TOMASS MAINS RĪDS - Jātnieks bez galvas

Atmaskojošā runa rada vispārēju izbrīnu. Pārsteigti ir visi — kā tiesnesis un zvērinātie, tā skatītāji. Ļaudis draudīgi sačukstas, šur un tur atskan pa dusmīgam izsaucienam. Tie vērsti ne jau pret liecinieku, bet gan pret priekšā stāvošo jaunekli, kura nozie-

gurns tagad kļuvis divtik smags: viņš ne vien nogalinājis Poin­dekstera dēlu, bet arī apkaunojis meitu!

Kolhauna biesmīgās runas laikā pūlī kāds ievaidas. Šo pus­mūža vīru visi pazīst — tas ir nelaimīgā jaunekļa tēvs.

Tomēr skatītāju acis ilgi nekavējas pie viņa. Visi pievēršas karietei, kurā sēž meitene, tik skaista, ka viņa sen jau piesaistī­jusi visu uzmanību. Tā ir Luīza Poindekstere.

«Vai viņa ieradusies te pati no sevis, brīvas gribas vadīta?» Šis jautājums iet no mutes mutē. Taču gariem prātojumiem nav laika. Atbildi dod liecinieku izsaucējs:

— Luīza Poindekstere!

Kolhauns ir turējis vārdu.

Iekams izsaukums tiek monotoni at­kārtots trīs reizes, Luīza jau kāpj laukā no karietes. Tiesas kalpotāja pavadīta, viņa ieņem lieci­nieka vietu. Droši, bez mazākajām bailēm viņa raugās tiesnesi.

Visu skatieni pievērsti Luīzai. Dažos lasāms jautājums, dažos tāds kā nicinājums, bet daudzos — apbrīna, šis slepenais pierādī­jums, ka sieviete ir piemīlīga, kaut arī viņas gods būtu aptraipīts.

Viens no klātesošajiem uzlūko meiteni pavisam citādi: viņa acis pauž kvēlu mīlestību un tikko samanāmas šaubas. Tas ir pats apsūdzētais. Turpretī Luīza neskatās ne uz viņu, ne uz kādu citu, izņemot Kolhaunu. Šķiet, ja vien varētu, viņa to nogalinātu ar acīm. Bēgdams no tām, Kolhauns kāpjas atpakaļ, līdz beidzot iejūk pūlī.

— Kur jūs, mis Poindekstere, bijāt tajā naktī, kad pazuda jūsu brālis? — jautā prokurors.

— Mājā, sava tēva mājā.

— Vai jūs tonakt izgājāt dārzā?

— Jā.

— Varbūt jūs būsiet tik laipna un pateiksiet tiesai, cikos tas bija?

— Pusnaktī, to es labi atceros.

— Jūs bijāt viena?

— Visu laiku ne.

— Tātad kādu laiku kāds bija kopā ar jums?

— Tā bija.

— Jūsu atklātība, mis Poindekstere, ļauj cerēt, ka jūs neat­teiksieties informēt tiesu, kas tas bija.

— Protams, ka neatteikšos.

— Vai drīkstētu zināt, kas bija šis cilvēks?

— Tas bija mans brālis.

— Bet vai pirms jūsu brāļa atnākšanas jūsu sabiedrībā nebija vēl kāds?

— Bija.

— Mēs gribam dzirdēt viņa vārdu. Es ceru, ka jūs to neslēp­siet.

— Kāpēc lai es slēptu? Kopā ar mani bija misters Moriss Dže­ralds.

Šī atbilde izraisa pūlī ne vien izbrīnu, bet nicinājumu un pat sašutumu. Turpretī apsūdzētā acis līksmi iemirdzas.

— Atļaujiet jautāt, vai šī satikšanās bija nejauša vai noru­nāta?

— Norunāta.

— Tas ir kutelīgs jautājums, mis Poindekstere, bet pienākums liek man to uzdot: kāds bija šīs satikšanās nolūks?

Lieciniece vilcinās atbildēt. Taču tikai īsu brīdi. Pārlaidusi mie­rīgu skatienu publikai, Luīza saka:

— Man nenāk ne prātā to slēpt. Es izgāju dārzā, lai satiktos ar cilvēku, kuru es mīlēju un mīlu vēl tagad, kaut gan viņš stāv jūsu priekšā kā apsūdzētais. Ceru, ser, ka atbilde jūs apmierina?

— Ne gluži, — prokurors turpina, nelikdamies dzirdam pūļa murdoņu. — Man jums vēl kaut kas jājautā, mis Poindekstere. Šī nelielā novirze ietaupīs tiesai laiku, un es domāju, ka nevie­nam nebūs pret to iebildumu. Jūs dzirdējāt, ko teica iepriekšē­jais liecinieks. Vai tas taisnība, ka jūsu brālis šķīrās no apsūdzētā sadusmots?

— Pilnīgi pareizi.

Pūlis niknumā nodreb. Tātad Kolhauns nav melojis. Tas atklāj slepkavības motīvu.

Zvērinātie negaida tālākus paskaidrojumus. Atskan kliedzieni: «Pakārt, pakārt viņu!» — un ir nepārprotami manāms, ka pūlis pilns apņēmības izdarīt to bez tiesas sprieduma.

— Lūdzu ievērot klusumu!—uzsauc tiesnesis, izņēmis no mu­tes cigāru un bargi palūkodamies apkārt.

— Mans brālis nesekoja viņam sadusmots, — Luīza turpina, kaut gan neviens viņai neko nav jautājis. — Viņš bija piedevis misteram Džeraldam un gribēja panākt viņu, lai atvainotos.

— Man šaja sakarība ir kaut kas piebilstams, — iejaucas Kol­hauns. — Viņi sastrīdējās pēc tam. Es to dzirdēju, jo stāvēju azo- tejā.

— Mister Kolhaun! — pārmetoši saka tiesnesis. — Ja proku­rors uzskatīs par nepieciešamu, tas ierādīs jums liecinieka vietu. Pagaidām, ser, lūdzu, netraucējiet mums darbu.

Vēl daži jautājumi, un meitene ir brīva no nepatīkamā pienā­kumā.

Luīza iet atpakaļ uz karieti ar smagu sirdi: viņa aptver, ka, teikdama taisnību, ir kaitējusi tam, kuram, pēc viņas domām, tā varēja nākt par labu. Viņa jūt, ka pūlis nicinoši noraugās uz viņu. «Bruņniecību» ir aizkaitinājusi viņas labvēlība, tikumība jūtas šokēta par viņas atzīšanos, daudzi apskauž laimes lutekli, kuru viņa tik drosmīgi aizstāvējusi.

Vēlreiz tiek izsaukts Kolhauns. Viņa papildus liecība vēl vai­rāk uzkurina naidu pret apsūdzēto. Katrs vārds ir meli, tomēr Kolhauna stāsts izklausās pārāk ticams, lai to uzskatītu par izdo­mātu:

Pūlis atkal iedūcās. Atkal dzirdami kliedzieni: «Pakārt!» — šoreiz daudz skaļāki un prasīgāki nekā agrāk. Vīrieši rauj nost svārkus un sviež gaisā cepures. Šķiet, ka sievietes furgonos — arī tās, kas stīvi sēž karietēs, izņemot vienu, — tāpat iedegušās neprātīgā naidā pret apsūdzēto.

Arī Luīza ir neapmierināta, tikai cita iemesla dēļ. Ja viņa dreb, tad ne jau no bailēm: meiteni sāpina apziņa, ka viņa pati ir šā satraukuma vaininiece. Šajā nestundā viņa atceras Kolhauna zīmī­gos vārdus: viņa pati ar savu muti apliecinās, ka Moriss Džeralds ir slepkava.

Klaigāšana pieņemas spēkā. Tienesim Robertsam jābaidās, ka viņš nepazaudē vadības grožus un ka tos nepārņem Linča tiesa. Un kas tad notiks? Nebūs vairs ne pratināšanas, ne tiesāšanas, tās jau ir notikušas. Pāris pieredzējušu kārēju uzmetis apsūdzētajam cilpu kaklā un uzraus kā nieku ozolā, kas izstiepis zaru pār apsū­dzētā galvu.

Tāda doma ienāk prātā gandrīz katram no klātesošajiem, tā stāvot un gaidot, lai kāds drošāks iznāk priekšā un pārņem inicia­tīvu. Paldies dievam, visi skatītāji tā nedomā. Daži ir apņēmušies ievirzīt lietu citās sliedēs.

Grupa uniformētu cilvēku satraukti sarunājas. Tie ir forta virsnieki, viņu vidū arī komandants. Apspriede ir īsa. To pār­trauc taures skaņas. Šis signāls atskanējis pēc majora pavēles.

Gandrīz tajā pašā mirklī parādās pārdesmit dragūnu un tikpat daudz strēlnieku, kas jāj šurp no forta. Viņi klusi izvēršas un no trim pusēm ielenc tiesu. Ļaudis vairs neklaigā, bet, acis ieple­tuši, vēro neparasto izrādi. Iestājas ne vien klusums: visi arī no­mierinās, jo labi saprot, ko tas nozīmē un ka šo drošības pasā­kumu veicis forta komandants. Skaidrs arī tas, ka Linča tiesas piekritēji negūs virsroku un ka godā atkal tiks celts likums.

Tiesnesi Robertsu neviens vairs netraucē, un viņš var turpināt darbu.

— Pilsoņi! — viņš skaļi saka, un viņa skatienā ir vairāk pār­metuma nekā lūguma. — Likums ir visur vienāds — kā Teksasā, tā Savienotajās Valstīs. Jūs to labi zināt, tāpēc nedrīkstat pakārt cilvēku, vispirms neuzklausījuši, ko viņš var teikt par labu sev. Tas būtu ne likums, ne tiesa, bet tīrā slepkavība.

— Vai tad viņš nav slepkava? — jautā kāds no strīdoņām, kas stāv netālu no Kolhauna. — Tā būtu tikai pelnīta atmaksa par to, ko viņš nodarījis jaunajam Poindeksteram.