TOMASS MAINS RĪDS - Jātnieks bez galvas

Tā ierosina tiesnesis, un zvērinātie piekrīt. Skatītāji arī ne­iebilst.

Atkal tiek izsaukts apsūdzētais, un viņš turpina savu runu.

— Jūs gribējāt stāstīt mums, ko jūs ieraudzījāt, — saka aizstā­vis, uzrunādams savu klientu. — Stāstiet tālāk. Ko jūs redzējāt?

—. Zālē gulēja cilvēks.

— Vai viņš bija aizmidzis?

— Jā, mūžīgajā miegā.

— Miris?

— Vairāk kā miris, ja tas ir iespējams. Noliecies pār viņu, ieraudzīju, ka šim cilvēkam ir nocirsta galva.

— Ko? Nocirsta galva?

— Tieši tā. Es to nepamanīju, pirms nebiju notupies viņam blakām. Viņš gulēja uz mutes, un galva bija savā vietā. Pat ce­pure nebija nokritusi. Man gribējās domāt, ka viņš ir iemidzis, kaut arī es noģidu, ka kaut kas nav kārtībā. Gulošam cilvēkam nekad nav tik nedzīvi izstieptas rokas. Tāpat kājas. Bez tam zālē es ieraudzīju kaut ko sarkanu, bet vārajā rīta gaismā nevarēju saskatīt, kas tas ir. Kad pieliecos tuvāk, nāsīs man iesitās sājā asins smaka. Es vairs nešaubījos, ka cilvēks ir miris, un sāku ap­lūkot līķi uzmanīgāk. Es ieraudzīju kaklā dziļu brūci, kas bija pilna ar pussarecējušām asinīm. Galva bija pavisam nocirsta!

Klausītāji ir šausmās, un, kā parasts šādos gadījumos, dzirdami satraukti kliedzieni.

— Vai jūs pazināt šo cilvēku?

— Ak vai, jā.

— Pat neielūkojies viņam sejā?

— Tas man nebija jādara. Man viss bija pārāk skaidrs no ap­ģērba.

— No kāda apģērba?

— No svītrainā serapē, kas bija viņam uz pleciem, un no cepures, kas bija viņam galvā. Tie piederēja man. Ja nebūtu no­tikusi šī apmaiņa, varētu domāt, ka es pats guļu zemē. Tas bija Henrijs Poindeksters.

Atkal dzirdams dvēseli plosošs vaids, kas pārskan pūļa dū­koņu.

— Turpiniet, ser, — saka aizstāvis. — Sakiet, ko vēl jūs at­klājāt?

— Pataustījis ķermeni, es jutu, ka tas ir auksts un stīvs. Es sapratu, ka nāve iestājusies jau pirms vairākām stundām. Asinis bija gandrīz pilnīgi sažuvušas un kļuvušas melnas. Vismaz pelē­cīgajā gaismiņā tā likās, jo saule vēl nebija uzlēkusi.

Kas attiecas uz nāves cēloni, tad es varēju būt kļūdījies, do­mājot, ka jauneklis nogalināts, nocērtot galvu. Bet tad es atce­rējos naktī dzirdēto šāvienu un nospriedu, ka kaut kur jābūt vēl kādam ievainojumam, ne šim griezumam vien. Es nebiju kļūdī­jies. Apgriezis līķi uz muguras, es atradu serapē caurumiņu. Au­dums ap to bija piesūcies ar asinīm. Es pacēlu serapē un ierau­dzīju nelaiķim uz krūtīm sarkanu plankumu. Nebija grūti pateikt, ka tur gājusi iekšā lode. Atbilstoša ievainojuma mugurā nebija, tātad lode bija palikusi ķermenī.

— Vai jūs domājat, ka pietika ar vienu šāvienu, lai nogali­nātu šo cilvēku, vai arī viņš nogalināts vēlāk?

— Šāviens noteikti bijis nāvējošs. Ja nāve neiestājās acu­mirklī, tad pēc pāris minūtēm vai varbūt pat sekundēm visādā ziņā.

— Jūs sakāt, ka galva bija nocirsta. Vai tā bija pilnīgi atda­līta no ķermeņa?

— 'Pilnīgi, kaut arī tā gulēja cieši klāt pie ķermeņa, it kā ne galva, ne ķermenis pēc sakropļošanas nebūtu pakustējušies.

— Vai griezums bija gluds, izdarīts ar asu ieroci?

— Jā.

— Ar kādu ieroci, pēc jusu domām?

— Man šķiet, ka ar parasto cirvi, bet var jau būt, ka ar mednieku nazi. Ja ar visu svaru spiež uz nazi…

— Kā jūs domājat, vai galva bija nogriezta vienā paņēmienā?

— Šķiet, ka ne.

— Vai jums neradās aizdomas, kas un kāpēc pastrādājis no­ziegumu?

— Tobrīd man nebija ne mazāko aizdomu. Es biju tik pār­steigts, ka nespēju pat domāt. Negribējās ticēt savām acīm. Kad biju mazliet nomierinājies un vēlreiz pārliecinājies, ka nozie­gums tiešām pastrādāts, es iedomājos, ka te bijuši komanči un ka viņi, sastapuši jauno Poindeksteru, nogalinājuši to aiz tīrās pārgalvības. Taču skalps nebija noņemts, un pat cepure bija savā vietā.

— Un jūs nospriedāt, ka tie tomēr nav bijuši indiāņi?

— Jā.

— Kas tad tas varētu būt bijis?

— Tobrīd es neturēju aizdomās nevienu. Es nekad nebiju dzirdējis, ka Henrijam Poindeksteram būtu ienaidnieki te vai kaut kur citur. Bet tad man radās aizdomas. Man tās ir arī tagad.

— Stāstiet.

— Es iebilstu pret šo nopratināšanas metodi, — iejaucās pro­kurors. — Mēs nevēlamies iepazīties ar apsūdzētā aizdomām. Pietiek ar to, ka viņam ļauj gari un plaši izklāstīt savu «ļoti ti­camo stāstu».

— Lai viņš turpina, — pavēl tiesnesis, aizdedzinādams jaunu cigāru.

— Pastāstiet, kā jūs pats rīkojāties, — saka aizstāvis. — Ko jūs darījāt pēc tam, kad bijāt visu to atklājis?

— Kādu brīdi es neaptvēru, ko lai iesāk, tik ļoti mani bija satriecis redzētais. Es biju pārliecināts, ka ir notikusi slepkavība un ka jaunekli nogalinājis tas pats šāviens, kuru biju dzirdējis. Bet kas varēja būt šāvējs? Tikai ne indiāņi. Par to es biju drošs.

Man ienāca prātā bandīti, kas varbūt uzbrukuši laupīšanas nolūkā. Taču tas likās tikpat neticami. Mans meksikāņu apmetnis maksāja ne mazāk kā simts dolāru. Tas būtu paņemts. Bet nē. Un vispār Poindeksteram nekas nebija paņemts. Slepkava neko ne­bija aizticis. Pat pulkstenis, kuru viņš nēsāja ķēdītē piesietu, bija palicis vestes kabatā. Es nospriedu, ka tā bijusi atriebība, un mē­ģināju atcerēties, vai neesmu dzirdējis par kādu strīdu ar jauno Poindeksteru vai par naidu pret viņu. Man nekas nenāca prātā. Bez tam — kāpēc tad vajadzēja nocirst galvu? Tas mani pār­steidza un šausmināja visvairāk. Nespēdams izskaidrot šo noti­kumu, es apsvēru, ko darīt tālāk.

Palikt pie līķa nebija nozīmes. Apglabāt to turpat būtu tikpat muļķīgi. Es nolēmu jāt atpakaļ uz fortu un lūgt kādu palīgā, lai nogādātu līķi Kasadelkorvo.

Bet, ja es atstātu līķi mežā, koijoti un lijas to uzietu un saplo­sītu, pirms es būtu paguvis atgriezties. Maitasputni jau bija at- laidušies izlūkot. Lai kā bija sakropļots jaunekļa ķermenis, es nevarēju to atstāt, lai saplosa vēl vairāk. Es domāju par tuvinie­kiem, kas drīz mirks asarās, ieraudzījuši drausmīgo skatu.

Apsūdzētais apklust. Neviens viņu nepārtrauc, neviens nesteidzina. Visi baidās pārraut stāstījuma pavedienu, kas aizvien vairāk tu­vina atminējumam.

Tiesnesis, zvērinātie un skatītāji, elpu aizturējuši, daudzi pat mutes pavēruši, klausās apsūdzētajā. Viņam liek stāstīt tālāk.

— Tad man ienāca prātā cita doma — ietīt līķi serapē, kas bija palicis viņam ap pleciem, un apsegt ar manu apmetni. Tādē­jādi tas būtu pasargāts no vilkiem un lijām, vismaz tik ilgi, ka­mēr mēs atgrieztos.

Es jau biju noņēmis apmetni, kad man radās vēl labāks plāns. Nolēmu jgiemt līķi līdzi uz fortu. Uzcelšu zirgā un ar laso piesiešu pie segliem. Es atvedu savu zirgu un jau grasījos celt līķi tam mugurā, kad ieraudzīju vēl vienu zirgu. Ar to bija jājis nelaiķis. Zirgs netālu grauza zāli tik mierīgi, it kā nekas nebūtu noticis. Tā kā pavada vilkās pa zemi, man nebija grūti noķert dzīvnieku. Grūtāk nācās piespiest zirgu stāvēt mierīgi, īpaši, kad tas bija pievests pie beigtā saimnieka.

Paņēmis pavadu zobos, es mēģināju uzdabūt līķi zirgā. Tas gan izdevās, taču līķis negribēja turēties. Tas bija sastindzis un slīdēja nost. Bez tam, redzot neparasto nešļavu, zirgs kļuva ļoti nemierīgs. Vēl vairākas reizes pamēģinājis, es sapratu, ka velti pūlos.