TOMASS MAINS RĪDS - Jātnieks bez galvas

Здесь есть возможность читать онлайн «TOMASS MAINS RĪDS - Jātnieks bez galvas» весь текст электронной книги совершенно бесплатно (целиком полную версию без сокращений). В некоторых случаях можно слушать аудио, скачать через торрент в формате fb2 и присутствует краткое содержание. Город: RIGA, Год выпуска: 1971, Издательство: IZDEVNIECĪBA «ZINĀTNE», Жанр: Вестерн, на латышском языке. Описание произведения, (предисловие) а так же отзывы посетителей доступны на портале библиотеки ЛибКат.

Jātnieks bez galvas: краткое содержание, описание и аннотация

Предлагаем к чтению аннотацию, описание, краткое содержание или предисловие (зависит от того, что написал сам автор книги «Jātnieks bez galvas»). Если вы не нашли необходимую информацию о книге — напишите в комментариях, мы постараемся отыскать её.

TOMASS MAINS RĪDS
Jātnieks bez galvas
IZDEVNIECĪBA «ZINĀTNE» RIGA 1971
Reizēm gadās, ka cilvēks izlasa grāmatu, atmiņa saglabā sa­vos apcirkņos pa satura drumslai, bet autora vārds pēc kāda laika, izrādās, pagaisis. Ar .romāna «Jātnieks bez galvas» autoru tas diezin vai var notikt. Katrs, kas draugos ar daiļliteratūru, iz­dzirdējis šo nosaukumu, katrā ziņā atcerēsies izcilā amerikāņu prozista vārdu.
Tomass Mains Rīds ir pelnījis, ka viņu atceras. Latviešu va­lodā jau agrāk izdots viņa romāns «Oceola — seminolu virsai­tis». Taču tas nav viņa vienīgais darbs, kas saista uzmanību. Augstākā virsotne Maina Rīda daiļradē ir romāns «Jātnieks bez galvas».
Šis romāns vispirms simpātisks ar stingro vēsturisko pamatu, uz kura tas būvēts: pagājušā gadsimta 50. gadu Teksasa, kas zau­dējusi neatkarību un spiesta vilkt ASV jūgu. Ne mazāku mag­nētisko spēku slēpj sižets, kuru autors prot vērpt grodu ar ap­skaužamu prasmi, spilgti kolorētie tēli un atturīgie, bet iedar­bīgie dabas zīmējumi.
Inesis Grants
Romānā viscaur jūtama ievingrināta meistara roka un humā­nista nostāja pret labo un ļauno. Labajam jāuzvar — tādu de­vīzi sludina Mains Rīds, un tas ir vēl viens moments, kas ieprie­cina lasītāju, vienalga, vai tas pieder pie vecākās vai jaunākās paaudzes, vai stāv uz robežas starp abām.
Mainam RīdAm raksturīgajiem iestarpinātajiem mednieku stāstiem. Samākslotas izskatās romāna «laimīgās» beigas: nabaga mustangu mednieks negaidot kūst par bagātu baronetu, un līdz ar to ir iespējamas viņa laulības ar Poindekstera meitu. Nav attīstīta Džeraldā iemīlējušās jaunās meksikānietes sižeta līnija.
Par spīti šiem trūkumiem, «Jātnieks bez galvas» ir laba grāmata. Tajā no» sodīti buržuāziskās Amerikas necilvēciskie tikumi, to caurauž ticība godīgo un drosmīgo cilvēku spēkiem. Viens no viņiem — Zebs Stamps —r atklāj Kolhauna noziegumu, glābj un attaisno nevainīgi notiesāto Džeraldu.
Sajā romānā izpaužas Mainam Rīdām piemītošā taisnības mīlestība, kritiskā attieksme pret kapitālisma vilku likumiem, simpātijas pret cilvēkiem, kas cieš no tiem. Sīs jūtas sasilda Maina Rīda labākās grāmatas, arī romānu «Jātnieks bez galvas», kuru pamatoti uzskata par vienu no raksturīgākajiem Maina Rīda darbiem.
R. Samarins
No angļu valodas tulkojis Z. Mākslinieciski noformējis V. Ilustrējis N. Kočergins

Jātnieks bez galvas — читать онлайн бесплатно полную книгу (весь текст) целиком

Ниже представлен текст книги, разбитый по страницам. Система сохранения места последней прочитанной страницы, позволяет с удобством читать онлайн бесплатно книгу «Jātnieks bez galvas», без необходимости каждый раз заново искать на чём Вы остановились. Поставьте закладку, и сможете в любой момент перейти на страницу, на которой закончили чтение.

Тёмная тема
Сбросить

Интервал:

Закладка:

Сделать

Šodien notiks tiesa. Par to jau daudz runāts kolonijā. Lieki atgādināt, ka tiesās Morisu Džeraldu, kas pazīstams ar iesauku «mustangu mednieks». Tāpat nav vērts piemetināt, ka viņu ap­sūdz Henrija Poindekstera noslepkavošanā.

Šīs pašas tiesas — apgabala augstākās tiesas — iepriekšējā sesijā, kad tika izskatītas dažādas lietas un pie atbildības saukti dažādi ļautiņi, zagļi, blēži un pat slepkavas, piedalījās labi ja astoņdesmit cilvēku, kas vai nu sekoja tiesāšanas gaitai, vai arī gribēja dzirdēt spriedumu.

Šoreiz lielo pūli pievelk dīvainie apstākļi, kas šķiet saistīti ar šo noziegumu un kas pēdējās dienās ir vienīgais sarunu temats kolonijā. Šos apstākļus nav ko uzskaitīt — tie ir jau zināmi. Visi, kas ieradušies Indžas fortā, cer, ka tiesa atminēs līdz šim neatmi­nēto noslēpumu.

Protams, ir te arī tādi, kas atjājuši neVis aiz tukšas ziņkāres, bet kurus patiesi interesē apsūdzētā liktenis. Citus saviļņojušas vēl dziļākas jūtas — tie ir it kā nogalinātā jaunekļa draugi un radinieki. Nedrīkst aizmirst, ka pagaidām trūkst neapgāžamu pie­rādījumu, ka noziegums tiešām pastrādāts.

Taču šaubas ir izkliedētas. Vairāki cits no cita neatkarīgi ap­stākļi to apstiprina, un visi uzskata, ka asinis ir izlietas, it kā viņi paši būtu bijuši bēdīgā notikuma liecinieki.

Viņi tikai grib dzirdēt sīkumus, grib zināt, kā, kad un kālab tas noticis.

* * *

Pulkstenis rāda desmit. Sākas prāva.

Pūlī nekādas sevišķas izmaiņas nav notikušas, ja neskaita to, ka starp atturīgi ģērbtajiem civiliedzīvotājiem parādījies vairāk košo uniformu. Garnizona kareivji, pabeiguši rīta parādi un tikuši savā vaļā, iejukuši raibajā drūzmā. Dragūni, strēlnieki, kājnieki un artilēristu stāv plecu pie pleca ar plantatoriem, medniekiem, zirgu tirgotājiem un pārgalvīgiem avantūristiem, kas apņēmušies palikt te tik ilgi, kamēr nebūs dzirdējuši no tiesneša mutes svinī­gos vārdus: «Lai dievs ir žēlīgs jūsu dvēselei!»

Starp klātesošajiem diezin vai ir kāds, kas necer izdzirdēt šo frāzi, kuru tiesnesis izrunās, nenoņēmis melno cepuri, līdz ar to pasludinot jauneklim nāves spriedumu.

Ir tikai daži, kas to vēlas, toties daudzi ir ar mieru likt galvu ķīlā, ka vaina tiks pierādīta un ka jau pirms saulrieta Morisa

Džeralda dvēsele atgriezīsies pie sava radītāja.

* *

*

Tiesa nāk.

Jūs droši vien iedomājaties lielu zāli ar paaugstinājumu vienā galā un nožogojumu, aiz kura atrodas galds un tāda kā kaste, kas atgādina auditorijas katedru vai baznīcas kanceli.

Jūs redzat tiesnešus sermuliņādas amattērpos, aizstāvjus pelē­kās parūkās un melnos talāros, sekretārus, sulaiņus, avīžniekus un zilā ģērbušos polismeņus ar spožām pogām, bet aizmugurē — ne vienmēr sasukātu galvu un ne vienmēr tīru seju jūru.

Bez tam jūs redzat publikas pazemīgos skatienus, kas nozīmē ne tikdaudz padevību kā bailes pārkāpt tiesu likumus.

Tas viss jums jāaizmirst, ja gribat gūt priekšstatu, kāda ir tiesa Teksasas pierobežā.

Te nav īpaša tiesas nama, kaut gan ir istaba, kas tiek izman­tota šādā un līdzīgos nolūkos. Taču diena solās būt karsta, tāpēc lietas izskatīšana notiks zem koka — zem milzīga apsūnojuša ozola, kas aug parādes laukuma malā un met ēnu tālu prērijā.

Zem ozola novietots liels no priežu dēļiem sanaglots galds, tam apkārt nolikti desmit ar ādu apvilkti krēsli; uz galda redza­mas dažas izsvaidītas papīra loksnes, tintnīca ar zosu spalvām, viens vai divi pabiezi likumu krājumi, karafe ar persiku viskiju, pāris vienkāršu glāzīšu, Havannas cigāru kārba un sērkociņu kas­tīte.

Aiz šiem atribūtiem sēž tiesnesis. Viņam nav mugurā pat ža­kete, kur nu vēl sermuliņādas mantija: karstuma dēļ viņš nolēmis ķerties pie lietas kreklā. Galvā viņam nevis parūka, bet panama, kas nošķiebta uz vienas auss, lai būtu līdzsvars cigāram, kuru viņš pusizsmēķētu, pusnozelētu tur mutē.

Pārējos krēslus aizņēmuši cilvēki, pēc kuru apģērbiem grūti spriest, kāds katram amats. Tur ir advokāti, šerifs ar saviem pa­līgiem, forta komandants, kapelāns, ārsts, tiesas kalpotāji un daži nenosakāmas nodarbošanās cilvēki.

Mazliet savrup novietojušies divpadsmit vīri. Apmēram puse no viņiem sēž uz neēvelētu nomaļu sola, pārējie tup vai gulšņā zālē. Tie ir zvērinātie, bez kuriem nav domājama tiesa nedz Tek- sasā, nedz Anglijā, taču Teksasā tie ir daudz patstāvīgāki un akli neseko tiesas spriedumam, kā pārāk bieži gadās Anglijā.

Apkārt tiesnesim un zvērinātajiem blīvējas neaprakstāms raibs pūlis. Tajā sajaukušās vadmalas bikses, vilnas svārki — pat šajā nogurdinošajā tveicē —, svītrainas kleitas, baltas un zilas audekla blūzes, sarkana un nebalināta pašausta flaneļa krekli, dragūnu, strēlnieku, kājnieku un artilēristu uniformas. Šur un tur pavīd pa -kādam pieticīgāk ģērbtam meksikānim, kuru sombrero platās malas met ēnu pār melnīgsnējām blēdīgām sejām.

Savā laikā — un tas nebija tik sen —, visi, kas te sapulcējās, bija tā ģērbušies. Bet tad nebija tādu zvērināto un tiesnesis bija visvarens. Viens viņa galvas mājiens nozīmēja nāvi, un apžēlo­šanu itin viegli varēja izlūgties tas, kas mācēja iebāzt viņam ka­batā unci.

Kaut gan te nav acis žilbinošu tērpu, nav baltu sermuliņādu un melna zīda, nav uniformētu tiesas sulaiņu un pogas nespīdina polismeņi, kaut gan civilizētam cilvēkam šis pūlis var likties rupjš, pat mežonīgs, es bez šaubīšanās saku, ka starp šiem sarka­najiem flaneļa krekliem un kokvilnas blūzēm nevainīgais var būt drošs, pat daudz drošāks, ka atradīs taisnību, bet vainīgais — ka saņems sodu, nekā starp mūsu tā saucamās civilizētās pasaules burta kalpiem un matu skaldītājiem.

Šādās sapulcēs iekšējo loku parasti veido izmeklētāka pub­lika. Vietējas sabiedrības krējums meklējams Indžas fortā. Te ir otrādi — smalkākie ļaudis atrodas ārpusē. Dāmas uzvilkušas savus labākos tērpus, stāv furgonos vai sēž elegantās ekipāžās, no ku­rām var redzēt pāri vīriešu galvām.

Neviens neskatās uz tiesnesi vai ari, ja paskatās, tad tikai īsu brītiņu. Visu acis pievērstas trim cilvēkiem. Viens no viņiem sēž, pārējie stāv kājās. Pirmais ir apsūdzētais, tie divi — šerifa palīgi, kuriem uzdots viņu apsargāt.

Sākumā bija nolemts tiesāt par slepkavību arī Migelu Diasu ar viņa biedriem un Felimu O'Nīlu. Tomēr iepriekšējās izmeklē­šanas gaitā meksikāņu mustangu medniekam izdevās pierādīt savu un savu trīs biedru alibi. Viņi atzinās, ka pārģērbušies par indiāņiem: šis fakts bija pierādīts jau agrāk, un nekas cits viņiem neatlika. Bet viņi izlikās, ka tas bijis joks, un, tā kā bija noskaid­rots, ka Henrija Poindekstera pazušanas naktī visi četri bijuši mājā, pie tam Diass galīgi pilnā, tad ilgāk viņus vairs nepratināja.

Kas attiecas uz Felimu, tad tiesa nebija uzskatījusi par nepie­ciešamu sēdināt viņu uz apsūdzēto sola. Ja viņš vispār bija līdz­vainīgs, tad varēja būt rīkojies sava saimnieka sakūdīts un varēja būt vairāk noderīgs kā liecinieks.

Tātad uz apsūdzēto sola — ja vien drīkstam lietot šo apzīmē­jumu — sēž tikai Moriss Džeralds, kuru visi klātesošie pazīst kā mustangu mednieku Morisu.

LXXXVII NODAĻA

VILTUS LIECINIEKS

Te ir tikai daži, kas personiski pazīst apsūdzēto, bet ir arī tādi, kas nekad nav dzirdējuši viņa vārdu. Tas sācis iet no mutes mutē pēc div­kaujas ar Kolhaunu; pirms tam Moriss Džeralds bija pazīstams tikai kā lielisks zirgu mednieks. Visi uzskatīja viņu par glītu, lādzīgu puisi, labu zirgu pazinēju un sieviešu siržu lauzēju.

Читать дальше
Тёмная тема
Сбросить

Интервал:

Закладка:

Сделать

Похожие книги на «Jātnieks bez galvas»

Представляем Вашему вниманию похожие книги на «Jātnieks bez galvas» списком для выбора. Мы отобрали схожую по названию и смыслу литературу в надежде предоставить читателям больше вариантов отыскать новые, интересные, ещё непрочитанные произведения.


Robert Sheckley - Góra bez imienia
Robert Sheckley
Valerijs Petkovs - Notikums bez sekām
Valerijs Petkovs
Anatols Imermanis - Dzīvoklis bez numura
Anatols Imermanis
ALEKSANDRS PUŠKINS - VARA JĀTNIEKS
ALEKSANDRS PUŠKINS
POLS BERNĀ - ZIRGS BEZ GALVAS
POLS BERNĀ
TOMASS MAINS RIDS - SKALPU MEDNIEKI
TOMASS MAINS RIDS
TOMASS MAINS RĪDS - BORNEO SALA
TOMASS MAINS RĪDS
Harlan Coben - Bez Śladu
Harlan Coben
Отзывы о книге «Jātnieks bez galvas»

Обсуждение, отзывы о книге «Jātnieks bez galvas» и просто собственные мнения читателей. Оставьте ваши комментарии, напишите, что Вы думаете о произведении, его смысле или главных героях. Укажите что конкретно понравилось, а что нет, и почему Вы так считаете.

x