Džeks Londons: ATKRITĒJS

Viņš sēdēja un ne par ko nedomāja. Viņš atpūtās. Viņa apziņa snauda. Brāļi un māsas arī iznāca ārā un kopā ar citiem bērniem uzsāka trokšņainu rotaļu. Elektriskā la­terna uz stūra apgaismoja mazos draiskuļus. Viņi zināja, ka Džonijs ir pūcīgs un ātri sadusmojams, taču piedzīvo­jumu kāre urdīt urdīja viņus paķircināt lielo brāli. Viņi sadevās rokās un, ar kājām sizdami takti, dziedāja muļ­ķīgas un aizvainojošas rīmes. Sākumā Džonijs apveltīja viņus ar lamu vārdiem, kurus bija iemācījies no dažādiem meistariem. Redzēdams, ka tas nelīdz, un atcerējies, ka viņš taču ir cienījamākos gados, zēns apklusa un sēdēja kā mēms.

Barvedis bija viņa brālis Vilijs, kuram nesen kā bija palikuši desmit gadi, ģimenē otrais pēc viņa. Džonijs ne­juta pret viņu sevišķu maigumu. Viņa dzīvi agri bija sabojājusi pastāvīgā piekāpšanās Vilijām un atteikšanās no kaut kā Vilija labā. Viņš uzskatīja, ka Vilijs ir viņam liels parādnieks un nepateicīgs radījums. Tais tālajos lai­kos, kad Džonijs pats varēja rotaļāties, krietnu daļu bēr­nības viņam bija laupījusi nepieciešamība rūpēties par Viliju. Toreiz Vilijs bija zīdainis, bet māte, tāpat kā tagad, strādāja fabrikā. Džonijam vajadzēja būt gan tēva, gan mātes vieta.

Likās, ka Džonija piekāpšanās un atteikšanās ir nākusi Vilijām par labu. Viņš bija braši noaudzis diezgan ple­cīgs zēns, augumā tikpat liels kā vecākais brālis un pat druknāks par viņu. Šķita, ka tas, kā pietrūkst viena brāļa miesai, ir pilnā mērā atdots otram. Garīgā ziņā bija tā­pat. Pārliecīgā darbā Džonijs bija nomākts, gurdens, apā­tisks, turpretī jaunākais brālis nezināja, kur likt savu enerģiju.

Izsmējīgā dziesmiņa kļuva arvien skaļāka un skaļāka. Vilijs lēkaļādams pieliecās brālim tuvāk un parādīja mēli. Džonijs pašāva uz priekšu kreiso roku, sagrāba draišķi aiz kakla un ar kaulaino dūri iebelza viņam pa degunu. Dūre bija aizkustinoši kaulaina, bet par to, ka sitiens bijis sāpīgs, liecināja tam sekojošais izmisuma brēciens. Pārējie bērni izbailēs iespiedzās, bet Džonija māsa Dženija iespruka mājā.

Džonijs atgrūda Viliju, no visa spēka iespēra viņam pa lieliem, tad sagrāba brāli un ar seju bauzēja pret zemi. Viņš nelaida brāli vaļā, iekams nebija viņu krietni apvār­tījis netīrumos. Tad kā nevarīgu pārmetumu un dusmu viesulis piesteidzās māte.

— Kāpēc viņš neliek mani mierā? — Džonijs jautāja, atbildot uz viņas pārmetumiem. — Vai tad neredz, ka esmu noguris?

— Es esmu tikpat liels kā tu, — Vilijs kliedza, locīda­mies mātes rokās, asarām ritot pār netīro un asinīs no­brāzto seju. — Es jau esmu tikpat liels kā tu un izaugšu vēl lielāks. Tad es tev sadošu, gan redzēsi!

— Būtu labāk gājis strādāt, ja jau esi tik liels, — at­cirta Džonijs. — Tur ir tā nelaime. Tev jāiet strādāt! Lai mamma iekārto tevi darbā!

— Viņš ir par mazu, — aizstāvēja māte. — Tāds knē­velis vien vēl ir.

— Es biju mazāks, kad sāku strādāt.

Džonijs jau vēra muti, lai iebilstu pret viņam nodarīto netaisnību, bet apdomājās. Viņš pagriezās un iegāja mājā, lai liktos gulēt. Viņa istabas durvis bija vajā, lai no vir­tuves nāktu siltums. Pustumsā ģērbdamies nost, Džonijs dzirdēja, ka māte sarunājas ar ienākušo kaimiņieni. Māte raudāja, un viņās vārdi jaucās ar nožēlojamiem šņukstiem.

— Es nesaprotu, kas notiek ar Džoniju, — viņš dzirdēja māti sūdzamies. — Tāds viņš nekad nav bijis. Viņš bija pacietīgs kā mazs eņģelītis. Viņš arī tagad ir labs puika,— māte steigšus piemetināja. — Darbā vienmēr ir bijis uzcī­tīgs, tikai par agru sāka strādāt. Bet tā nav mana vaina. Es taču gribu, lai būtu labāk.

Virtuvē atkal bija dzirdama čukstēšana, un Džonijs, vēr­dams ciet acis, nomurmināja:

— Kā tad, darbā vienmēr esmu bijis uzcītīgs.

Otrā rītā māte viņu rautin izrāva no miega skavām. Tad nāca trūcīgās brokastis, nogurdinošā iešana pa tumsu un bālais rīta svīdums pār māju jumtiem, kad viņš pa­grieza tam muguru un iegāja pa fabrikas vārtiem. Vēl viena diena no daudzām dienām, un visas bija vienādas.

Un tomēr Džonija dzīvē bija arī dažādība — kad viņu pārcēla citā darbā vai arī kad viņš saslima. Sešu gadu vecumā viņš auklēja Viliju un citus mazākos bērnus. Sep­tiņu gadu vecumā jau gāja uz fabriku tīt spoles. Astoņu gadu vecumā viņš dabūja darbu citā fabrikā. Jaunais darbs bija apbrīnojami vienkāršs. Viņam vajadzēja tikai sēdēt ar nūjiņu rokā un virzīt garām plūstošo auduma straumi. Šī straume plūda laukā no mašīnas rīkles, aizslī­dēja pāri karstam veltnim un aizgāja kaut kur tālāk. Bet Džonijs visu laiku sēdēja vienā vietā, kur neredzēja dienas gaismu, toties virs galvas žilbinošu gaismu izstaroja gā­zes deglis, un pats kļuva par mehānisma sastāvdaļu.

Par spīti mitrajam karstumam, Džonijs šajā darbā jutās laimīgs, jo viņš vēl bija jauns un atradās sapņu un ilūziju varā. Vērodams, kā garām nepārtraukti plūst kūpošais audums, viņš ļāvās brīnišķiem sapņiem. Taču darbs nepra­sīja ne kustības, ne prāta piepūli, un zēns sapņoja arvien mazāk un mazāk, bet viņa prāts tapa kūtrs un miegains. Tomēr viņš pelnīja divus dolārus nedēļā, un divi dolāri tieši bija robeža starp badu un hronisku pusbadu.

Bet, kļuvis deviņus gadus vecs, viņš zaudēja šo darbu. Vainīgas bija masalas. Izveseļojies viņš sameklēja darbu stikla fabrikā. Tur maksāja vairāk un darbs prasīja iz­maņu. Tas bija gabaldarbs, un, jo nadzīgāks Džonijs bija, jo vairāk nopelnīja. Tas bija pamudinājums, un tā ietekmē viņš kļuva par lielisku strādnieku.

Darbs nebija sarežģīts — vajadzēja siet stikla aizbāž­ņus pie mazam pudelītēm. Pie jostas Džonijam karājās auklu saišķis. Pudeles viņš iespieda starp ceļgaliem, lai varētu rīkoties ar abām rokām. Tā sēžot ar uzkumpušu muguru, viņa šaurie pleci kļuva vēl šaurāki, bet krūšukur- vis bija saspiests desmit stundas dienā. Tas kaitēja plau­šām, toties zēns apsēja trīssimt duču pudeļu dienā.

Pārvaldnieks ļoti lepojās ar Džoniju un veda apmeklē­tājus skatīties uz viņu. Desmit stundās caur viņa rokām izgāja trīssimt duču pudeļu. Tas nozīmēja, ka viņš ir sa­sniedzis mašīnas pilnību. Visas liekās kustības bija no­vērstas. Katrs zēna sauseno roku vēziens, katra tievo pirkstu muskuļu kustība bija ātra un precīza. Darbs pra­sīja milzu sasprindzinājumu, un iznākums bija tāds, ka Džonijs kļuva nervozs. Naktīs miegā viņš raustījās, bet dienā nevarēja ne atslābināt muskuļus, ne atpūsties. Viņš netika vaļā no sasprindzinājuma, un viņa muskuļi bez rimas raustījās. Seja viņam kļuva dzeltenīga, klepus stip­rāks. Visbeidzot Džonijs saslima ar plaušu karsoni un zaudēja darbu stikla fabrikā.

Tagad viņš bija atgriezies džutas fabrikā, kur kādreiz bija sācis savas darba gaitas pie virpuļojošajām spolēm. Te viņš varēja cerēt uz paaugstinājumu. Džonijs bija labs strādnieks. Ar laiku viņu pārcels uz cietes cehu, bet vēl vēlāk — uz austuvi. Tālāk neatlika nekas cits kā palieli­nāt ražīgumu.

Tagad mašīnas strādāja ātrāk nekā toreiz, kad Džonijs iestājās darbā, bet viņa prāts — lēnāk. Viņš vairs nesap­ņoja, kaul gan tais gados ar prieku bija ļāvies sapņiem. Viņš pat bija iemīlējies. Tas notika tolaik, kad viņam lika vadīt audumu pār karsto veltni: zēns ieskatījās pārvald­nieka meitā. Viņa bija krietni vecāka par Džoniju, jau pie­augusi meitene, un viņš redzēja to iztālēm tikai kādas piecas sešas reizes. Taču tam nebija nozīmes. Uz garām plūstošā auduma viņš zīmēja gaišas nākotnes ainas: pa­veica brīnumus savā darbā, izgudroja nepārspējamas ma­šīnas, izsitās līdz fabrikas direktora postenim un beigu beigās apkampa savu iecerēto un tikli noskūpstīja viņu uz pieres.