Džeks Londons - ATKRITĒJS

Daži zēni vairījās no darba, neapmainīdami spolītes, kad tās bija tukšas, un ļaudami mašīnai iet tukšgaitā. Meistars raudzījās, lai tas nenotiktu. Reiz viņš pieķēra Džonija kaimiņu un sadeva tam pa ausīm.

— Paskaties uz Džoniju! Kāpēc tu nestrādā tā kā viņš? — meistars bargi noprasīja.

Džonija spoles griezās, ka zibēja vien, taču viņu ne­iepriecināja šī netiešā uzslava. Kādreiz … bet tas bija sen, ļoti sen. Zēna sejā nepakustējās ne muskulītis, dzirdot, ka viņu min par paraugu. Viņš strādāja nevainojami. Viņš to zināja. Viņam to teica bieži jo bieži. Pie uzslavām bija pierasts, un tās Džonijam vairs neko nenozīmēja. No pa- raugstrādnieka viņš bija kļuvis par paraugmašīnu. Ja darbs neveicās, tad gluži tāpat, kā bija ar mašīnu, vainīgs bija slikts materiāls. Kļūdīties viņam bija tikpat neiespē­jami, kā precīzi noregulētai naglu štancei cirst neprecīzas naglas.

Un nebija arī nekāds brīnums. Nebija tādas dienas, kad viņš nebūtu dzīvojis ciešā saskarē ar mašīnām. Mašīnas, var teikt, bija ieaugušas zēnā, un katrā ziņā viņš bija uz­audzis starp tām. Pirms divpadsmit gadiem šīs pašas fabrikas austuvē bija izcēlies neliels satraukums. Džonija mātei kļuva slikti. Viņu noguldīja uz grīdas starp dārdo­šajām mašīnām. Pasauca divas pavecākas audējas. Viņām palīdzēja meistars. Pēc dažām minūtēm austuvē jau bija par vienu dvēseli vairāk. Tas bija Džonijs, kurš nāca pa­saulē, stellēm klabot un rībot, un vispirms ieelpoja silto, mitro gaisu, kas bija pilns ar kokvilnas putekļiem. Jau pir­majā sava mūža dienā viņš klepoja, lai atbrīvotu plaušas no putekļiem, un šā paša iemesla dēļ viņš klepoja vēl šobaltdien.

Džonijam blakus strādājošais zēns elsoja un šņaukājās. Viņa sejā bija lasāms naids pret meistaru, kas iztālēm joprojām bargi skatījās uz viņu, bet vis^s spoles tagad griezās pilnas. Zēns izkliedza briesmīgus lāstus viņa priekšā virpuļojošajām spolēm, taču skaņa netika tālāk par piecām sešām pēdām, jo mašīnu dārdoņa apturēja un savaldīja to kā siena.

Džonijs tam visam nepievērsa uzmanību. Viņš pret lie­tām izturējās vienaldzīgi. Turklāt atkārtojoties viss apnīk, bet tamlīdzīgus notikumus viņš bija pieredzējis daudz­kārt. Runāt pretī meistaram viņam likās tikpat bezjēdzīgi, kā pretoties mašīnai. Mašīnas bija ierīkotas tā, lai dar­botos tā un ne citādi un veiktu zināmu darbu. Tāpat bija ar meistaru.

Bet pulksten vienpadsmitos cehā izcēlās satraukums. Neizprotamā kārtā tas acumirkli izplatījās pa visu fabriku. Vienkājainais puišelis, kas strādāja Džonijam otrā pusē, ātri aizkluburēja līdz tukšai vagonetei un iespruka tajā ar visu kruķi. Jauna cilvēka pavadībā šurp nāca fabrikas pārvaldnieks. Svešais bija labi ģērbies, viņam bija mu­gurā iestīvināts krekls — džentlmenis saskaņā ar cilvēku klasifikāciju, ko bija izstrādājis Džonijs, turklāt vēl in­spektors.

Iedams cauri ceham, viņš vērīgi noskatījās uz zēniem. Reižu reizumis viņš apstājās un uzdeva jautājumus. Vi­ņam bija jākliedz pilnā rīklē, un šādos brīžos viņa seja bija jokaini saviebta no piepūles. Inspektors tūlīt pama­nīja tukšo mašīnu blakus Džonijam, bet neko neteica. Pievērsis uzmanību arī Džonijam, viņš spēji apstājās. Satvēris aiz rokas, viņš pavilka Džoniju kādu soli nost no mašīnas, bet tad, izbrīnā iesaucies, palaida vaļā.

— Diezgan vājš, — satraukti iesmiedamies, teica pār­valdnieks.

— Kauli un āda! — atbildēja inspektors. — Paskatie­ties uz viņa kājām! Sim puikam ir rahīts — sākumasta- dijā, bet ir. Ja viņu nenobeigs epilepsija, tad tikai tapec, ka pirmā viņu pasteigsies nobeigt tuberkuloze.

Džonijs dzirdēja, bet nesaprata. Turklāt viņu neintere­sēja gaidāmās kaites. Inspektora personā viņam draudēja daudz tuvāka un briesmīgāka slimība.

— Nu, manu zēn, saki taisnību, — teica, pareizak sa­kot, nokliedza inspektors, pieliekdamies Džonijam pie pašas auss. — Cik tev gadu?

— Četrpadsmit, — Džonijs atmeloja un atmeloja pilnā rīklē. Viņš atmeloja tik skaļi, ka viņam sākās sauss, krek- stošs klepus, kas izsvieda no zēna plaušām visu rīta cē­lienu krājušos putekļus.

— Pēc izskata ne mazāk par sešpadsmit, — teica pār­valdnieks.

— Vai par sešdesmit! — atcirta inspektors.

— Viņš vienmēr ir bijis tāds.

— Kopš kura laika? — ātri jautāja inspektors.

— Jau gadiem ilgi. Un kā nekļūst, tā nekļūst vecāks.

— Jaunāks, es teiktu. Viņš, jādomā, ir strādājis te vi­sus šos gadus?

— Ar pārtraukumiem, bet_tas bija pirms jaunā likuma stāšanās spēkā, — pasteidzās piebilst pārvaldnieks.

— Šī mašīna stāv dīkā? — inspektors jautāja, rādīdams uz neaizņemto vietu blakus Džonijam, kur neprātīgā āt­rumā griezās pusnotītas spoles.

— Tā rādās. — Pārvaldnieks ar zīmi piesauca klāt meistaru un iekliedza viņam kaut ko ausī, norādīdams uz mašīnu. — Mašīna stāv dīkā, — viņš ziņoja inspektoram.

Viņi devās tālāk, bet Džonijs atgriezās savā vietā, prie­cādamies, ka slimība pagājusi secen. Bet vienkājainajam zēnam tā neveicās. Acīgais inspektors ieraudzīja viņu un izvilka no vagonetes. Zēnam drebēja lūpas un acīs bija tāds izmisums, it kā viņu būtu piemeklējis smags, nela­bojams posts. Meistars bija pārsteigts, it kā redzētu šo zēnu pirmo reizi mūžā, bet pārvaldnieka seja pauda iz­brīnu un nepatiku.

— Es viņu pazīstu, — ierunājās inspektors. — Viņam ir divpadsmit gadu. Šā gada laikā viņš pēc mana rīko­juma ir atlaists no trim fabrikām. Šī būs ceturtā.

Viņš pagriezās pret vienkājaino zēnu.

— Tu man apsolīji, devi goda vārdu, ka iesi skolā.

Zēns sāka gauži raudāt.

— Lūdzu, inspektora kungs, mums jau nomira divi mazie, un mēs esam šausmīgi nabadzīgi.

— Bet kāpēc tu tā klepo? —inspektors noprasīja, it kā apvainodams mazo kādā noziegumā.

Un vienkājainais zēns kā taisnodamies atbildēja:

— Tas nekas. Es pagājušajā nedēļā saaukstējos, inspek­tora kungs, tas ir viss.

Beidzās ar to, ka vienkājainais zēns izgāja no ceha kopā ar inspektoru, kuram noraizējies un apjucis sekoja pārvaldnieks. Pēc tam viss atkal iegriezās vecajās sliedēs. Beidzot garais rīts un vēl garākā diena bija galā un svilpe pavēstīja darba beigas. Bija jau tumšs, kad Džonijs izgāja pa fabrikas vārtiem. Saule pa to laiku bija uzrā­pušies pa debesu zelta kāpnēm, applūdinājusi pasauli ar savu laipnīgo siltumu, nokāpusi lejā un pazudusi rietu­mos aiz lauzītās jumtu līnijas.

Vakariņas bija visas ģimenes maltīte — vienīgā reize dienā, kad Džonijs sadūrās ar jaunākajiem brāļiem un māsām. Tā patiešām bija sadursme, jo viņš bija ļoti vecs, toties viņi nožēlojami jauni. Viņu kaitināja brāļu un māsu pārmērīgā un apbrīnojamā jaunība. Viņš nesaprata to. Viņa paša bērnība bija pārāk tālu aiz muguras. Džonijs līdzinājās ātri sakaitināmam vecim, kuram uzdzen dusmas jauno nebēdnība, kas viņam liekas tīrās blēņas. Pikti no­liecies pār šķīvi, zēns mierināja sevi ar domu, ka arī vi­ņiem drīz būs jāiet darbā. Tas viņus apslīpēs, padarīs no­svērtus un cienīgus kā viņš pats. Tā nu tas bija, ka Džonijs, tāpat kā visi mirstīgie, mēroja visu ar savu olekti.

Pie vakariņu galda māte visvisādos veidos, bezgalīgi atkārtodamās, skaidroja, ka viņa cenšoties darīt visu pēc labākās sirdsapziņas, tā ka, trūcīgajai maltītei beidzoties, Džonijs atvieglots atbīdīja krēslu un piecēlās. Brīdi gud­rojis, vai likties gultā vai iet ārā, viņš beidzot izgāja pa durvīm. Tālu zēns negāja. Viņš apsēdās uz lieveņa, ceļus pierāvis klāt, šauros plecus nolaidis, elkoņus atspiedis pret ceļiem, bet zodu atbalstījis plaukstās.