TOMASS MAINS RĪDS - Jātnieks bez galvas

— Kam gatavs?

— Vispirms un galvenokārt — kopā ar mani un misteru Dže- raldu jāt atpakaļ. Otrkārt, stāties tiesas priekšā.

— Tiesa? Man jāstājas tiesas priekšā?

— Jums, mister Kaš Kolhūn.

— Par ko mani apsūdz?

— Par Henrija Poindekstera, jūsu brālēna, noslepkavošanu.

- — Tie ir meli! Zemiski meli, lai kas to teiktu!

— Muti ciet! — pavēloši uzkliedz Zebs. — Jūs sevi tikai no>- gurdināt. Ja vien Zebs Stamps nav pāršāvis buku, jums būs vēl daudz jārunā. Jājam nu! Tiesnesis gaida, gaida arī zvērinātie un sešdesmit regulatoru.

— Es nejāšu atpakaļ! — stūrgalvīgi atbild Kolhauns. — Kas jums devis tiesības man pavēlēt? Jūs neviens nav pilnvarojis.

— Ak tā gan? — Zebs viņu pārtrauc. — Un ko jūs sacīsiet par šito? — viņš turpina, rādīdams uz savu šauteni. — Rau, kur mana pilnvara ar paša dieva žēlastību. Un Zebs Stamps izman­tos šo pilnvaru. Tāpēc mitējieties kult tukšus salmus, jo es neesmu no tiem, kuriem patīk klausīties tādas lietas. Mister Kaš Kolhūn, sēstieties mugurā manai vecajai ķēvei un mierīgi jājiet līdzi, ci­tādi vajadzēs jūs piesiet pie zirga kā paudeli. Jums ir jāatgriežas, lūst vai plīst!

Kolhauns neatbild. Viņš bezcerīgi raugās te uz Stampu, te uz Džeraldu, te apkārt, tad zagšus uz savu revolveri, kas rēgojas no kabatas. Viņš mēģina aizsniegt ieroci, bet tas neizdodas. Traucē laso un vecais Zebs, kas ar zīmīgu kustību pagriež pret gūstekni savu garo šauteni.

— Žigli! — mednieks uzkliedz. — Kāpiet zirgā, mister Kol­hūn! Ķēve jūs gaida. Seglos, kad es jums saku!

Kavalērijas kapteinis paklausa kā aiz diedziņa raustīta lelle, zinot, ka citādi draud nāve, neglābjami draud nāve. Viņš auto­mātiski uzkāpj zirgā.

Zebs paņem ķēvi aiz pavadas un ved sev līdzi.

Mustangu mednieks domīgi jāj nopakaļ. Viņš domā ne tik- daudz par to, kas sasiets ar viņa laso, bet par meiteni, kas, augst­sirdīgi uzupurējoties, šodien ar zelta saiti piesaistījusi viņa sirdi tik stipri, ka šo saiti var pārraut vienīgi nāve.

Pēc otrā negaidītā pārtraukuma, kas ir īsāks par pirmo, vēlreiz atsākas tiesas sēde zem mūžzaļā ozola.

Ir jau vakars, un rietošās saules slīpie stari apspīd viefTTzem kuplā koka. Stari vairs nav zeltaini kā dienā: tie kļuvuši tumši sarkani, it kā debesis dusmotos. Taču tas ir tikai uz laika maiņu — tuvojas vētra. Šķiet, ka debesu spēku dusmas sasaucas ar notiku­miem uz zemes.

Uzmanības degpunktā vairs nav Moriss Džeralds. Viņš ir vien­balsīgi attaisnots un turpmāk piedalīsies tiesas sēdē tikai kā lie­cinieks.

Viņa vietu tagad ieņēmis Kasijs Kolhauns. Tā ir vienīgā iz­maiņa tiesas ainā.

Tiesnesis ir tas pats, zvērinātie un skatītāji arī tie paši. Star­pība ir vienīgi attieksmē pret apsūdzēto. Par viņa vainu neviens vairs nešaubās. Tā ir acīm redzama. Visi fakti ir neapgāžami. Pierādījumu ķēdē trūkst tikai viena posma, ja to vispār var no­saukt par posmu — iemesla.

Kāpēc tāda slepkavība un sadistiska rīcība? Džeralda liecība- izrādās pareiza, kad līķis vēlreiz apskatīts. Kara ārsts apstiprina, ka Henrijs Poindeksters miris tūlīt pēc šāviena.

Kāpēc Kasijs Kolhauns nogalinājis pats savu brālēnu? Kāpēc viņš nocirtis tam galvu? Neviens nevar atbildēt uz šiem jautāju­miem, izņemot pašu slepkavu. Neviens arī necer, ka viņš to da­rīs, izņemot viņa radītāju.

Tiesas sēde drīz ir galā. Ir pieņemts spriedums: «Vainīgs,» — un tiesnesis, noņēmis panamu, jau grib likt galvā melno cepu­rīti, drūmo nāves simbolu, lai pasludinātu spriedumu.

Kā jau parasts, apsūdzētajam dod pēdējo vārdu.

Izdzirdot uzaicinājumu, Kolhauns nodreb. Tas skan viņam kā: kapu zvans. Kolhauns izmisīgi skatās apkārt, taču nevienā sejā neredz ne vājākā simpātiju atspulga. Nav pat līdzcietības. Visi drūmi noraugās viņā.

Kolhauna biedri, uzpirktie kausli, kas līdz šim bijuši viņa pusē, vairs neko nevar līdzēt, un viņu simpātijām nav arī vairs nozīmes. Redzēdami, ka drauga vaina ir neapgāžami pierādīta, viņi aizlaidušies lapās, -

Par spīti savam sabiedriskajam stāvoklim, kuru stiprina bagā­tība, kapteinis saprot, ka'ir palicis viens kā koks, ne viņam vairs- draugu, ne līdzjutēju. Tāds ir slepkavas liktenis Teksasā.

Tagad Kolhauns izturas pavisam citādi. Ne vēsts vairs no kād­reizējās uzpūtības, kas nereti izpaudās skaļā bravūrā; notiesātais izskatās nobijies un satriekts.

Šajā apstāklī nav nekā dīvaina. Kolhauns saprot, ka par bēg- šanu nav pat ko domāt un ka viņš stāv uz prātam neaptverami briesmīgās mūžības sliekšņa. Šādu apziņu nevar saukt citādi kā par drausmīgu.

Te uzreiz Kolhauna iedubušajās acīs pazib tāda kā uguntiņa. Šķiet, ka viņš grib atzīties. Vai tā būtu pamodusies vainas apziņa?' Vai viņš grib atslogot grēka smaguma nospiesto sirdi?

Skatītāji, elpu aizturējuši, gaida. Apklusušas pat cikādes.

Tad ierunājas tiesnesis:

— Vai jums ir kas sakāms sev par attaisnojumu, lai atvieg­lotu savu likteni?

— Nē, — Kolhauns atbild, — nav. Spriedums ir taisnīgs. Es apzinos, ka esmu pazudinājis sevi un pelnījis sodu.

Kaut gar dienā pieredzēti ne mazums dīvainu gadījumu, ska- tltāji nav jutušies tik pārsteigti kā šajā brīdī, Viņi ir apmulsuši un gaida notiesātā pilnīgu atzīšanos.

— Jā, — viņš turpina, — es nogalināju Henriju Poindeksteru, es nošāvu viņu biezoknī.

Pūlī kāds neviļus iekliedzas. Tas ir drīzāk šausmu nekā sašu­tuma kliedziens. Tāpat neviļus izlaužas vaids nonāvētā jaunekļa tēvam, kas atkal ir skatītāju vidū.

— Es zinu, ka man jāmirst, — šķietami vienaldzīgi turpina notiesātais. — Jūs tā esat izlēmuši, un es pēc jūsu acīm noprotu, ka nedomājat grozīt savu lēmumu. Pēc manas atzīšanās būtu naivi cerēt uz apžēlošanu, un es ari neceru. Esmu rīkojies slikti un, bez šaubām, esmu pelnījis bargo sodu. Bet, lai cik zemisks es būtu, es negribu aiziet no šīs pasaules, paliekot laužu atmiņā kā sava brālēna ļauns slepkava. Kā jau teicu, es viņu nogalināju. Jūs visi jautājat, kāda iemesla dēļ un kas mani mudināja izdarīt slepkavību. Nebija nekāda iemesla.

Pūlis atkal saviļņojas. Ļaudis pārņem izbrīna, ziņkāre un ne­ticība.

Neviens neko nesaka un nemēģina pārtraukt Kolhaunu.

— Jūs par to brīnāties? Izskaidrojums ir pavisam vienkāršs: es nogalināju viņu nejauši.

Pūlī dzirdami pārsteiguma izsaucieni.

Notiesātais turpina:

— Jā, nejauši. Dievs mans liecinieks, ko es pārdzīvoju, kad biju to atklājis. Es uzzināju to pēc ilgāka laika.

Kolhauns pacel acis, it kā cerēdams, ka būs izdevies aizskart līdzjūtības stīgu. Taču apkārt stāvošo sejas ir kā akmenī kaltas,

— Es nenoliedzu, — viņš saka, — es nevaru noliegt, ka gri­bēju nogalināt kādu cilvēku. Jā, gribēju. Tāpat nedomāju slēpt, kas bija šis cilvēks. Lūk, šis suns, kas stāv manā priekšā.

Runātājs veltī naidīgu mirkli Džeraldam, bet tas atbild viņam ar mierīgu, vienaldzīgu skatienu.

— Jā, es gribēju nogalināt viņu. Man bija savi iemesli. Par tiem es nerunāšu. Vairs neatmaksas. Es domāju, ka esmu noga­linājis viņu, bet šim īru sunim uzsmaidīja cūkas laime, kad viņš apmainīja apģērba gabalus ar manu brālēnu. Pārējo jūs jau zināt. Es pārskatījos, un ienaidniekam domāto lodi saņēma draugs. Es trāpīju, un Henrijs Poindeksters nokrita no zirga. Bet, lai būtu drošs, es izvilku nazi — nolādētais serapē mani vēl aizvien krāpa —, un nogriezu viņam galvu.