Džeks Londons - Maikls,Džerija brālis

— Nu, runā! Runā! — Villa lūdzās Maiklu, saņēmusi viņa galvu abās plaukstās un to šūpodama.

— Uzmanieties, kundze, — Džeikobs Hendersons brīdi­nāja. — Viņš ir ļoti īdzīgs suns un neatļauj cilvēkiem ar viņu tik familiāri apieties.

— Atļauj, man viņš atļauj! — Villa, gandrīz histēriski iesmiedamās, attrauca. — Tāpēc ka viņš mani pazīst… Hārlij! — viņa pēkšņi iesaucās, jo viņai bija iešāvusies prātā lieliska doma. — Mēs viņu varam pārbaudīt. Pa­klausies! Vai atceries, ka Džerijs, pirms viņu ieguvām, bija apmācīts melno uzraudzīšanā? Un arī Maikls tren­kāja melnos. Parunā ar viņu Klusā okeāna piekrastes žar­gonā! Izliecies, ka esi sadusmojies uz kādu melno zēnu, tad redzēsim, kā viņš reaģēs.

— Man krietni jāpadomā, lai pateiktu kaut ko piekras­tes žargonā, — sacīja Hārlijs, taču ar galvas mājienu at­balstīja ierosinājumu.

— Bet es pa to laiku lūkošu novērst viņa uzmanību, — Villa mudināja vīru.

Villa apsēdās, noliecās pie Maikla, apskāva viņu un piespieda viņa galvu sev pie krūtīm; viņa šūpoja suni un dudināja tam ausīs mīļus vārdus, kā bieži mēdza darīt ar Džeriju. Maikls nemaz neņēma ļaunā tik brīvu izturēša­nos, bet, tāpat kā Džerijs, sāka klusu tusnīt. Viņa pa­mirkšķināja Hārlijam.

— Sasodīts! — Hārlijs dusmīgā balsī iesāka. — Ko tu, puis, te darīt? Es dusmīgs uz tev, un tūliņ tu man re­dzēt …

Izdzirdis šos vārdus, Maikls saboza spalvu, strauji at­raisījās no Villas skavām un ieņurdēdamies apsviedās ap­kārt, lai redzētu melno, kurš droši vien tikko ienācis istabā un sadusmojis balto dievu. Bet neviena melnā istabā ne­bija. Tāpat ar saceltu spalvu viņš uzmeta skatienu dur­vīm. Hārlijs arī pavērsa acis uz durvju pusi, un Maikls vairs nešaubījās, ka aiz durvīm stāv melnais no Zāla­mana salām.

— Hei, Maikl! — Hārlijs uzsauca. — Ņem ciet to melno aiz durvīm!

Ierēkdamies Maikls drāzās pie durvīm. Viņš bija tā aiz­rāvies un gāzās durvīs ar tādu sparu, ka tās atsprāga vaļā. Tukšā telpa, kur viņš bija cerējis kādu ieraudzīt, viņu pagalam satrieca, un viņš atgriezās sašņurcis un no­mākts par mānīgo pagātni, kas tik baismi mulsināja viņa apziņu.

— Un tagad, — Hārlijs sacīja Džeikobam Henderso- nam, — parunāsim par praktisko pusi,,.

Kad vilciens Mēness ielejā apstājās Glenelenas stacijā, Hārlijs Kennans pats izgāja pie bagāžas vagona durvīm, izcēla Maiklu un nolika viņu zemē. Pirmo reizi Maikls bija ceļojis, krātiņā neiesprostots. No Ouklendas viņš at­brauca tikai ar siksniņu ap kaklu un pavadu. Automa­šīnā, kas viņus jau gaidīja, viņš sastapa Villu Kennanu un, no pavadas atbrīvots, apsēdās starp viņu un Hārliju.

Kamēr mašīna dūkdama traucās pa ceļu, kas vijās aug­šup pa Sonomas kalna nogāzi, Maikls pat lāgā nepama­nīja mežu, kokus un āres, kas aizstiepās tālumā. Viņš uzturējās Savienotajās Valstīs trīs gadus un visu laiku bija pavadījis ieslodzījumā. Viņa tiesa bija būris, sprosts un ķēde, istabu šaurība, bagāžas vagoni un staciju pe­roni. Vienīgā saskarsme ar dabu bija tās reizes, kad viņu piesēja parkos pie sola, kamēr Džeikobs Hendersons stu­dēja Svēdenborgu. Koki, pakalni un lauki viņam vairs nekā nenozīmēja. Tie bija kaut kas nesasniedzams, tikpat nesasniedzami kā debesu zilums un lēni peldošie mākoņi. Tā viņš tagad vēroja kokus un pakalnus, ja par vienal­dzīgu vērošanu var saukt to, ka viņš tiem nepievērsa ne mazāko uzmanību.

— Liekas, tu par mūsu pusi neesi diezin cik sajūsmi­nāts, Maikl?

Izdzirdis veco vārdu, viņš pacēla galvu un par atzi­nības zīmi pieglauda ausis, mazliet sadrebēja un piegrūda purnu Hārlijam pie pleca.

— Viņš patiešām nav ekspansīvs, — nosprieda Villa,

— nemaz nelīdzinās Džerijam.

— Pagaidi, līdz viņi satiksies, — Hārlijs sacīja un jau priekšlaikus pasmaidīja, — gan jau Džerijs ālēsies par abiem.

— Ja vien viņi viens otru vēl pazīs, — Villa teica,

— gribas gan redzēt, vai pazīs.

— Tulagi viņi viens otru pazina, — Hārlijs atgādināja,

— un jau toreiz viņi bija pieauguši suņi un nebija tikušies kopš kucēnu dienām. Atceries, kā viņi abi riedami plosī­jās pa pludmali. Maikls bija lielākais nebēdnieks. Vismaz divtik trokšņains kā Džerijs.

— Bet tagad viņš šķiet tik drausmīgi nopietns un cie­nīgs.

— Trīs gadi ir pietiekami ilgs laiks, lai iemācītos no­turību, — Hārlijs palika pie sava.

Taču Villa tikai papurināja galvu.

Kad mašīna piebrauca pie mājas un Kennans pirmais izkāpa, atskanēja smilkstoši prieka rējieni, kas Maiklam šķita visai pazīstami. Taču līksmās rejas pārgāja greiz­sirdīgā ņurdoņā, kad Džerijs pie Hārlija glāstam pastiep­tās rokas saoda sveša suņa smaku. Nākamajā mirklī viņš ieraudzīja smakas īpašnieku limuzīnā un lēca tam klāt. Maikls ieņurdēdamies palēcās pretī, taču jau puslēcienā tika nogāzts mašīnā zemē.

Iru terjers vairāk nekā jebkurš cits suns spēj mirklī savaldīties, lai paklausītu saimnieka pavēlei, un, tā kā šī īpašība bija iedzimta tiklab Maiklam, kā Džerijam, viņi paklausīja, līdzko atskanēja Hārlija Kennana balss. Viņi atlēca viens no otra un, kaut arī, izvēlušies no mašīnas, abi vēl dobji ņurdēja, tomēr viens otram virsū nebruka. Pirmā sastapšanās, kas ilga tikai dažas sekundes vai vēl mazāk, bija pārāk īsa, un īstā iepazīšanās sekoja tad, kad abi bija ārā no mašīnas. Viņi stāvēja smieklīgi stīvi, spalvu sabozuši, degunus kopā sabāzuši.

— Pazīst viens otru! — Villa iesaucās. — Pagaidīsim un paskatīsimies, ko viņi darīs.

Maikls nemaz nejutās pārsteigts par neapšaubāmo faktu, ka Džerijs atgriezies no Nebūtības. Pēdējā laikā tādas pa­rādības bija kļuvušas arvien biežākas, un viņu mulsināja nevis pats notikums, bet dīvainā sakarība. Ja jau no Ne­būtības atgriezās vīrietis un sieviete, ko viņš pēdējoreiz tika sastapis Tulagi, un tagad atgriezies arī Džerijs, tad varbūt kuru katru mirkli parādīsies arī mīļotais stjuarts.

Maikls neatsaucās uz Džerija aicinājumu, bet ar degunu un acīm meklēja stjuartu. Džerijam pirmās prieka un sa­sveicināšanās jūtas izpaudās nevaldāmā tieksmē izskrie­ties. Viņš aicinot uzrēja brālim, paskrējās dažus soļus uz priekšu, paskrējās atpakaļ, rotaļīgi piebikstīja Maiklam ar priekšķepu, lai protas, un atkal pajoza gabaliņu tālāk.

Maikls tik ilgi nebija skrējis kopā ar otru suni, ka sā­kumā Džerija aicinājumu nemaz nesaprata. Taču ar šādu skriešanu suņi izrāda prieku un draudzību, šo paradumu bija mantojis arī Maikls — Terensa un Bidijas — Zāla­mana salu slavenā skrējēju pāra pēcnācējs.

Kad Džerijs vēlreiz piesita Maiklam ar priekšķepu, ierē­jās un vilinot apskrēja pusapli, Maikls neviļus — sākumā gan diezgan lēni — sāka skriet viņam līdzi. Bet Maikls nerēja; pēc pirmajiem pieciem sešiem lēkšiem viņš ap­stājās un uzlūkoja Villu un Hārliju, it kā jautādams, vai drīkst.

— Skrien vien, Maikl! — Hārlijs sirsnīgi uzsauca, tīšām uzgriezdams suņiem muguru, lai parādītu, ka par tiem neinteresējas, un pastiepa Villai roku, palīdzot izkāpt no mašīnas.

Maikls aizjoņoja un sāka neskaidri apjaust sen, sen neizjustu prieku, kad skrienot pieskārās Džerija plecam un Džerija plecs viņējam. Džerija prieks bija daudz skaļāks un neapvaldītāks, jo viņš skriedams sajūsmā grūdās brā­lim klāt, spicēja ausis un izgrūda spalgus prieka smilk- stus. Džerijs rēja, Maikls nerēja.