TOMASS MAINS RĪDS - Jātnieks bez galvas

Retais no klātesošajiem nezina klimata īpašības šajā Teksasas daļā, kas atrodas netālu no Sjerramadres kalnu grēdas un it īpaši starp Ljanoestakado atzarēm.

Ja jātnieku bez galvas atvestu zem ozola, neviens nebrīnītos, ka Henrija Poindekstera līķim nav gandrīz nekādu trūdēšanas pazīmju. Šī stāsta daļa nerada klausītājos ne mazākās šaubas.

Viņu nepacietībai ir cits iemesls — aizdomas, kas radušās tie­sas procesa sākumā un kļuvušas aizvien stiprākas, līdz beidzot kļuvušas par pārliecību.

Gandrīz katrs deg nepacietībā dzirdēt liecinieku, kas vai nu atdos apsūdzētajam brīvību, vai arī aizraidīs viņu uz karātavām.

Lūk, kāpēc visi saspringti raugās turp, kur debesu safīra zi­lums saplūst ar prērijas smaragda zaļumu.

Saspringtās gaidās svinīgā klusumā' aizrit desmit minūtes. Šad un tad atskan pa vārdam vai pa izsaucienam: te vienam, te otram šķitis, ka viņš redz prērijā kādu punktu. Tad pūlis sa­traukti iedūcās un visi paslejas uz pirkstgaliem, lai labāk redzētu.

Trīs reizes atskan brīdinājuma saucieni, taču izrādās, ka notikusi pārskatīšanās. Pacietība ir jau gandrīz pilnīgi izsmelta, kad atskan ceturtais sauciens, daudz skaļākā un noteiktākā balsī.

Šoreiz laužu cerības nav pieviltas. Pie apvāršņa parādās tumši plankumi, kas ātri vien iegūst apveidu. Pūlī ap ozolu nodimd «urā», kad prērijā kļūst saredzami trīs jātnieki.

Divus no viņiem nav grūti pazīt — Zebu Stampu un Kasiju Kolhaunu. Bet pazīt trešo ir vēl vieglāk — tas ir jātnieks bez galvas, kas tik ilgi devis vielu pārdabiskiem spriedelējumiem un minējumiem. Kaut gan ir noskaidrots, kas ir šis jātnieks, visi to uzlūko ar tādu kā bijību.

Kliedzieni apklust, līdz beidzot trīs jātnieki ir klāt. Pūli pār­šalc čuksti, it kā ļaudis baidītos izteikt savas domas skaļi.

Daudzi iet uz priekšu, lai labāk aplūkotu trīs jātniekus. Drī2 vien tos no visām pusēm apstāj ļaudis. Divi no jātniekiem jau nolēkuši no zirgiem, trešais paliek seglos.

Kolhauns aizved zirgu sānis un iejūk pūlī. Nevienam vairs nav daļas par viņu. Visu acis un domas pievērstas jātniekam bez galvas.

Zebs Stamps, atstājis savu veco ķēvi, saņem Poindekstera zirgu aiz iemauktiem un pieved pie koka.

— Nu, tiesnesi un zvērinātie, — viņš saka, — te ir liecinieks, kas palīdzēs jums tikt pie skaidrības. Kā būtu, ja jūs apskatītu viņu?

— Ak dievs, tas ir viņš! — atskan sauciens. Gara auguma vīrs izstreipuļo priekšā un nostājas blakām jātniekam bez galvas. Tas ir Henrija Poindekstera tēvs. Tālāk dzirdams sievietes klie­dziens un apslāpēts vaids. Tā ir vioa māsa.

Pēc kāda laika Vudliju Poindeksteru aizved prom. Viņš nepre­tojas, acīmredzot pat neapzinās, kas notiek ap vinu. Veco plan- tatoru pieved pie karietes un apsēdina blakām meitai.

Taču kariete nekustas no vietas. Luīza apņēmusies palikt te, kamēr tiesa pasludinās spriedumu, jā, pat līdz sodīšanai, ja tāda notiks.

Zebu Stampu aicina ieņemt liecinieka vietu. Nopratināšana turpinās. Daudzas formalitātes tagad atkrīt. Vecajam medniekam, kas vienu reizi ir jau zvērējis, liek stāstīt visu, ko viņš zina un kā prot. Viņš runā aprautām frāzēm, it kā tiesā būtu nepiecie­šams runāt tieši tā.

— Pirmo reizi par šito nesmuko lietu es uzzināju otrā dienā pēc jaunā Peintdekstera pazušanas. Es tikko biju atgriezies no medībām. Man teica, ka mustangu mednieks tiekot apvainots

slepkavībā. Es zināju, ka viņš nav uz to spējīgs, bet, lai būtu mie­rīgs prāts, aizjāju uz viņa būdu. Morisu neatradu mājā. Viņa kalpu Felimu gan atradu, bet to bija tā pārbiedējuši visādi no­tikumi, ka es netiku gudrs, ko viņš man stāsta.

Kamēr mēs. pļāpājām, atskrēja suns. Skatos, kaut kas piesiets pie kakla. Paskatos tuvāk — mustangu mednieka vizītkarte. Uz tās bija ar asinīm uzrakstīti vārdi. Šie vārdi norādīja, kur puisis meklējams. Kopā ar Felimu un suni steidzos turpu. Mēs ieradā­mies pašā laikā, lai izglābtu mustangu mednieku no tā planku­mainā kaķa, kuru meksikāņi sauc par tīģeri. Es biju dzirdējis, ka jauneklis sauc to par jagvāru. Es ielaidu zvēram lodi ribās, un tas bija uz vietas beigts.

Pēc tam mēs aizvedām mustangu mednieku uz viņa būdu. Mums vajadzēja viņu stiept uz tādām kā nestuvēm, jo mēs redzē­jām, ka viņš pats nevar paspert ne soli. Bez tam prāta viņam ne­bija ne tik, cik tītaram riesta laikā. Tātad mēs nogādājām viņu būdā. Tur viņš arī palika guļam, kamēr ieradās regulatori un atrada viņu.

Liecinieks apklust, it kā pārliktu, vai ir vērts stāstīt par visiem neparastajiem notikumiem, kurus viņš pieredzējis, uzturēdamies būdā. Vai apsūdzētajam nebūtu labāk, ja viņš tos nepieminētu?

Zebs nolemj klusēt.

Prokurors nav ar to mierā un sāk izvaicāt liecinieku. Tādējādi viņam rodas pilnīgs priekšstats par visu, kas noticis pirms tam, kad apsūdzētais saņemts ciet un ieslodzīts fortā.

— Bet tagad, — saka Zebs Stamps, — kad jūs esat izvilkuši no manis visu, ko zinu, es gribētu piemetināt vēl ko tādu, ko jūs man nejautājāt.

— Turpiniet, mister Stamp, — saka aizstāvis no Sanantonio.

— Rau, tas, ko es gribu teikt, attiecas ne tikdaudz uz apsū­dzēto, cik uz cilvēku, kuram, pēc mana prāta, būtu jāstājas viņa vietā. Es nesaukšu šo cilvēku vārdā. Es izstāstīšu jums, ko zinu, bet pārējo jūs, zvērinātie, uzminēsiet paši.

Vecais mednieks ievelk elpu, it kā gatavotos plašai runai. Ne­viens viņu netraucē. Visi nojauš, ka Zebs ir tas, kuram zināms slepkavas vārds. Kas ir jātnieks bez galvas — par to vairs nav jāmokās minējumos.

— Zvērinātie! — Zebs turpina. — Pēc ta, ko biju dzirdējis un, galvenais, redzējis, es sapratu, ka nabaga jaunais Peintdek- sters ir pagalam, nav vairs starp dzīvajiem. Tāpatās es nešaubī­jos, ka šo neģēlību nav pastrādājis mustangu mednieks Moriss Džeralds. Bet kas tad? . .. Sitas jautājums urdīja mani tāpatās kā jūs visus. Nešaubīdamies, ka īrs nav vainīgs, es nolēmu pats izdibināt patiesību. Es negribu teikt, ka nekas neliecināja pret viņu. Tomēr tas nespēja pārliecināt mani, un es devos prērijā pētīt pēdas.

Es zināju, ka jābūt vienām zirga pēdām, kas ved uz to vietu, un otrām, kas ved prom. Sasodīts! Tur bija tik daudz pēdu, ka nezināju, no kura gala sākt. Mani sevišķi intresēja amerikāņu zirga pēdas. Trīs pakavi tam bija veseli, ceturtais salauzts. Te ir tas dzelzs gabals.

Liecinieks iegremdē roku sava kamzoļa kabatā un izvelk no turienes pakavu. Viņš paceļ to augstu gaisā, lai varētu saredzēt visi — tiesnesis, zvērinātie un skatītāji.

— Sitas zirgs, mister tiesnesi un zvērinātie, bija šķērsojis prē­riju tajā pašā naktī, kad bija notikusi slepkavība. Tas bija gājis nopakaļ nogalinātā jaunekļa zirgam, kā arī apsūdzētā zirgam. Tas bija gājis tieši pa abu pēdām un apstājies netālu no tās vie­tas, kur notikusi slepkavība. Taču ilgi stāvējis tas jātnieks nebija. Viņš bija devies tālāk līdz asiņu peļķei. Izlietās asinis ir vina roku darbs. Slepkava ir tas, kas jājis ar trešo zirgu, ar to, kuram bija salauzts pakavs.

— Turpiniet, mister Stamp, — saka tiesnesis. — Paskaidrojiet, ko jūs ar to gribat teikt.

— Rau, ko, tiesnesi. Cilvēks, par kuru es runāju, paslēpās bie­zoknī un no turienes raidīja lodi, kura nonāvēja nabaga jauno Peintdeksteru.

— Kas? Kas ir šis cilvēks? Nosauciet viņa vārdu! Viņa vārdu! — vienlaikus iekliedzas vairākas balsis.