Džeks Londons: ATKRITĒJS

Mostos, laiks uz darbu steigt.

Dievs, ļauj visu godam veikt,

Bet, ja lemts man mirt tūlīt,

Ļauj līdz galam padarīt.

Āmen

— Džonij, ja tu necelsies augšā, es tev nedošu ēst!

Zēnam no šiem draudiem nebija ne silts, ne auksts. Viņš ietiepīgi negribēja mosties, nevēlēdamies šķirties no aiz­mirstības, ko dāvā miegs, tāpat kā sapņotājs nevēlas šķir­ties no sava sapņa. Zēna pirksti gļēvi savilkās dūrēs, un viņš sitot nevarīgi mētāja pa gaisu rokas. Šie sitieni bija domāti mātei, bet viņa ar ierastu veiklumu izvairījās no tiem un spēcīgi sapurināja guļavu aiz pleca.

— Es tev!

No miega dzīlēm izlauzās apslāpēts kliedziens, kas strauji pārauga sirdi plosošās vaimanās, tad pieklusa un pārgāja neskaidrā smilkstoņā. Tas bija zvēra kliedziens, bezgalīgs sašutuma un sāpju pilns mocītas dvēseles klie­dziens.

Bet māte nepievērsa tam nekādu uzmanību. Viņa, šī sieviete ar skumjajām acīm un nogurušo seju, bija jau apradusi ar šo ikdienas pienākumu. Viņa sagrāba segu un mēģināja novilkt to nost, bet zēns, mitējies vicināt dūres, izmisīgi ieķērās segā. Sarāvies kamolā gultas kāj­galī, viņš nelaida to vaļā. Tad māte mēģināja novilkt uz grīdas palagus. Zēns spurojās pretī. Viņa saņēmās. Pār­svars bija mātes pusē, un palags slīdēja lejup kopā ar gulētāju, kas instinktīvi turējās pie tā, lai izsargātos no aukstuma.

Kad zēns jau karājās pār gultas malu, šķita, ka viņš nokritīs uz grīdas ar galvu pa priekšu. Bet tad viņā sāka mosties apziņa. Viņš izstiepās un brīdi bīstami sašūpojās. Pēc tam viņš nolaida uz grīdas kājas. Māte acumirklī sagrāba viņu aiz pleciem un sapurināja. Zēns atkal sāka vicināt dūres, šoreiz sizdams stiprāk un trāpīgāk. Viņš atvēra acis. Māte palaida mazo vaļā. Viņš bija pamodies.

— Labi, — viņš nomurmināja.

Māte paķēra lampu un izsteidzās laukā, atstādama viņu tumsā.

— Gan tev atvilks no algas! — viņa vēl piedraudēja.

Tumsa zēnu netraucēja. Apģērbies viņš izgaja virtuvē.

Zēna gaita nepavisam neatbilda viņa tievajam un trausla­jam augumam. Viņa kājas cilājās smagi, un tas likās dīvaini, jo kājas bija tievas kā maikstes. Zēns pievilka pie galda izsēdētu krēslu.

— Džonij! — māte strupi uzsauca.

Viņš spēji piecēlās un, ne vārda nebildis, gāja pie iz­lietnes. Tā bija taukaina un netīra. No cauruma kāpa ne­labs smārds. Viņš to nemanīja. Tas, ka izlietne smako, viņam likās tikpat dabiski kā tas, ka ziepes ir aplipušas ar netīrumiem un slikti puto. Viņš arī sevišķi nepūlējās, lai tās putotu. Dažas riekšavas auksta ūdens no krāna, un ar to mazgāšanās bija galā. Zobus viņš netīrīja. Viņš pat nebija redzējis zobu suku un nezināja, ka pasaulē ir cil­vēki, kas spējīgi nodarboties ar tādu muļķību kā zobu tīrīšana.

— Kaut reizi dienā varēji nomazgāties bez atgādinā­šanas, — māte viņam pārmeta.

Pieturēdama ieplīsušo kafijkannas vāciņu, viņa ielēja divas tases kafijas. Zēns neko neatbildēja, jo par to viņi strīdējās mūžudien un vienīgi šajā ziņā māte bija cieta kā krams. Nomazgāties «kaut reizi dienā» vajadzēja obli­gāti. Viņš noslaucījās savazātā, netīrā un saplēstā dvielī, kas atstāja uz sejas plūksnas.

— Ja mēs nedzīvotu tik tālu, — māte ierunājās, kad Džonijs bija apsēdies. — Es daru, ko vien varu. Pats zini. Par dolāru zemāka īres maksa arī ir ietaupījums, turklāt te mums ir ērtāk. Tu pats zini.

Zēns tikpat kā neklausījās. Tas viss jau bija dzirdēts diezin cik reižu. Mātes domāšanas loks bija šaurs, un viņa pastāvīgi atkārtoja, cik grūti dzīvot tik tālu no fabrikas.

— Bet par dolāru var nopirkt vairāk ēdamā, — Džonijs pamācoši noteica. — Es labāk pastaigājos, toties pielieku pilnāku vēderu.

Viņš skubīgi ēda maizi, uzdzerdams virsū pussakošļā- tajiem kumosiem kafiju. Karstais, duļķainais šķidrums tikai vārda pēc bija kafija. Džonijs gan uzskatīja to pa« kafiju, turklāt par lielisku. Tā bija viena no nedaudzajām ilūzijām, kas viņam vēl bija saglabājušās. Savā mūžā viņš vēl ne reizi nebija dzēris īstu kafiju.

Kā piedevu pie maizes viņš vēl dabūja gabaliņu aukstas cūkgaļas. Māte ielēja viņam otru tasi kafijas. Apēdis maizi, viņš gaidīja, vai nedabūs vēl. Māte uztvēra zēna jautājošo skatienu.

— Neesi nu tik rijīgs, Džonij, — viņa sacīja. — Savu daļu tu saņēmi. Brāļi un māsas ir mazāki par tevi.

Viņš palaida pārmetumu gar ausīm. Viņš vispār nebija no runātnīgajiem. Bet viņa izsalkušais skatiens vairs ne­lūdza papilddevu. Zēns prata negausties, un šī pacietība bija tikpat briesmīga kā skola, kur viņam tā bija iemācīta. Viņš izdzēra pēdējo kafijas malku, ar delnu noslaucīja muti un piecēlās.

— Pagaidi, — steigšus ierunājās māte. — Vēl vienu mazu šķēlīti var nogriezt, pavisam plānu.

Tā bija roku veiklība, nekas vairāk. Izlikdamās, ka griež viņam no klaipa šķēli, māte ielika maizi kastē, bet zēnam pastūma vienu no savām divām šķēlēm. Viņa do­māja, ka ir apmānījusi dēlu, taču Džonijs bija pamanījis viņas viltību. Un tomēr viņš bez sirdsapziņas pārmetu­miem paņēma maizi. Viņš uzskatīja, ka māte, slimīga bū­dama, tik un tā daudz neapēdīs.

Māte, redzēdama, ka zēns zelē sausu maizi, noliecās pār galdu un ielēja savu kafiju viņa tasē.

— Šorīt man no tās metas nelabi ap dūšu, — viņa pa­skaidroja.

Atskanēja attāls garš un griezīgs svilpiens, un abi pie­lēca kājās. Māte paskatījās uz skārda modinātājpulksteni, kas stāvēja uz plaukta. Tas rādīja pussešus. Strādnieki pašlaik tikai modās no miega. Viņa uzmeta uz pleciem šalli un uzlika galvā vecu, apdilušu, saņurcītu cepuri.

— Nu mums jāskrien, — viņa teica, nogriezdama degli un nopūzdama uguni.

Viņi taustīdamies izgāja no istabas un nogāja lejā pa kāpnēm. Laiks bija skaidrs un auksts, un, saltā gaisa ap­ņemts, Džonijs nodrebinājās. Zvaigznes vēl nebija sākušas bālēt, un pilsēta grima tumsā. Džonijs un viņa māte gāja šļūcošiem soļiem. Nepietika spēka atraut kājas no zemes.

Kad viņi klusēdami bija gājuši piecpadsmit minūtes, māte pagriezās pa labi.

— Tikai nenokavē, — jau nozudusi tumsā, viņa vēl pē­dējo reizi piekodināja.

Džonijs neatbildēja, iedams tālāk savu ceļu. Fabrikas kvartālā visur jau vērās vaļā māju durvis, un drīz viņš ieplūda tumsā ņudzošajā pūlī. Kad viņš iegāja pa fabri­kas vārtiem, atskanēja otrs svilpiens. Viņš paskatījas uz austrumiem. Virs lauzītās jumtu līnijas sāka svīst bālgana gaismiņa. Tā arī bija visa dienas gaisma, ko viņš dabūja redzēt; viņš pagrieza tai muguru un pievienojas savas maiņas jaudīm.

Zēns ieņēma vietu vienā no daudzajām garajām mašīnu rindām. Viņa priekšā virs kastes, kas bija pilna ar mazām spolītēm, ātri griezās lielas spoles. Uz tām viņš uztina džutas pavedienu no mazajām spolītēm. Darbs nebija sa­režģīts. Bija vajadzīgs tikai ātrums. Pavediens no maza­jām spolītēm tinās nost tik strauji un lielo spoļu bija tik daudz, ka slaistīties neatlika laika.

Džonijs strādāja automātiski. Kad mazā spolīte bija gandrīz tukša, viņš ar kreiso roku kā ar bremzi apstādi­nāja lielo spoli un vienlaikus ar īkšķi un rādītājpirkstu saķēra pavediena brīvo galu. Ar labo roku viņš tai pašā laikā saķēra jaunas mazās spolītes pavediena brīvo galu. Sīs operācijas ar abām rokām tika veiktas vienlaikus un ātri. Tad zēns ar zibenīgu kustību sasēja audēju mezglu un palaida vaļā spoli. Siet audēju mezglus bija_ viegli. Viņš reiz palielījās, ka varētu to izdarīt miegā. Īstenībā tā arī bija, jo viņš vienā naktī nostrādāja veselus gadsim­tus, siedams bezgalīgas audēju mezglu virtenes.