Džeks Londons: ATKRITĒJS

— A-ā, — Džonijs atkārtoja un pēc diviem trim kumo­siem piebilda: — Es šodien neesmu sevišķi izsalcis.

Viņš nolika karoti, atbīdīja krēslu un gurdi piecēlās.

— Es labāk atlaidīšos gultā.

Iedams pāri virtuvei, Džonijs šļūca smagāk nekā pa­rasti. Noģērbšanās prasīja titānisku piepūli, tā likās galīgi nevajadzīga, un zēns, nevarīgi šņukstēdams, ielīda gultā, nenovilcis otru zābaku. Viņš juta, ka galvā kaut kas milst un plešas, un domas no tā kļuva miglainas un gaisīgi vieglas. Likās, ka tievie pirksti ir tikpat resni kā plauk­stas pamatne, turpretī pirkstu gali — svešādi tāli un viegli kā viņa domas. Neizturami sāpēja krusti. Sāpēja visi kauli. Sāpēja viss. Bet smadzenēs sāka klabēt, kaukt, rībēt un dunēt miljons steļļu. Viss izplatījums bija pilns ar zibošām atspolēm. Tās juceklīgi šaudījās šurp un turp starp zvaigznēm. Džonijs strādāja pie tūkstoš stellēm, un tās darbojās arvien ātrāk un ātrāk, bet viņa smadzenes arvien ātrāk un ātrāk tinās vaļā un pārvērtās par pave­dienu, ko vilka tūkstotis zibošu atspoļu.

Otrā rītā Džonijs neaizgāja uz fabriku. Viņš bija pārāk aizņemts darbā pie stellēm, kas klaudzēja viņa galvā. Māte aizgāja uz fabriku, bet vispirms aizsūtīja pēc ārsta. Viņš atzina, ka tā ir smaga gripas forma. Dženija apte­cēja brāli un izpildīja ārsta norādījumus.

Slimība noritēja smagi, un tikai pēc nedēļas Džonijs jaudāja apģērbties un nedrošām kājām pasteberēt pa istabu. «Vēl nedēļa,» sacīja ārsts, «un viņš varēs atkal iet darbā.» Austuves meistars apmeklēja Džoniju svētdienā, pirmajā dienā, kad zēns sāka atspirgt. Meistars teica mā­tei, ka Džonijs esot labākais audējs cehā. Vieta viņam tikšot saglabāta. Pēc nedēļas tai pirmdienā viņš varot nākt atpakaļ darbā.

— Kāpēc tu nesaki paldies, Džonij? — noraizējusies jautāja māte. — Viņam bija tik slikti, ka viņš vēl nav lāgā atguvies, — māte kā atvainodamās paskaidroja cie­miņam.

Džonijs sēdēja sakucis un stīvi blenza grīdā. Tā viņš sēdēja vēl ilgi pēc meistara aiziešanas. Ārā bija silts, un pēcpusdienā zēns izgāja pasēdēt uz lieveņa. Dažbrīd viņa lūpas kustējās. Šķita, ka viņš nodevies bezgalīgiem ap­rēķiniem.

Nākamajā dienā, kad gaiss bija sasilis, Džonijs atkal apsēdās uz lieveņa. Šoreiz viņš bija paņēmis līdzi zīmuli un papīru, lai darbotos tālāk ar saviem aprēķiniem, un viņš saspringti un pārsteidzoši centīgi kaut ko lēsa.

— Kas nāk pēc miljoniem? — Džonijs jautāja pusdien­laikā, kad Vilijs pārnāca no skolas. — Un kā tos skaita?

Šajā pašā pēcpusdienā aprēķini bija pabeigti. Katru dienu Džonijs iznāca uz lieveņa — tagad jau bez papīra un zīmuļa. Viņš neatņemdamies skatījās uz vientuļo koku, kas auga otrpus ielas. Viņš lūkojās uz to stundām, ar se­višķu interesi tādās reizēs, kad vējš šūpoja zarus un pli­vināja lapas. Visu šo nedēļu Džonijs it kā bija aizņemts ilgā sarunā pats ar sevi. Svētdien, sēdēdams uz lieveņa, viņš vairākas reizes skaļi iesmējās, varen pārsteigdams māti, kas jau nez kuro gadu nebija dzirdējusi dēlu sme­jamies.

Otrā rītā, kad vēl nebija sākusi svīst gaisma, viņa pie­gāja pie gultas, lai uzmodinātu Džoniju. Visu nedēļu pārpilnam izgulējies, zēns pamodās viegli. Viņš neķepu- rojās pretī un neturēja ciet segu, kad māte vilka to nost. Viņš mierīgi gulēja un mierīgi teica:

— Tam nav nozīmes, māmiņ.

— Tu nokavēsi, — viņa sacīja, domādama, ka dēls vēl nav atmodies.

— Es esmu atmodies, māmiņ, bet tam tik un tā nav nozīmes. Labāk ej viena. Es necelšos augšā.

— Tu taču zaudēsi darbu! — iesaucās māte.

— Es necelšos augšā, — Džonijs atkārtoja dīvainā, bez­kaislīgā balsī.

šajā rītā māte pati neaizgāja uz darbu. Šī bija ļaunākā no visām viņai pazīstamajām slimībām. Drudzi un mur­gus viņa varēja saprast, bet tā bija vājprātība. Viņa ap­sedza dēlu un aizsūtīja Dženiju pēc ārsta.

Kad ārsts ieradās, Džonijs mierīgi gulēja un tikpat mierīgi pamodās un ļāva pārbaudīt pulsu.

— Viņam nekas nekait, — sacīja ārsts. — Stipri novā­jējis, tas ir viss. Kauli un āda.

— Tāds viņš ir bijis vienmēr, — teica māte.

— Ej prom, māmiņ, un ļauj man izgulēties!

Džonijs runāja rāmi un mierīgi, tikpat mierīgi pagrie­zās uz sāniem un aizmiga.

Pulksten desmitos zēns pamodās un pats apģērbās. Viņš izgāja virtuvē. Māte izbijusies paskatījās uz viņu.

— Es aizeju, māmiņ, — Džonijs paziņoja. — Es gri­bēju tikai pateikt ardievas.

Māte aizklāja seju ar priekšautu, apsēdās un ļāva vaļu asarām. Zēns pacietīgi gaidīja.

— Te nu bija! — viņa elsodama teica. — Uz kurieni tu iesi? — viņa jautāja, nolaizdama priekšautu un uzlūko­dama dēlu ar izbiedētām acīm, kurās nebija pat ziņkā­rības.

— Nezinu… uz kaut kurieni.

Džonija iztēlē žilbinoši spožs izauga koks otrpus ielas. Koks bija iespiedies viņa atmiņā, un viņš to redzēja, kad vien vēlējas.

— Bet kā tad būs ar darbu? — trīcošā balsī jautāja

māte.

— Es vairs nestrādāšu.

— Mans dievs, Džonij! — viņa ievaimanājās. — Ko tu runa!

Tas mātei izklausījās pēc zaimiem. Viņa bija satriekta no šiem dēla vārdiem tāpat, kā jebkura māte jūtas sa­triekta, dzirdot, ka viņas bērns pulgo dievu.

— Kas tevi īsti apsēdis? — viņa vaicāja, vāji mēģinā­dama parādīt bardzību.

— Skaitļi, — viņš atteica. — Skaitļi, nekas vairāk. Es šajā nedēļā esmu daudz rēķinājis, un tas man ir tīrais brīnums.

— Nesaprotu, kam tas vajadzīgs, — māte sacīja un sāka šņukstēt.

Džonijs pacietīgi smaidīja, un māte bija kā no māko­ņiem nokritusi, ka dēla neiecietība izgaisusi bez pēdām.

— Es tev paskaidrošu, — viņš sacīja. — Es esmu traki noguris. No kā? No kustībām. Esmu kustējies jau kopš pašas dzimšanas. Esmu noguris no kustēšanās, un man pietiek. Atceries, kad es strādāju stikla fabrikā? Es apsēju trīssimt duču dienā. Es aprēķināju, ka tolaik, apstrādājot katru pudeli, esmu izdarījis desmit dažādas kustības. Tas ir trīsdesmit seši tūkstoši kustību dienā. Desmit dienās iznāks trīssimt sešdesmit tūkstoši kustību. Vienā mēnesī — miljons astoņdesmit tūkstoši. Atmetam nost astoņdesmit tūkstošus, — viņš teica augstsirdīgi kā devīgs filantrops, — atmetam nost astoņdesmit tūkstošus, pāri paliek mil­jons kustību mēnesī, divpadsmit miljoni gadā. Pie stellēm es izdarīju divreiz vairāk kustību. Iznāk divdesmit pieci miljoni kustību gadā, un man šķiet, ka es tādā garā kus­tos jau miljons gadu.

Sajā nedēļā es nekustējos nemaz. Nevienas kustības vai­rākas stundas pēc kārtas. Zini, bija tik labi sēdēt, stun­dām ilgi sēdēt un neko nedarīt. Es nekad neesmu juties laimīgs. Man nekad nav bijis brīva laika. Es nepārtraukti esmu kustējies. Bet tā jau cilvēks nevar būt laimīgs. Es nekad vairs to nedarīšu. Sēdēšu un sēdēšu, atpūtīšos un atpūtīšos… un pēc tam atkal atpūtišos.

— Bet kas būs ar Viliju un pārējiem bērniem? — izmi­susi jautāja māte.

— Protams, ar Viliju un pārējiem bērniem… — Džo­nijs atkārtoja.

Tomēr viņa balsī nebija rūgtuma. Viņš sen zināja, cik godkārīgus sapņus māte lolo attiecībā uz jaunāko dēlu, bet tas viņu vairs neaizvainoja. Pašlaik viņam viss bija vienalga. Pat tas.

— Es zinu, māmiņ, ko tu biji paredzējusi darīt ar Vi­liju — izskolot viņu, lai no viņa iznāktu grāmatvedis. Bet veltīgi, es metu mieru. Viņam būs jāiet strādāt.