TOMASS MAINS RĪDS - Jātnieks bez galvas

Ļaudis atkal kliegdami pauž savu sašutumu un prasa atriebt.

Tagad ir skaidrs viss — gan par slepkavību, gan par tās iemeslu, un notiesātajam ļauj stāstīt tālāk par šo velnišķīgi ne­krietno slepkavību.

— Tā, — Kolhauns saka, līdzko kliedzieni ir pierimuši, — tagad jūs zināt visu, kas noticis, bet nezināt, kas notiks. Jūs vēl kaut ko pieredzēsiet. Jūs redzat, ka es jau stāvu ar vienu kāju kapā, bet es negulšos tajā, iekams nebūšu aizraidījis uz turieni arī viņu. Dieva vārds, tā būs!

Nav nekādas vajadzības spriedelēt, ko nozīmē šie bezdievīgie vārdi — pēdējie Kolhauna mūžā. To parāda viņa rīcība.

Runādams notiesātais ir pabāzis labo roku zem svārkiem un izrauj revolveri. Apkārt stāvošie tik vien pagūst kā saskatīt pa­zibam metālu, kad ātri viens pēc otra norīb divi šāvieni.

Zemē noveļas divi cilvēki, gandrīz sadurdamies ar galvām.

Viens no viņiem ir mustangu mednieks Moriss Džeralds, otrs — bijušais kavalērijas kapteinis Kasijs Kolhauns.

Ļaudis saskrien apkārt, domādami, ka abi miruši. Klusumā at­skan dvēseli plosošs sievietes kliedziens.

Prieks!

Tieši to pārdzīvoja Luīza zem mūž­zaļā ozola, uzzinot, ka notikusi tikai pašnāvība, bet slepkavība nav izdevusies. Luīzas Poindeksteres mīļotais bija dzīvs.

Tiesa, meiteni vēl nomāca traģiskais notikums, taču viņa bija tikai cilvēks, un vai kāds drīkst nosodīt Sievieti, ka viņa nespēj apvaldīt prieku?

Es ne. Un jūs arī ne, ja esat patiess.

Luīzas kaislība neatbilda stingrajiem puritāņu likumiem. Tas ir visu būtni aptverošais un neatvairāmais dabas aicinājums, ku­ram paklausot cilvēks bezgalīgas mīlestības vārdā ir gatavs at­teikties no tēva, mātes, māsas un brāļa.

Nepārmetiet jaunajai kreolietei, jo tas ir viņas kaislības pai­sums. Nepaļājiet meiteni par to, ka viņa priecājas, redzēdama savu mīļoto glābtu.

Slepkavas mērķis bija skaidrāks par skaidru. Kolhaunam va­jadzēja būt drošam par iznākumu, iekams viņš pielika stobru pats sev pie deniņiem un iešāva galvā. Viņa upurim lode trāpīja augš­pus sirds. Svina gabals būtu izurbies cauri sirdij, ja nebūtu atsi­ties pret Luīzas dāvināto amuletu un nogriezies sānis. Atlekusi lode tomēr nodarīja ļaunumu: tā trāpīja vienam no tuvāk stāvo­šajiem skatītājiem.

Apdullinošais trieciens no jauna satricināja Morisa Džeralda novājināto nervu sistēmu, un viņš atkal iekrita bezsamaņā.

Taču slimnieks vairs negulēja ne meža biezoknī, vilku un melno liju ielenkts, ne būdā, ne cietumā, kur viņu neviens tikpat kā neaprūpēja.

Atguvis samaņu, mustangu mednieks redzēja, ka pie viņa gul­tas sēž nevis sapņu tēls, bet mīļotā meitene, skaistākā būtne Leo- nas krastos, ja ne visā Teksasā. Šoreiz neviens, pat Luīzas tēvs neiebilda, ka viņa kopj slimo.

Bēdas bija sadragājušas vecā plantatora aristokrātisko dvē­seli. Viņš vairs nepretojās meitas laulībām ar Morisu. Īstenībā viņš bija augstmanis, sers Moriss Džeralds, un nevis vienkāršs % mustangu mednieks, kādu viņu pazina agrāk.

Teksasā tituls netiek augstu vērtēts, un īpašniekam tas bijis nebijis. Tomēr sagadīšanās dēļ — ne vienmēr baronetam uzsmaida tāda laime —, Morisam pienācās tāds mantojums, ar kuru pilnīgi pietika, lai izpirktu Kasi ja Kolhauna ieķīlāto Kasadelkorvo.

Bija kāds apstāklis, kas ne visai iepriecināja Vudliju Poindek­steru: pēc Kolhauna nāves atklājās, ka Jaunorleānā dzīvo kap­teiņa atvase, kurai ir likumīgas tiesības saukties par viņa dēlu. Morisu Džeraldu tas neskāra. Brīvs no visiem traucēkļiem, viņš apprecēja skaisto kreolieti.

Medus mēnesī apceļojis Eiropu un apmeklējis arī dzimteni, sers Moriss atgriezās Teksasā un apmetās uz pastāvīgu dzīvi Ka­sadelkorvo.

Balahas pils «zilacainā daiļava» izrādījās vienkārši Felima fan­tāzijas auglis. Bet varbūt tas bija pirmās mīlestības vārais pum­purs, kuru neizplaukušu nokodusi atšķirtības salna?

Lai būtu kā būdams, Luīza Poindekstere — tagad viņa jāgodā par lēdiju Džeraldi —, uzturoties Īrijā, ne reizi neizjūta greizsir­dību.

Vienu reizi viņa tomēr pārdzīvoja šīs mokošās jūtas, tiesa, īsu brīdi. Tas bija tajā dienā, kad viņas vīrs atgriezās hasiendā, nes­dams uz rokām skaistu sievieti.

Viņa vēl nebija mirusi, kaut gan no ievainojuma krūtīs plūda asinis un varēja redzēt, ka viņas dienas ir skaitītas.

Uz jautājumu: «Kas to izdarīja?» — sieviete jaudāja atbildēt tikai: «Diass … Diass!»

Tie bija Isidoras Kovarubio Deloslanosas pēdējie vārdi.

Līdz ar nelaimīgās senjoritas dvēseli mūžībā aizgāja viņas sāncenses greizsirdība. Cilvēks nevar būt greizsirdīgs uz nāvi. Lēdijas Džeraldes sirds iemantoja mieru uz laiku laikiem.

Greizsirdības vietā modās žēlums pret nelaimīgo Isidoru, kuras dzīves stāstu Luīza tagad saprata labāk. Viņa pat palīdzēja vīram apseglot bēro mustangu un mudināja dzīties pakaļ slepkavam,

Luīza priecājās, ieraudzīdama Diasu mustangu mednieka laso cilpā, un neiejaucās, kad uz ātru roku kopā saaicinātie regulatori bez lielas domāšanas izlēma jautājumu par sodīšanu un pakāra Diasu turpat kokā.

Tā bija nevis cietsirdība, bet pakļaušanās pirmatnējam taisnī­bas likumam: «Aci pret aci, zobu pret zobu.»

Tā stāvot un skatoties uz ļaundara un viņa upura mirstīga­jām atliekām — uz melnīgsnējo meksikāni kokā un skaisto mei­teni zemē —, teksasieši bija tik aizkustināti kā vēl nekad. Šie ļau­dis it kā nožēloja, ka tik ātri izrēķinājušies ar slepkavu. Isidora bija skaista pat nāvē. Otru tādu nevarētu sameklēt ne ar uguni.

Ļaudis ilgi nevarēja novērst acu no nedzīvā auguma.

* *

•

Fiziskajā pasaulē laiks ir iznīcinātājs, turpretī garīgajā — bieži vien atjaunotājs. Pēdējos desmit gados tas radījis lielas pārmai­ņas Teksasā, īpaši Nuesesas un Leonas kolonijās.

Tur, kur kādreiz auga necaurejami krūmi, tagad iekoptas plan­tācijas; tur, kur prērijas plašumos klīda mustangu bari, pacēlušās pilsētas. Radušies jauni cilvēku, vietu un lietu vārdi.

Un tomēr ir atrodami cilvēki, kas var jūs iepazīstināt ar veco hasiendu, kuru vēl joprojām sauc par Kasadelkorvo.

Ja jūs tur iegriezīsieties, jūs uzņems tik viesmīlīgi kā nekui Eiropā. Jūs saņems laipnākais namatēvs un skaistākā sieviete visā Teksasā. Viņi abi ir jau pusmūža gados.

Šajā mājā jūs sastapsiet arī godājamu sirmgalvi, lielu pļāpu, kas izvadās jūs pa aplokiem, parādīs lopus un nepagurdams stās­tīs par simtiem — kur nu simtiem, tūkstošiem! — zirgu un ragu- lopu plantācijas ganībās.

Šis vecais džentlmenis lepojas ar daudz ko, bet sevišķi ar savu skaisto meitu, hasiendas saimnieci, un sešiem piemīlīgiem bērne­ļiem, kas ķeras Poindeksteram stērbelēs un sauc viņu par dārgo vectētiņu.

Uz kādu laiku atstājuši veco vīru, jūs sastapsiet vēl divus paziņas.

Viens no tiem ir Felims O'Nīls, kura pārziņā atrodas zirgi. Otrs ir melnādainais kučieris Pluto Poindeksters, kas pagodina zirgu ar skatienu tikai tad, kad ir uzrausies uz bukas un paņēmis rokā grožus. Pluto ir sieva, lasītājam pazīstamā Florinda.

Ir vēl viens vārds, kuru jūs Kasadelkorvo katrā ziņā dzirdē­siet. Tas tiks pieminēts gandrīz katru reizi, kad jūs sēdīsieties pie pusdienu galda. Jums pastāstīts, ka par tītara vai brieža ce­peti paldies jāsaka šautenei, kas reti kad aizšauj garām. Ēdot, bet visbiežāk tad, kad galdā parādās vīns, parasti sākas saruna par mednieku Zebu Stampu.