Džeks Londons: ATKRITĒJS

Bet tas viss piederēja tālai pagātnei, kad viņš vēl ne­bija tik vecs un viņam pietika spēka mīlēt. Turklāt mei­tene bija apprecējusies un aizbraukusi prom, bet Džonija prāts nomierinājies. Tomēr tas bija bijis brīnum skaists laiks, un zēns bieži atcerējās to, kā citi vīrieši un sievietes atceras laikus, kad viņi ticējuši laumām. Džonijs nekad nebija ticējis laumām un Ziemsvētku vecītim, bet viņš bija vientiesīgi ticējis laimīgas nākotnes ainām, kuras viņa iztēle bija uzbūrusi uz kūpošā auduma.

Džonijs ļoti agri bija kļuvis pieaudzis cilvēks. Septiņu gadu vecumā, kad viņš saņēma savu pirmo algu, sākās viņa jaunība. Viņā pamodās zināma neatkarības sajūta, un attiecības starp dēlu un māti kļuva citādas. Pats pel­nīdams sev maizi, iztikdams no sava darba, viņš it kā nostājās līdzās mātei. Pieaudzis, īsti pieaudzis viņš kļuva vienpadsmit gadu vecumā, pēc tam, kad sešus mēnešus bija nostrādājis nakts maiņā. Neviens bērns, kas strādā nakts maiņā, nevar palikt bērns.

Viņa dzīvē bija vairāki svarīgi notikumi. Reiz māte nopirka nedaudz žāvētu Kalifornijas plūmju. Divas reizes viņa pagatavoja olu krēmu. Tie bija notikumi. Atceroties tos, zēnam kļuva silti ap sirdi. Tajā pašā laikā māte stās­tīja viņam par kādu burvīgu ēdienu, ko viņa kādreiz pa­gatavošot, to saucot par «peldošajām salām», un tas esot «garšīgāks par olu krēmu». Gadiem ilgi zēns gaidīja to dienu, kad viņš apsēdīsies pie galda un ēdīs «peldošās salas», līdz beidzot arī šī cerība tika nodota aizmirstībai kā nepiepildāma.

Reiz viņš atrada uz ielas divdesmit piecu centu monētu. Arī tas bija liels, turklāt traģisks notikums viņa dzīvē. Zēns zināja, kas viņam jādara, jau tad, kad ieraudzīja sudraba naudas gabalu, kad vēl nebija to pacēlis. Mājā, kā parasti, nebija ko ēst, un viņam jāpārnes atradums mājā, kā katru sestdienas vakaru pārnes algu. Kā šajā gadījumā pareizi rīkoties, Džonijam bija skaidrāks par skaidru, taču viņš nekad līdz šim nebija izdevis naudu, un viņu mocīja saldumu bads. Viņš bez sāta ēstu konfek­tes, ko līdz šim viņam bija laimējies nobaudīt vienīgi svētku dienās.

Džonijs nemēģināja sevi apmānīt. Viņš zināja, ka tas ir grēks, un, atļaudamies par piecpadsmit centiem uzdzīvot, grēkoja apzināti. Desmit centus zēns pataupīja vēl vienai orģijai, bet, tā kā viņš nebija radis glabāt naudu, tad pazaudēja to. Tas notika tieši tad, kad viņu sevišķi grauza sirdsapziņas pārmetumi, un Džonijs uzskatīja, ka tas ir dieva pirksts. Baiļu pārņemts, viņš juta biedigas un sa- bargotas dievības tuvumu. Dievs bija redzējis, un dievs nekavējoties bija sodījis viņu, liegdams viņam pat līdz galam izbaudīt grēka saldumu.

Domās Džonijs vienmēr atgriezās pie šā notikuma kā pie sava vienīgā nozieguma, un šis atmiņas ikreiz no jauna uzurdīja viņa sirdsapziņas pārmetumus. Tas bija viņa vie­nīgais slēpjamais negods. Un tomēr apstākļi sagadījās tā, ka viņš atskatījās pagātnē un juta sirdsapziņas pārmetu­mus. Džonijs bija neapmierināts ar to, kā izlietojis šo atrasto naudu. Viņš būtu varējis par to nopirkt vairāk, un, ja toreiz būtu zinājis, cik ātri dievs atmaksā, viņš būtu to apsteidzis, iztērējot visu naudas gabalu vienā rāvienā. Domās viņš tūkstoškārt izdeva šo naudu un katru reizi aizvien izdevīgāk.

Viņam bija vēl kādas atmiņas, tālas un neskaidras, bet tās zēna dvēselē uz mūžu mūžiem ar savām nežēlīgajām kājām bija iemīdījis viņa tēvs. Tas bija drīzāk murgs nekā atmiņas par kādu patiesu notikumu, kaut kas līdzīgs tai atavistiskajai atmiņai, kas cilvēkam miegā rada sajūtu, ka viņš krīt, un kas atvedināma uz tiem laikiem, kad viņa senči dzīvoja kokos.

Šīs atmiņas nekad nenāca pie Džonija gaišā dienā, kad viņš bija nomodā. Tās atnāca naktī, kad zēna apziņa, grimdama miegā, dzisa. Tās pastāvīgi lika viņam nobīlī pamosties, un pirmajā briesmīgajā mirklī Džonijam šķita, ka viņš guļ kājgalī šķērsām pāri gultai. Gultā viņš re­dzēja tēva un mātes izplūdušos apveidus. Viņš nevarēja atcerēties, kāds izskatījies tēvs. Viņam prātā bija palicis tikai tas, ka tēvam bija smagas un nežēlīgas kājas.

Agrākās atmiņas Džonijam vēl bija saglabājušās, tur­pretī vēlākās izgaisušas. Visas dienas bija vienādas. Va­kardiena vai pagājušais gads līdzinājās tūkstoš gadiem vai arī minūtei. Nekad nekas nenotika. Nebija notikumu, kas iezīmētu laika ritumu. Laiks negāja. Laiks stāvēja uz vietas. Kustējās tikai nenogurdināmās mašīnas, un arī tās nekur negāja, kaut gan griezās aizvien ātrāk.

Četrpadsmit gadu vecumā Džonijs pārgāja strādāt uz cietes cehu. Tas bija milzu notikums. Beidzot bija gadījies kaut kas tāds, ko viņš neaizmirsīs vienā naktī un pat ne vienā nedēļā. Bija iestājies jauns laikmets. Tā bija tāda kā mašīnu olimpiāde, laika skaitīšanas sākums. «Kad es sāku strādāt cietes cehā» vai «pēc tam kad es biju sācis», vai «kamēr nebiju sācis strādāt cietes cehā» — šos vārdus viņš bieži mēdza lietot.

Savu sešpadsmito dzimšanas dienu Džonijs atzīmēja, pārejot uz austuvi pie stellēm. Te atkal darbojās ieintere­sētība:, jo tas bija gabaldarbs. Un zēns apliecināja savu pārākumu, tāpēc ka fabrika bija pārkausējusi viņa miesu ideālā mašīnā. Pēc trim mēnešiem viņš jau apkalpoja di­vas stelles, bet pēc tam — trīs un četras.

Nostrādājis pie stellēm divus gadus, Džonijs deva vai­rāk jardu auduma nekā jebkurš cits audējs un divtik vairāk nekā daudzi no mazāk izveicīgajiem strādniekiem Tagad, kad viņš ķērās pie darba ar pilnu sparu, mājās sāka iet labāk. Un tomēr ar viņa algu, kas bija kļuvusi lielāka, nepietika, lai apmierinātu ģimenes vajadzības. Bērni auga. Viņi vairāk ēda. Viņi gāja skolā, bet mācību grāmatas maksā naudu. Un nez kāpēc, jo ātrāk Džonijs strādāja, jo ātrāk kāpa cenas. Pat īres maksa kļuva lie­lāka, lai gan jau tā nolaistā māja tagad pavisam bruka kopā.

Džonijs bija pastiepies garāks un tāpēc izskatījās vēl kārnāks. Viņš bija kļuvis arī nervozāks, līdz ar to sirdīgāks un vieglāk uzbudināms. Bērni ne reizi vien bija guvuši rūgtu mācību, ka jāturas tālāk no viņa. Māte cie­nīja viņu kā ģimenes uzturētāju, taču šai cieņai bija pie­jauktas klāt bailes.

Džonija dzīvē nebija nekādu prieku. Dienas viņš nere­dzēja. Naktis pagāja nemierīgā aizmirstībā. Pārējā laikā viņš strādāja un viņa apziņa bija mašīnas apziņa. Ārpus tā viņa smadzenēs bija tukšums. Zēns netiecās ne pēc kā­diem ideāliem, viņam bija tikai viena ilūzija — proti, ka viņš dzer brīnum gardu kafiju. Viņš bija darba lops. Zē­nam nebija nekādas gara dzīves, un tomēr kaut kur dziļi zemapziņā, viņam pašam neapjaušot, nogūlās un uzkrājās katra darba stunda, katra roku kustība, katra muskuļu sa­raušanās un brieda notikums, kas pārsteidza viņu un visu viņa mazo pasaulīti.

Reiz vēlā pavasarī Džonijs pārnāca no darba neparasti noguris. Pie galda valdīja pacilāts noskaņojums, bet viņš to nemanīja. Viņš ēda drūmā klusumā, notiesādams visu, kas bija nolikts priekšā. Bērni dvesa «ai» un «vai» un čāpstināja lūpas. Taču vecākais brālis sēdēja kā kurls.

— Vai tu maz zini, ko ēd? — māte beidzot neizturēja un iejautājās.

Džonijs izklaidīgi paskatījās šķīvī, pēc tam uz māti.

— «Peldošo salu», — viņa svinīgi pavēstīja.

— A-ā, — Džonijs novilka.

— «Peldošo salu»! — korī skaļi piebalsoja bērni.