Vīriešu un arī sieviešu izpratnē starp tikumību un kaislību nav nekāda sakara. Tās atšķiras viena no otras kā uguns no ūdens. Tās var plūst pa vienu gultni, bet var tiekties arī diametrāli pretējos virzienos. Citiem vārdiem, mēs varam mīlēt būtni, kuru nīstam, jā, pat nicinām.

Luīza Poindekstere nespēja nedz nīst, nedz nicināt Morisu Džeraldu. Viņa tikai centās būt vienaldzīga pret šo cilvēku.

Taču tās bija veltas pūles. Viņa nespēja atturēties, neuzkā­pusi azote jā un neskatījusies uz ceļu, uz kura pirmo reizi bija ieraudzījusi savu sāncensi. Un to viņa darīja katru dienu un gan­drīz katru stundu.

Vēl vairāk: kaut gan Luīza bija apņēmusies vairīties no satik­šanās ar cilvēku, kas bija padarījis viņu nelaimīgu, viņa bieži kāpa zirgam mugurā un jāja pa ciemata ielām ar vienu vienīgu nolūku — satikt viņu.

Trīs dienas pēc nepatīkamā atklājuma Luīza no azotejas atkal ieraudzīja uz ceļa sievieti ar laso. Tāpat kā iepriekšējo reizi, viņu pavadīja kalps ar grozu, ar šo Pandoras kasti, kas slēpa sevī tādu ļaunumu. Luīza drebēja aiz greizsirdības, apskauzdama to, kas rūpējās par slimnieku.

Tagačl viņa zināja vairāk un tomēr ne visai daudz. Viņa bija izpētījusi savas sāncenses vārdu un sabiedrisko stāvokli. Tā bija Isidora Kovarubio Deloslanosa — bagāta hasiendas īpašnieka meita — un dzīvoja pie Riograndes. Viņas tēva brālim piederēja īpašums pie Leonas, netālu no Kasadelkorvo. Daži uzskatīja viņu par ekscentrisku jaunavu, kas prot mest laso, savaldīt jebkuru mustangu un visu ko, tikai ne savus untumus.

Tā par meksikāņu senjoritu sprieda kolonijas amerikāņi.

Bet kreolietei, to zinot, nekļuva vieglāk. Gluži otrādi — viņa vēl vairāk iekvēlojās greizsirdībā. Luīzai pašai patika neatkarība. Viņai šķita, ka arī visi pārējie apbrīno tādas īpašības un maz ticams, vai jaunais īrs būtu izņēmums.

Dažas dienas meitene ar laso nerādījās.

«Vai viņš būtu jau izveseļojies?» prātoja kreoliete. «Laikam viņam vairs nav vajadzīgas pastāvīgas rūpes.»

Tā Luīza sprieda, stāvēdama azotejā un lūkodamās tālumā. Saule tikko bija uzlēkusi. Ap šo laiku mēdza parādīties meksi- kāniete.

Pagriezusies uz otru pusi, Luīza pārsteigta ieraudzīja pa ceļu jājam Morisu Džeraldu.

Kaut gan cilvēks sēdēja zirgā pastīvi un jāja rāmos rikšos, tas tomēr bija viņš. Acis nevīla meiteni. Vienlaikus viņa pama­nīja, ka Morisa kreisā roka ir pakārta saitē.

Pazinusi Morisu, jaunā kreoliete parāvās aiz margām; no viņas krūtīm izlauzās apslāpēts kliedziens. Tajā neizskanēja pār­steigums. Tajā neizskanēja arī žēlums, ieraugot nevarīgi nokā­rušos roku un bālo seju. Tas bija sāpēm piemilzušas sirds klie­dziens.

Slimnieks bija vesels. Viņam vairs nebija nepieciešama žēl­sirdīgās māsas gādība. Moriss jāja pie viņas!