TOMASS MAINS RĪDS - Jātnieks bez galvas

— Tiešām? Tu maldies, brālēn Kaš. Es jau zinu visu. Man ir zināms, ka tēvs iestidzis parādos un ka tu esi aizdevis viņam naudu. Kā es varēju to nemanīt? Iedomība, kas rakstīta tavā sejā, tava augstprātība, kuru tu izrādi katru mīļu brīdi un arī kalpu klātbūtnē, pat viņiem bija pietiekams pierādījums, ka kaut kas nav kārtībā. Tu esi Kasadelkorvo saimnieks. Es to zinu. Bet man tu neesi nekāds noteicējs.

Kolhaunam dūša saskrēja papēžos, dzirdot tik izaicinošu runu. Trumpis, uz kuru viņš bija licis tādas cerības, acīmredzot nelīdzēs.

— Jā, tā ir, — viņš izsmējīgi atteica. — Labi. Ja man nav nekāda teikšana par tavu sirdi, tad tava laime gan ir vai arī būs manās rokās. Es pazīstu to necienīgo suni, kas piespiedis tevi no­raidīt …

— Kurš tas ir?

— Tavu svētu nevainību!

— Es tiešām nezinu, ja vien tu nesauc pats sevi par necienīgu suni. Tādā gadījumā es tev piekrītu. Apzīmējums ir pārāk reāls, lai varētu kļūdīties.

— Lai tā būtu, — Kolhauns teica, pietvīkdams aiz dusmām, bet vēl joprojām valdīdamies. — Tā Јā tu esi tik sliktās domās par mani, es diez vai daudz zaudēšu tavās acīs, ja nepastāstīšu, ko es gribu izdarīt ar tevi.

— Izdarīt ar mani? Esi gan tu pašpārliecināts, brālēn Kaš! Tu runā tā, it kā es būtu tava protežē vai verdzene. Es neesmu ne viena, ne otra!

Izbijies Luīzas sašutuma, Kolhauns apklusa.

— Gribētos zināt, — meitene turpināja, — ar. ko tu man draudi. Saki, — ko tu esi nodomājis darīt ar mani? Man gribētos zināt..

— Dabūsi zināt, nebaidies.

— Es gribu zināt! Mani palaidīs prērijā, kur deguns rāda, vai ieslēgs klosteri? Bet varbūt cietumā?

— Pēdējais tev, bez šaubām, būtu vairāk 'pa prātam — pro­tams, ja tu būtu ietupināta kopā ar …

— Tālāk, ser. Kāds liktenis tad mani gaida? Es degu nepacie­tībā to uzzināt.

— Nesteidzies. Pirmais cēliens tiks izrādīts rit.

— Tik ātri? Un kur, ja drīkst zināt?

— Tiesā.

— Kādā veidā, ser?

— Tu stāvēsi tiesneša un zvērināto priekšā.

— Tu esi apmierināts ar savām asprātībām, kaptein Kolhaun. Bet atļauj pateikt, ka man tāds humors nepatīk.

— Atradusi humoru! Es minu tikai faktus. Rīt ir tiesas diena. Misters Moriss Džeralds vai Maksvīnijs, vai arī O'Hogertijs, vai kā nu viņu sauc, stāvēs pie tiesas galda, apvainots tava brāļa slepkavībā.

— Meli! Moriss Džeralds nekad …

— Nespētu pastrādāt tādu noziegumu, tu gribēji teikt? Tas vēl ir jāpierāda. Tas arī tiks pierādīts, un tavas lūpas minēs pierā­dījumus par lielu prieku visiem zvērinātajiem.

Kreoliete iepleta acis kā iztrūcināta gazele. Viņas skatienā jautās bailes, šaubas, aizdomas un neziņa.

Pagāja vairākas sekundes, iekams viņa atguva spēju runāt.

— Es nezinu, ko tu gribi teikt, — Luīza beidzot sacīja. — Tu saki, ka mani izsauks uz tiesu. Kāpēc? Kaut gan esmu nogalinātā māsa, es nevaru piebilst nekā vairāk pie tā, ko visi runā.

— Vari gan, pie tam vairāk nekā citi. Ne jau visi zina to, ka tu satikies dārzā ar Džeraldu tieši liktenīgajā naktī. Neviens visā pasaulē nezina labāk par tevi, kas notika šīs slepenās satikšanās laikā: kā Henrijs iejaucās, cik pārskaities bija, iedomājoties kauna traipu, kāds gulstas ne tikai uz viņa māsu, bet uz visu ģimeni, kā viņš draudēja nonāvēt vainīgo un kā nekaunīgi pieviltā sie­viete neļāva viņam to izdarīt. Neviens visā pasaulē nezina, kas notika tālāk: kā Henrijs kā muļķis skrēja pakaļ tam nekrietnelim un kādi bija viņa nodomi. Bez viņiem abiem bija vēl tikai divi cilvēki, kuriem izdevās būt viņu šķiršanās lieciniekiem.

— Divi? Kas tie bija?

Tas tika jautāts gandrīz saltā mierā. Atbildēts tika tādā pašā tonī.

— Viens bija Kasijs Kolhauns, otrs — Luīza Poindekstere.

Luīza nenodrebēja. Viņa nelika manīt, ka būtu pārsteigta.

Viņa izmeta tikai divus izaicinošus vārdus:

— Un tad?

— Un tad? — kā atbalss atsaucās Kolhauns, saīdzis, ka viņa vārdi atstājuši tik mazu iespaidu. — Man šķiet, ka tagad tu sa- prpti…

— Ne vairāk kā agrāk.

— Tu gribi, lai runāju tālāk?

— Kā tev labpatīk.

— Lai notiek. Es saku, Luīza, ka ir tikai viena iespēja, kā glābt tavu tēvu no izputēšanas un tevi pašu no kauna. Tu saproti, par ko es runāju?

— Tagad jau drusku labāk.

— Lai tā būtu. Tātad rit tu ieņemsi liecinieces vietu?

— Riebīgais spiegs! Cik tu esi atbaidošs! Prom no manām acīm! Uz karstām pēdām, citādi es pasaukšu tēvu.

— Nepūlies. Es ilgāk vairs neuzspiedīšu tev savu sabiedrību, ja tā nav tev pa prātam. Es atstāšu tevi, lai tu labi apsvērtu. Var­būt līdz tiesai tu būsi pārlikusi. Ja tā, es ceru, ka tu savlaicīgi dosi man ziņu, lai atceltu izsaukumu uz tiesu. Ar labu nakti, Lū! Es gulēšu un domāšu par tevi.

Ar šiem zobgalīgi izteiktajiem vārdiem, kas viņam pašam iedzēla gandrīz vai sāpīgāk nekā Luīzai, Kolhauns izgāja no ista­bas. Viņš izskatījās drīzāk kā izpērts, nevis kā uzvaras pacilāts.

Luīza klausījās, līdz viņa soļi noklusa gaitenī. Tad, it kā cēlais sašutums piepeši būtu saplacis, viņa atslīga krēslā un, cieši pie­spiedusi rokas pie krūtīm, mēģināja savaldīt neredzēti stiprās baiļu trīsas.

Ir pienācis otrās dienas rīts. Rožainā ausma, pacēlusies no Rietumindijas jūras viļņiem, uzsmaida visai Teksasai. Gandrīz tajā pašā mirklī maigi sārtā gaisma noskūpsta baltās kāpas Meksikas līča krastā un sveic apmēram'simts jūras jūdzes attālo Indžas fortu.

Zvaigžņotais karogs varbūt nekad nav pieredzējis tik aizrau­jošu skatu, kāds vērojams šorīt.

Līdz ar pirmajiem ausmas stariem no visām debess pusēm uz fortu dodas jātnieki. Tie tuvojas pa diviem, pa trim, dažreiz gru­piņās pa sešiem, atjājuši un nokāpuši zemē, piesien zirgus pie latu žogiem vai arī prērijā pie mietiņiem. Tad viņi sapulcējas ba­riņos laukumā, tērzē vai klīst pa ciematu, reizumis iegriezdamies krodziņā parādīj: godu tā saimniekam.

Te salasījušies dažādu tautību un dažāda tipa cilvēki. Ir pār­stāvētas turpat vai visas Eiropas valstis, tomēr lielum lielais vai­rums no viņiem ir drukni vīri, kuru senči izspieduši indiāņus no viņu zemēm, vigvamu vietā uzcēluši koka būdas, bet pārējo mūža daļu pavadījuši, gāzdami kokus Misisipi mežos. Daži no viņiem sāka iekopt kukurūzu, citi pievērsām kokvilnas audzēšanai. Daudzi jo daudzi pārcēlās no Misisipi štata dienvidu apgabaliem uz Tek­sasu, lai tur nodarbotos ar cukura un tabakas ražošanu. Vairums no viņiem ir īsti plantatori, kaut gan netrūkst arī lopkopju un ]

Te ir arī juristi, mērnieki, zemes spekulanti un dažādi neno­sakāmu profesiju darboņi, kas gatavi ielaisties jebkurā avantūrā, vienalga, vai tā būtu lopu zīmogošana, karagājiens pret koman- čiem vai piedalīšanās laupītāju sirojumos otrpus Riograndes.

Šo cilvēku apģērbi ir tikpat dažādi, cik viņu nodarbošanās. Tos mēs jau aprakstījām, jo ar tiem, kas pulcējas Indžas fortā paš­laik, mēs tikāmies Kasadelkorvo pagalmā, starpība tā, ka šodien cilvēku ir vairāk. )

Šī sapulce atšķiras no meklētāju nodaļas vēl vienā ziņā: kopā ar vīriešiem ieradušās arī sievietes — sievas, māsas un meitas. Dažas ir atjājušas un palikušas sēžam seglos. Platmales sargā viņu sejas no spožajiem saules stariem. Dažas iekārtojušās vēl ērtāk — apsēdušās zem furgonu baltajām nojumēm vai aiz ka­riešu greznajiem aizkariņiem.