Džeks Londons: ATKRITĒJS

— Un es tevi tā audzināju, — žēlabainā balsī gaudās māte, grasīdamās aizklāt, bet neaizklādama seju ar priekš­autu.

— Tu mani neesi audzinājusi, — dēls laipni un sku­mīgi iebilda. — Es pats sevi izaudzināju, māmiņ, un es izaudzināju Viliju. Viņš ir lielāks, druknāks un garāks par mani. Mazs būdams, es, jādomā, neesmu pieēdis pilnu vēderu. Kad viņš paaugās, es strādāju un pelnīju maizi arī viņam. Bet tagad ar to ir cauri. Vilijs var iet strādāt tāpat kā es, ja ne, lai iet ellē, man viens pīpis. Es esmu noguris. Es aizeju. Vai tu nepateiksi man ardievas?

Māte neatbildēja. Ieslēpusi galvu priekšautā, viņa rau­dāja. Brīdi Džonijs pastāvēja durvīs.

— Es taču darīju visu to labāko, — viņa šņukstēdama taisnojās.

Džonijs izgāja no mājas un devās prom pa ielu. Vārs smaids apgaismoja zēna seju, kad viņš ieraudzīja vien­tuļo koku.

— Es vairs nedarīšu neko, — viņš teica pats sev, pus­balsī dungodams.

Viņš domīgi palūkojās debesī, bet žilbinoši spožā saule piespieda viņu samiegt acis.

Džonijam bija veicams tāls ceļš, un viņš soļoja nesteig­damies. Viņš gāja garām džutas fabrikai. Līdz viņa ausīm atlidoja apslāpēta austuves dunoņa, un viņš pasmaidīja. Tas bija mīlīgs, rāms smaids. Džonijs neienīda nevienu, pat dārdošās, kaucošās mašīnas ne. Viņā nebija rūgtuma, nebija nekā cita kā tikai nepārvaramas miera alkas.

Jo tālāk zēns gāja, jo retāk ceļā gadījās mājas un fab­rikas. Beidzot pilsēta palika aiz muguras — un viņš so­ļoja pa ēnainu aleju gar dzelzceļa stigu. Viņš negāja kā cilvēks. Viņš arī neizskatījās pēc cilvēka. Tā bija cilvēka parodija. Tas bija sakropļots, panīcis, nožēlojams radī­jums, kas tur kumpājās kā slims pērtiķis, rokas ļengani nokāris, uz priekšu sameties, ar šaurām krūtīm, ērmots un drausms.

Viņš pagāja garām mazai stacijai un atlaidās zālē zem koka. Viņš nogulēja tur visu pēcpusdienu. Reizēm viņš snauda, un muskuļi raustījās miegā. Pamodies viņš gu­lēja nekustēdamies, vēroja putnus vai arī cauri koka zariem virs galvas lūkojās debesīs. Vienu vai divas reizes viņš skaļi iesmējās, taču bez jebkāda redzama iemesla.

Kad krēsla bija sabiezējusi par nakts tumsu, stacijā dārdēdams apstājās preču vilciens. Kamēr lokomotīve pār- stūma vagonus uz blakus sliedēm, Džonijs pielavījās klāt vilcienam. Viņš atvilka vaļā tukša preču vagona durvis un neveikli, ar grūtībām ierāpās tajā. Tad viņš aizvēra dur­vis. Lokomotīve nosvilpās. Džonijs gulēja tumsā un smai­dīja.