TOMASS MAINS RĪDS - Jātnieks bez galvas

— Man rādās, ka viņa vārdu jūs atradīsiet tur.

— Kur?

— Kur? Jātniekā bez galvas. Skatieties, — Zebs saka, norādot uz nekustīgo stāvu, — te uz svītrainā serapē redzams sarkans plankums. Vidū ir caurums. Tā kā uz muguras tāda cauruma nav, tad es domāju, ka lode iestrēgusi ķermenī. Noģērbsim viņu un paskatīsimies.

Visi klusuciešot piekrīt lieciniekam. Divi vai trīs no skatī­tājiem — viņu vidū arī Sems Menlijs — iznāk priekšā un uzma­nīgi noņem līķim serapē. Skatītāji stāv mēmā klusumā kā piemi­nekļa atklāšanas svinībās. Neviens neuzdrošinās pat čukstēt.

Nelaiķis ir ģērbies uz krūtīm krokotā un līdz kaklam cieši aiz­pogātā zilā blūzē un tādas pašas krāsas biksēs ar gaišāku svītru pa vīli. Taču nekas liels no tām nav redzams, jo kājās viņam cieši pieguloši lāsumainas ādas zābaki. Ap vidu divas reizes aptīta zirga astru virve. Priekšā un aizmugurē tā piesieta pie

* segliem. Šī virve notur ķermeni stāvus. Viss ir tā, kā apsūdzētais stāstījis. Jā, bet kur ir galva?

Neviens no klātesošajiem nejautā. Visi, acis nenovērsdami, aplūko līķi.

Redzami divi ložu caurumi: viens virs sirds, otrs — mazliet augstāk par vēderu.

Visu skatienus piesaista otrs caurums, jo ap to sarecējušas asi­nis. Mīkstais blūzes audums piesūcies ar asinīm.

Augšējais caurums ir citāds. Tas vārda tiešā nozīmē ir blūzē izrauts caurums, kurā varētu iebāzt zirni. No tālienes tas gan ; drīz nav saskatāms. Arī asinis no tā nav tecējušas.

— Tam, — ierunājas Zebs Stamps, norādīdams uz mazāko caurumu, — nav nozīmes. To es pats izšāvu. Redziet, ap to nav asiņu, un tas pierāda, ka lode trāpījusi jau līķim. Otrs caurums — tā ir cita lieta. To atstājis nāvējošs šāviens, un, ja nemaldos, lodei vēl jābūt iekšā. Es domāju, ka jūs uzgriezīsiet un paskatīsieties.

Neviens neiebilst pret šo priekšlikumu. Gluži otrādi — ties­nesis mudina darīt tā, k^ ierosinājis Zebs.

Līķi atsien vaļā un noceļ no zirga. Tā rokas un kājas šķiet kā pārakmeņojušās, bet ķermenis jau sažuvis un vairs nav daudz smagāks par mūmiju. To saudzīgi nogulda zālē. Ķirurgi ar Semu Menliju priekšgalā klusēdami sastājas apkārt.

Kreisajā plaušā tiek atrasts meklētais priekšmets. Mednieku naža smaile atduras pret kaut ko cietu. Jā, tā ir lode.

Beidzot lode ir izņemta, notīrīta un to nodod zvērinātajiem.

Par spīti vītņveida nobrāzumam, kas radies, lodei skrienot caur stobru, par spīti iedobei tajā vietā, ar kuru nāvējošais me­tāla gabaliņš atdūries pret ribu, uz tā vēl skaidri saredzams iespiests pusmēness un burti «K.K.K.».

Ak, šie nodevīgie iniciāļi! Daži atceras dzirdējuši par tiem jau agrāk. Daži var apliecināt, ka to īpašnieks lielījies ar iezīmēta­jām lodēm; tas bijis toreiz, kad izcēlies strīds par nogalināto jaguāru. Tagad lielībniekam ir iemesls nožēlot savus vārdus.

«Bet kur viņš ir?» šo jautājumu jau sāk uzdot pūlī.

— Ko jūs par to teiksiet, mister Stamp? — otro jautājumu uz­dod aizstāvis.

— Neko lielu, — mednieks atsaka. — Tas jau katram piena­puikam ir skaidrs kā diena, ka jauno Peintdeksteru nogalinājusi šitā lode.

— Bet kas to izšāvis, kā jūs domājat?

— Arī tas, rādās, ir ne mazāk skaidrs. Ja cilvēks uzraksta vēs­tule savu vārdu, nevar būt šaubu, kas sūtījis vēstuli. Te gan ir tikai trīs iniciāļi, bet es tā domāju, nav grūti uzminēt, ko tie no­zīmē.

— Es tur nesaskatu nekā sevišķa, — iejaucas prokurors. — Lode ir iezīmēta, tas taisnība, ar simbolu un burtiem, kas pie­der, bet varbūt arī nepieder visā kolonijā pazīstamam džentlme­nim. Lietas labad pieņemsim, ka pieder. Un ko no tā var secināt? Nav pirmā reize, kad slepkavība tiek izdarīta ar nozagtu ieroci. Tā ir viltība, vecs triks. Kas var apgalvot, ka tā nav? Bez tam, — prokurors turpina, — ar ko motivējama tāda slepkavība? Kāpēc jūs domājat, ka to izdarījis cilvēks, kuru jūs tagad turat aizdo­mās? Nesaucot vārdā, mēs visi zinām, kam pieder šie iniciāļi. Ce­rams, šis džentlmenis nenoliegs, ka tie ir viņa. Taču tas vēl neko nenozīmē, kamēr nav citu pierādījumu, kas dotu iespēju saistīt viņu ar šo noziegumu.

— Ak tā? — ierunājas Zebs Stamps, kas nepacietīgi gaidījis, kad jurists beigs. — Bet kā jūs sauksiet šito te?

Zebs izņem no sava tabakmaka saburzītu un pulvera dūmu apkvēpinātu papīra gabalu.

— To es atradu, — vecais mednieks saka, sniegdams papīru zvērinātajiem, — kokā netālu no slepkavības vietas. Tas nācis no tās pašas šautenes, no kuras lode. Uz šitā aploksnes gabala rakstīts vārds, kas pilnīgi atbilst iniciāļiem. Zvērinātie paši var izlasīt vārdu.

Zvērināto vecākais paņem papīra skrandu un, izgludinājis to, lasa:

— «Kapteinis Kasijs Kolhauns»!

Šis vārds atstāj stipru iespaidu uz tiesu.

Vienlaikus pūlī atskan kliedzieni. Tie nav pārsteiguma klie­dzieni: tie nozīmē attaisnojumu tam, kas nepatiesi apsūdzēts, un apsūdzību tam, kas bijis visdedzīgākais apsūdzētājs.

Zeba Stampa liecība savu ir paveikusi. Ar katru jaunu faktu aizdomas kļuva lielākas, līdz beidzot visi bija pārliecināti, ka Mo- riss Džeralds nav tas cilvēks, kuru vajadzētu tiesāt par Henrija

Poindekstera noslepkavošanu. Ne mazāk stingri ļaudis ir pārlie­cināti, ka īstais vainīgais ir Kolhauns.

Netīrā papīra strēmele ir bijusi pierādījumu ķēdes pēdējais posnis. Retais vairs šaubās, kas izlējis nevainīgā jaunekļa asinis.

Kad, laizdami no rokas rokā, zvērinātie ir aplūkojuši papīru, vārdu atkal dod Zebam, kas ieminējies, ka viņam vēl šis tas sa­kāms. Zebs runā par to, ka aizdomas viņam radušās, meklējot prērijā pēdas. Viņš pastāsta, ka Kolhauns šāvis no krūmiem, ka pēc tam sākusies pakaļdzīšanās un apmainīti zirgi. Visbeidzot nāk aina biezoknī, kur jātnieks bez galvas noķerts. Pēdējo epizodi mednieks apraksta visos sīkumos, neslēpdams savas domas par šo gadījumu.

Tad Zebs apklust, it kā gaidītu, ka tiesa kaut ko jautās. Taču pūlī neviens vairs neskatās uz viņu. Ļaudis zina, ka viņš visu izstāstījis, un, ja arī Zebs vēl nav beitfzfš, tad viņiem ir gatavs pašiem savs spriedums.

Ļaudis pat negaida, ko teiks tiesa. Viņiem, kas pieredzējuši, kā tiesa un līdz ar to viņi paši vazāti aiz deguna, un iesvilušies nevaldāmā atriebības kārē, tiesas rīcība šķiet pārlieku gausa. At­skan kliedzieni:

— Atbrīvojiet īru, viņš nav vainīgs! Mums vairs nekādi pierā­dījumi nav vajadzīgi! Viss ir skaidrs. Laidiet viņu vaļā!

Atskan vēl kāda, ne mazāk uzstājīga prasība:

— Apcietiniet Kasiju Kolhaunu un nododiet tiesai! Viņš ir pastrādājis noziegumu. Tāpēc viņš tā ēdās uz mustangu mednieku. Ja viņš nebūs vainīgs, viņš to pierādīs. Tiesāt viņu! Tiesnesi, mēs gaidām! Pavēliet misteru Kolhaunu nosēdināt uz apsūdzēto sola! Pietiekami ilgi uz tā ir sēdējis nevainīgs cilvēks. Lai viņa vietu ieņem īstais vainīgais!

Prasība, kuru sākumā izklieguši tikai daži, tagad kļūst vispā­rēja. Tiesnesis neuzdrošinās pretoties un, kaut gan tas nav liku­mīgi, aicina Kasiju Kolhaunu tiesas priekšā.

Saucējs trīs reizes skaļi izsauc viņa vārdu. Atbildes nav, un visi ar acīm meklē Kolhaunu.

Vienīgi Zebs Stamps skatās uz pareizo pusi. Pēkšņi viņš pie­steidzas pie savas vecās ķēves, kas vēl joprojām stāv blakām spokainā jātnieka zirgam.