TOMASS MAINS RĪDS - Jātnieks bez galvas

Taču ne Morisa labās, ne sliktās īpašības nepazina pārspīlē­jumu. Viņa drosme reti kad robežojās ar pārgalvību, viņa runā­šana nekad neizvērtās par tukšu salmu kulšanu. Viņa izturēšanās vienmēr bija nosvērta, vārdi labi pārdomāti, un pat iereibis, pret­statā saviem tautiešiem, viņš nekad nelielījās.

Neviens nezināja, no kurienes šis cilvēks atbraucis, kāpēc apmeties Teksasā un kāpēc izvēlējies tādu dīvainu amatu kā sav­vaļas zirgu medības, amatu, kas tiek turēts ne visai lielā cieņā. Vēl neparastāk tas šķita cilvēkiem, kas zināja, ka Moriss ir ne vien izglītots, bet arī «dzimis džentlmenis»-. Teksasas pierobežā šai frāzei nav nekādas nozīmes.

Tā n$ Moriss stāv ļaužu priekšā, un visi uzskata, ka viņš izlē­jis nevainīga jaunekļa asinis.

Vai tas var būt taisnība? Ja ir, tad lai dievs viņam žēlīgs!

Tā domā visi, kas skatās uz apsūdzēto un gaida, kad sāksies tiesa.

Daži vēro viņu ar vienkāršu ziņkāri, citi jautājoši, bet vai­rums — naidīgi un atriebīgi.

Bet ir vēl kāds acu pāris. Tajā lasāms maigums, satraukums un nelokāma apņēmība. Daudzi pievērš uzmanību šai» bālajai sejai, kas pa pusei paslēpusies aiz karietes aižkariem: tā ir pārāk skaista, lai paliktu nepamanīta.

Tikai daži zina, ko nozīmē šis skatiens. Šo nedaudzo skaitā ir arī apsūdzētais, kuram, to redzot, sirds patīkami notrīs un paze­mojums šķiet vieglāk panesams. Viņš uz brīdi pat aizmirst, ka viņa dzīvībai draud briesmas. Caur aizkariem redzamā sievietes seja ir tā pati, kas līdzīgi sapnim uzsmaidīja viņam pie slimības gultas. Šīs acis saka Morisam, ka starp drūmajiem skatītājiem ir

viens viņa draugs, kas paliks uzticīgs līdz galam, pat nāvē.

* *

*

Sākas tiesa. Sākas bez sevišķām ceremonijām. Tiesnesis noņem panamu, sameklē sērkociņus un aizdedzina nodzisušo cigāru. Se­šas reizes ievilcis dūmu, viņš izņem smēķi no mutes, noliek kū­pošu uz galda malas un saka:

— Džentlmeņi un zvērinātie! Mēs esam sapulcējušies, lai iz­skatītu noziegumu, kura detaļas jums visiem, jādomā, ir zināmas. Ir noslepkavots cilvēks, kāda cienījama pilsoņa dēls, un apcieti­nātais, kas stāv tiesas priekšā, tiek apsūdzēts šajā noziegumā. Mans pienākums ir rūpēties par pareizu tiesas procedūru. Pēc liecību noklausīšanās jums būs jālemj, vai viņš apvainots pama­toti vai nepamatoti.

Pēc tam apsūdzētajam tiek uzdots tradicionālais jautājums:

— Vai atzīstat sevi par vainīgu?

— Nē, — klusā, bet stingrā balsī skan atbilde.

Kasijs Kolhauns un daži strīdoņas, kas stāv viņam blakām, neticīgi smīkņā.

Tiesnesis paņem cigāru. Prokurors, izteicis dažas iepriekšējas piezīmes, kā pirmo liecinieku izsauc Franci Oberdoferu.

Pēc dažiem maznozīmīgiem jautājumiem par nodarbošanos un tamlīdzīgām lietām viņu lūdz pastāstīt, ko viņš zina. Tas ir Tek­sasas tiesas vecvecais paņēmiens.

Oberdofers atkārto gluži to pašu, ko teicis jau agrāk. Tajā naktī, kad pazudis jaunais Poindeksters, Moriss Džeralds vēlu jo vēlu, pēc pusnakts, atstājis viņa viesnīcu. Pirms tam viņš samak­sājis rēķinu, un radies iespaids, ka naudas viņam ir kā spaļu. Oberdofers nekad nav zinājis, ka mustangu mednieks tik bagāts. Viņš jājis uz savām mājām pie Nuesesas. Viņš nav pateicis, kurp dodas. Viņš nav bijis draudzīgās attiecībās ar liecinieku. Lieci­nieks tikai domājot, ka viņš devies turp, jo apsūdzētā kalps aiz­jājis iepriekšējā dienā, paņemdams līdzi visas mantas, visas līdz pēdējai, izņemot to, ko nesis paša mustangu mednieka zirgs.

Ko viņš paņēmis līdzi? Tik sīki liecinieks neatceroties. Vai vi­ņam bijusi šautene, par to viņš neesot stingri pārliecināts. Jā­domā, ka esot bijusi, pēc meksikāņu paražas ietīta un piesieta pie segliem. Revolveri mustangu medniekam gan bijuši, tāpat duncis pie jostas, to viņš pats redzējis. Džeralds bijis ģērbies kā vien­mēr — meksikāņu drēbēs un ar svītrainu serapē. Kad viņš jājis prom, tas bijis viņam uz pleciem. Lieciniekam licies dīvaini, ka šis cilvēks atstāj viesnīcu tik vēlā stundā. Jo dīvaināk tāpēc, ka viņš ieminējies lieciniekam par savu nodomu jāt otrā rītā.

Apsūdzētais bijis prom ilgi, bet bez zirga, kuru viņš turējis viesnīcas stallī. Tūlīt pēc atgriešanās viņš devies prom. Uzkavē­jies tik ilgi, cik vajadzīgs, lai nokārtotu rēķinus. Licies, ka viņš ir uzbudināts un steidzas. Piedzēries nav bijis. Viņš ielējis savā blašķē Kirschwasser bet pirms aiziešanas no viesnīcas nav pie­licis blašķi pie mutes. Liecinieks varot apzvērēt, ka Džeralds bijis skaidrā. Pēc izturēšanās bijis redzams, ka viņš ir uztraukts. Seg­lojot zirgu — to viņš darījis pats —, viņš visu laiku kaut ko dus­mīgi purpinājis. Liecinieks domājot, ka viņš neesot runājis ar zirgu. Viņš domājis, ka mustangu mednieks sagājis ar kādu matos un sirdījies par kaut ko, kas viņam atgadījies pirms atgrieša­nās viesnīcā. Viņam neesot ne jausmas, kur Džeralds varētu būt bijis, tikai vēlāk viņam nācis ausīs, ka viņš redzēts izejam no cie­mata un gar upi dodamies uz mistera Poindekstera plantācijas pusi. Pēdējās trijās vai četrās dienās viņš bieži redzēts mērojam šo ceļu gan dienu, gan nakti, gan kājām, gan jāšus, pāris reizes abējādi.

1 Ķiršu liķieris. (Vācu vai.)

Tāda ir Oberdofera liecība par apsūdzēto. Viņam jautā par Henriju Poindeksteru.

Jauno džentlmeni viņš pazinis tikai mazliet, jo tas ļoti reti iegriezies viesnīcā. Pēdējo reizi viņš bijis tur tajā naktī, kad re­dzēts vispār pēdējo reizi. Liecinieks bijis pārsteigts ir tāpēc, ka jauneklis nav bijis biežs viesis, ir tāpēc, ka ieradies tik vēlu. Jau­nais Poindeksters nav nācis iekšā. Viņš tikai pavēris durvis un pasaucis liecinieku.

Viņš prasījis pēc mistera Džeralda. Izskatījies, ka arī viņš ir skaidrā, bet satraukts. Dabūjis zināt, ka mustangu mednieks jau prom, viņš kļuvis vēl satrauktāks. Teicis, ka viņam uz karstām pēdām esot jāsatiek Džeralds, un vaicājis, pa kuru ceļu viņš aiz­jājis. Liecinieks ieteicis doties uz Riograndi, domādams, ka mus­tangu mednieks devies pa šo ceļu. Jauneklis atbildējis, ka zinot ceļu, un aizsteidzies, it kā gribētu panākt mustangu mednieku.

Vēl daži sīki jautājumi, un Oberdofera nopratināšana ir bei­gusies.

Vispār tā nerunā par labu apsūdzētajam, īpaši fakts, ka Dže­ralds pēkšņi mainījis aizjāšanas laiku. Sevišķi aizdomīgi šķiet tas, ka viņš bijis satraukts un dusmīgs. Ne velti zvērinātie sačukstas.

Bet kāpēc arī Henrijs Poindeksters bijis satraukts? Kāpēc viņš tā steidzies panākt Džeraldu, pie tam tik neparastā laikā, nepa­rastā jaunam plantatoram, kas pazīstams ar savu atturību?

Ja Džeralds būtu steidzies panākt Poindeksteru, tas liktos sa­protamāk. Bet arī tad vēl nebūtu īstas skaidrības.

Tiek izsaukti vairāki liecinieki, taču viņi tikai sarežģī visu. Daži no viņiem apgalvo, ka starp apsūdzēto un noslepkavoto pa­stāvējušas draudzīgas attiecības.

Beidzot tiek izsaukts Јilvēks, kas liecina pretējo. Tas ir kap­teinis Kasijs Kolhauns.

Viņa stāsts rada tiesai pavisam citādu priekšstatu. Tas ne vien atklāj slepkavības motīvus, bet parāda asinsdarbu ārkārtīgi mel­nās krāsās.

Pēc veikli norunāta ievada, kurā Kolhauns deklarē savu nepa­tiku atklāt pilnīgi visu, viņš tomēr izstāsta visu: kā Luīza dārzā satikusies ar mustangu mednieku, kā pēdējais sastrīdējies ar Hen­riju Poindeksteru un draudēdams aizgājis, kā Henrijs sekojis. Kāpēc jauneklis sekojis un kāda ir viņa, Kolhauna, loma šajā notikumā, to liecinieks noklusē.