Džeks Londons - Maikls,Džerija brālis

Ko man darīt? Cirvi aizmirsu augšā. Tas trakais suni patiešām nobeigs. Es skatos pēc prāvāka akmens. Ne­kur tuvumā neredz. Meklēju kādu rungu. Nevaru atrast. Un tas trakais beidz suni nost. Nu, tad es jums pateikšu, ko darīju. Neesmu jau vakarējais. Iesperu tam vīram. Zā­baki man ļoti smagi — neba jau tādas kurpītes kā ta­gad kājās. Meža cirtēja zābaki no cietas ādas, biezām zolēm, un tās piedzītas pilnas ar naglām. Iesperu šim pa kaklu, taisni zem auss. Ņemu un iesperu. Spēriens iznāk labs. Ar vienu pietiek. Es zinu īsto vietu — taisni zem auss.

Un šis palaiž suni vaļā. Pašam acis ciet, mute pusviru, guļ kā bluķis. Suns pamazām tiek pie elpas. Bet, kā sāk elpot, tā atdzīvojas pavisam un tūliņ metīsies tam vīram virsū un kodīs nost. Bet es saku «Nedrīkst!», kaut gan man no suņa trakoti bail. Un tad vīrs arī sāk atjēgties. Paver acis un skatās uz mani kā kuguārs. Un man no viņa tikpat trakoti bail kā no suņa. Ko darīt? Cirvi biju aizmirsis kalnā. Un es jums pateikšu, ko izdarīju. Iesperu šim vēlreiz zem auss. Tad noraisu siksnu, izvelku no ka­batas savu raibo mutautu un sāku vīru sasaistīt. Sasienu viņam rokas. Pēc tam kājas. Un visu laiku saku sunim «Nedrīkst!» — lai liek to vīru mierā. Un suns skatās. Viņš saprot, ka esmu viņa draugs un sienu tam sveša­jam kopā rokas un kājas. Un viņš man nekož, kaut gan esmu traki nobijies. Tas ir viens briesmīgs suns. Vai nu es nezinu? Vai pats savām acīm neredzēju, kā viņš iz­rauj no segliem stipru vīru… stipru kā kuguārs? Un tad sanāk cilvēki. Visiem rokā ieroči — šautenes, bises, revolveri. Un man vispirms iešaujas prātā, ka Sa­vienotajās Valstīs atmaksa pienāk varen ātri. Tikko iespēru tam vīram pa galvu, un raugi — viens divi, tū­liņ klāt apbruņoti ļaudis un metīs mani cietumā par to, ka es šim iespēru pa galvu. Sākumā nekā nesaprotu. Visi pienācēji dusmojas uz mani. Lamā mani un saukā visā­dos vārdos, bet apcietināt netaisās. Ahā! Tad es sāku ap­jēgt. Dzirdu pieminam trīs tūkstošus. Es viņiem esot no­laupījis trīs tūkstošus. Tas nu nav tiesa. Un es viņiem to pasaku. Nekad neesmu nolaupījis nevienam ne centa. Tad viņi sāk smieties. Un man uzreiz kļūst labāk — un es sāku šo to saprast. Trīs tūkstoši dolāru — tā ir valdī­bas izsludinātā atlīdzība par vīru, ko es sasēju ar savu siksnu un savu mutautu. Un tie trīs tūkstoši pieder man, jo es tam tipam iespēru pa galvu un sasēju rokas un kā­jas.

Pie mistera Kennana es vairs nestrādāju. Esmu bagāts vīrs. Trīs tūkstoši dolāru — visi man, un misters Ken­nans parūpējās, lai tie ar šautenēm nepaņem to, kas pie­nākas man, lai es to naudu dabūtu. Un tas viss par to, ka iespēru pa galvu vīram, kas cīnījās kā kuguārs! Re­dzat, kāda laime! Tā var gadīties tikai Amerikā. Es ļoti priecājos, ka aizbraucu no Itālijas un kļuvu par malkas cirtēju mistera Kennana rančo. Par tiem trim tūkstošiem nopirku šito viesnīcu Glenelenā. Zinu, ka ar viesnīcām var labi pelnīt. Kad biju mazs puika, manam tēvam Ne­apolē arī piederēja viesnīca. Tagad abas manas mei­tas mācās vidusskolā. Un pie automobiļa arī esmu ticis.

— Žēlīgais debesu tētīt! Viss rančo pārvērties par la­zareti! — divas dienas vēlāk iesaucās Villa Kennana, iz­iedama uz plašās terases, kur izstiepušies gulēja Hārlijs ar Džeriju, vienam kāja iešinēta, otram priekšķepa ieģip- sēta. — Un paraugieties uz Maiklu, — viņa turpināja, — jūs neesat vienīgie ar lauztiem kauliem. Nupat pār­baudīju viņa purnu — ja tas nav lauzts, tad tam vaja­dzētu būt pušu no triecieniem, ko suns saņēmis. Veselu stundu turēju viņam siltas kompreses uz deguna. Pa­skaties!

Maikls nekavējās sekot Villas aicinājumam. Satūkušo purnu, kas izskatījās visai smieklīgs, viņš piebāza Dže­rijam pie deguna, tad, apsveicinoties ar Hārliju, palun- cināja strupo ašteli un laimīgs saņēma atzinibu — glās­tošu roku sev uz galvas.

— To viņš ieguvis kaujā, — sacīja Hārlijs. — Tas tips slānījis viņu ar pātagu daudz reižu, vismaz tā stasta Pikolomīni, un droši vien viņam taisnība; protams, suns katru reizi, lēkdams svešajam klāt, dabūjis tieši pa degunu,

— Un Pikolomīni saka — Maikls neesot ne iesmilk­stējies, kad dabūjis sitienus, bet visu laiku skrējis līdzi un uzbrucis, — Villa jūsmīgi papildināja. — Padomā vien! Tāds neliels suņuks kā Maikls izrauj no segliem slepkavu, kuru nevarēja notvert desmitiem apbruņotu vīru!

— Mums viņš izdarījis vēl daudz vairāk laba, — Hār­lijs klusu piebilda. — Ja nebijis viņa un Džerija, tas vāj­prātīgais patiesi būtu izpildījis savu solījumu un pāršķē­lis man pakausi.

— Pats dievs mums dāvājis šos suņus! — Villa iesau­cās mirdzošām acīm un aši, sirsnīgi paspieda vīra roku. — Cilvēki vēl nav pilnīgi izpratuši, kāds brīnums ir suns, — viņa piebilda un strauji samirkšķināja plakstus, lai apvaldītu nodevīgo valgmi, kas kāpa acīs.

— Cilvēki arī nekad līdz galam nesapratīs, kāds brī­nums ir suns, — Hārlijs atteica, atbildēdams sievas ro­kasspiedienam.

— Un tagad-paklausies, ko mēs tev teiksim, — Villa smaidīdama sacīja. — Džerijs, Maikls un es. Mēs sle­peni vingrinājāmies, lai sagādātu tev pārsteigumu. Guli rāms un klausies! Tā būs garīga dziesma. Nesmejies! Būs tā, kā es teicu.

Sēdēdama uz soliņa, viņa paliecās uz priekšu, ievilka Maiklu sev starp ceļiem un ar abām plaukstām aptvēra suņa galvu, tā ka viņa purns skārās pie viņas matiem.

— Nu, Džerij! — viņa stingri uzsauca, kā to darītu dziedāšanas skolotājs, un Džerijs pagrieza galvu, sapro­toši skatījās uz saimnieci smejošām acīm un gaidīja.

Villa uzņēma dziesmu, un tūliņ abi suņi viņai pie­biedrojās, klusi, maigi gaudodami, ja par gaudošanu var saukt skaņas, kas bija tik liegas, klusas un pareizas. Un līdz ar dziesmu abiem suņiem atmiņā atgriezās viss, kas bija iegrimis Nebūtībā, un cauri Nebūtībai viņi aizdzie­dājās uz sen aizmirstu pasauli, skrēja atkal kopā ar zau­dēto baru un tomēr pilnīgi neaizmirsa saskarsmi ar ta­gadni un divkājaino dievieti, kuras vārds bija Villa, kura viņus mīlēja un dziedāja kopā ar viņiem.

— Nezin kādēļ mēs nevarētu dziedāt četratā, — sa­cīja Hārlijs Kennans' un piebalsoja no pilnas krūts.

Stāstu krājums «Saules dēls» pirmoreiz izdots 1912. gadā (Ņu­jorkā).

Stāsts «Saules dēls» pirmoreiz publicēts žurnālā «Saturday Even­ing Post» 1911. g. maijā.

Stāsts «Aloīzjja Penkbērna lepnība» — žurnālā «Saturday Evening Post» 1911. g. jūnija.

Stāsts «Velni Fuatino salā» — krājumā «Saules dēls» 1912. g. Stāsts «Jaunās Gibonas jokdari» — žurnālā «Saturday Evening Post» 1911. g. novembrī.

Stāsts «Neliels rēķins Svizinam Holam» — žurnālā «Saturday Evening Post» 1911. g. septembrī.

Stāsts «Nakts Goboto» — žurnālā «Saturday Evening Post»

1911. g. septembrī.

Stāsts «Saules Spalvas» — žurnālā «Saturday Evening Post»

1912. g. martā.

Stāsts «Pārleja pērles» — žurnālā «Saturday Evening Post» 1911. g. oktobrī.

Stāstu krājums «Lepnības nams» pirmoreiz iznācis 1912. gadā (Ņujorkā).

Stāsts «Lepnības nams» pirmoreiz publicēts žurnālā «Pacific Monthly» 1910. g. decembrī.

Stāsts «Kūlaus — spitālīgais» — žurnālā «Pacific Monthly» 1909. g. decembri.

Stāsts «Ardievu, Džek!» — periodiskajā izdevumā «Red Book» 1909. g. jūnijā.

Stāsts «Aloha oe» — periodiskajā izdevumā «Smart Set» 1909. g. maijā.