Džeks Londons - Maikls,Džerija brālis

Jau pirms tam, kad tika nokosts fermera teļš, viņš zi­nāja, ka no Mendosīnas ieradies kuguārs. Maikls atgrie­zās mājās saplēsts un asiņains, lai apliecinātu Hārlijam Kennanam, ko atklājis; un Kennans jau otrā dienā, šau­teni paņēmis, aizgāja pa zvēra pēdām. Tādā pašā veidā Maikls atklāja-to, ko Hārlijs Kennans nezināja un ko kategoriski noliedza, proti, ka viņa rančo, klinšainā vietā mežā, pāris desmit klaburčūsku ziemu mitinās alā, bet vasaru sildās saulē.

Mēness ielejā iestājās brīnišķīga, maiga ziema. Pēdējā maripoza bija nozudusi izdegušajā zālē, un Kalifornija pilnīgā bezvējā iegrima purpurkrāsas dūmakas tītā atva­saras sapnī. Burvību salauza pirmais klusais, dāsnais lie­tus. Bet drīz Sonomas kalna virsotne apsniga. Kennanu rančo gaiss no rītiem bija salts un dzēlīgs, taču pusdien­laikā gribējās pameklēt ēnu, ziemas saulē ziedēja rozes un apelsīni, greipfrūti un citroni nobrieda zeltaindzelteni. Taču tūkstoš pēdu zemāk ielejā zāle rītos bija nosarmo­jusi balta.

Un šajā laikā atgadījās, ka Maikls divi lāgi rēja. Pir­moreiz, kad Hārlijs Kennans, jādams uz karstasinīga jauna ērzeļa, centās piespiest to pārlēkt pār strautu. Villa sē­dēja savā zirgā strauta otrā krastā un pa gabalu noska­tījās, kā Kennans skolo kumeļu. Maikls arī vēroja, bet turējās tuvāk. Sākumā viņš apgūlās krastmalā atelsties no skrējiena. Bet viņš zirgus pazina, un drīz vien bailes par Hārlija Kennana labklājību pietrauca viņu kājās.

Hārlijs maigi un pacietīgi mēģināja pierunāt kumeļu. Viņš runāja lēnīgi un pavadu nepievilka stingri, bet zirgs niķojās, karstās asinis, kas ritēja viņa dzīslās, sadzina viņu sviedros un putās. Pakavi jau bija izdangājuši maigo, samtaino zāli strauta malā, bet dzīvnieka bailes no ūdens bija tik lielas, ka, palaists straujā riksī, tas krastā pie­peši apstājās un saslējās pakaļkājās. To nu Maikls vairs nespēja izturēt.

Tiklīdz zirga priekškājas atkal pieskārās zemei, Maikls pielēca tam pie galvas un ierējās. Rejās skanēja pārme­tums un drauds, un, kad kumeļš vēlreiz saslējās pakaļkā­jās, Maikls atkal lēca tam pie galvas, un viņa zobi sacir­tās zirgam pie paša purna.

Villa otrā krastā pieauļoja klāt, saukdama:

— Žēlīgā debess! Klausies! Viņš taču patiesi rej!

— Viņš domā, ka kumeļš var man nodarīt ko ļaunu, — Hārlijs sacīja. — Tas ir brīdinājums. Tātad viņš nav vis aizmirsis riet. Viņš nupat nolasīja kumeļam morāli.

— Ja viņš ieķers zirgam purnā, tad tā vairs nebūs morāles lasīšana vien, — Villa brīdināja. — Uzmanies, Hārlij, tas viegli var notikt!

— Mierā, Maikl, viss ir labi! Guli! — Hārlijs pavēlēja. — Viss ir kārtībā, klausi, ko tev saku, — viss kārtībā! Guli!

Maikls paklausīgi, bet ar skaidri redzamu pretestību nogūlās; taču viņš nenolaida acis no zirga un sasprin­gtiem muskuļiem bija gatavs lēcienam, ja zirgs tiešām draudētu nodarīt Hārlijam ko ļaunu.

— Es tagad nedrīkstu kumeļam padoties, citādi viņš nemūžam nelēks, — Hārlijs sacīja sievai, palaizdams zirgu auļos, lai iegūtu vajadzīgo attālumu. — Vai nu viņš pār- lēks, vai arī es viņam pārlidošu pār galvu.

Hārlijs atgriezās pilnos auļos, un kumeļš pats pret savu gribu, nespēdams apstāties, pārlidoja pāri strautam, tā cerēdams izvairīties no ūdens, kas viņu biedēja, un ap­stājās otrā pusē pāris soļu no krasta.

Otro reizi Maikls rēja, kad Hārlijs tā paša karstasinīgā kumeļa mugurā centās aizdarīt vārtiņus uz stāvas kalnu takas. Maikls, redzēdams savu dievu briesmās, cietās, cik ilgi spēja, bet tad, neganti riedams, pielēca zirgam pie galvas.

— Riešana tomēr līdzēja, — sacīja Hārlijs, kad viņam izdevās nostiprināt vārtiņus. — Maikls droši vien pateica kumeļam, kas tam tiks, ja neuzvedīsies, kā nākas.

— Lai nu kā, mēms viņš nav, — pasmējās Villa, — bet pārāk runīgs arī ne.

Un runīgāks Maikls nekļuva arī turpmāk. Tikai šīs di­vas reizes, domādams, ka viņa dievam draud briesmas, viņš ierējās. Nekad viņš neaprēja mēnesi, nekad neatsau­cās uz atbalsi kalnos vai noslēpumainu čaukstoņu krūmos. Šādās reizēs, kad Džerijs ņēmās sarieties ar atbalsi, Maikls garlaikots gulēja nomaļus un gaidīja, kamēr duets beigsies. Arī uzbrūkot klejojošiem suņiem, kas dažkārt iemaldījās rančo, viņš nerēja.

— Viņš cīnās kā veterāns, — vienā šādā reizē sacīja Hārlijs. — Viņš ir aukstasinīgs. Viņā nav aizrautības.

— Viņš ir novecojis pirms laika, — piezīmēja Villa, — viņā vairs nav ne prieka rotaļāties, ne vēlēšanās paru­nāties. Un tomēr es jūtu, ka viņš mīl ir mani, ir tevi…

— Kaut arī pārāk to neizrāda, — viņas vīrs pabeidza teikumu.

— Mīlestība -atspulgo vina rāmajās acīs, — piebilda Villa.

— Viņš man atgādina vienu vīru no leitnanta Grīlija ekspedīcijas, — Hārlijs teica. — Tas bija ierindas karei­vis, viens no saujiņas, kas palika dzīvi. Tas cilvēks bija tik daudz pārdzīvojis, ka bija kļuvis tikpat savaldīgs kā Maikls un tikpat nerunīgs. Cilvēkiem bija ar viņu garlai­cīgi, jo tie viņu nesaprata. Kaut gan īstenībā laikam bija otrādi. Cilvēki garlaikoja viņu. Tie zināja tik maz par dzīvi, kuru viņš bija dabūjis izbaudīt līdz mielēm. No viņa vilkšus nevarēja vārdu izvilkt. Neba viņš bija aiz­mirsis runāt, tikai neredzēja nekādas jēgas runāšanā, ko neviens nesaprot. Rūgtā dzīves pieredze viņu bija iemā­cījusi noslēgties sevī. Bet vajadzēja tikai uzlūkot šo mierā sastingušo cilvēku, lai saprastu, ka viņš izbridis tūkstoš elles — gan karstas, gan stindzinošas. Acis viņam bija tikpat rāmas kā Maiklam. Un tajās vīdēja tāda pati dziļa gudrība. Es nezin ko atdotu, lai uzzinātu, kā viņam sa­plosīts plecs. To droši vien izdarījis tīģeris vai lauva.

Cilvēks, tāpat kā kuguārs, ko Maikls atrada kalnos, bija pa visvientuļākajām takām atklīdis no Mendosīnas apga­bala un tikai naktīs uzdrošinājās šķērsot apdzīvotās iele­jas, kur viņam draudēja briesmas sastapt cilvēkus. Tāpat kā kuguārs, viņš bija cilvēku ienaidnieks, un visi cilvēki bija viņa ienaidnieki, kas tīkoja pēc viņa dzīvības, jo viņš cilvēkiem bija nodarījis daudz vairāk ]auna nekā kuguārs, kas plosīja teļus tikai tādēļ, lai piepildītu vēderu.

Tāpat kā kuguārs, šis cilvēks bija slepkava. Taču no kuguāra viņš atšķīrās ar to, ka ar viņa ārējām pazīmēm un sīkiem viņa ļaundarību aprakstiem bija pilnas avīzes un cilvēki par viņu interesējās daudz vairāk nekā par kuguāru. Zvērs bija nogalinājis teļus kalnu ganībās, bet šis cilvēks laupīšanas nolūkā bija nogalinājis veselu ģi­meni — pastmeistaru, viņa sievu un trīs bērnus Cizhol- mas kalnu ciemata pasta ēkas otrajā stāvā.

Divas nedēļas viņam bija izdevies izvairīties no vajā­tājiem. Viņa pēdējā pāreja bija no Krievu upes kalniem pāri biezi apdzīvotajai Santarosas ielejai uz Sonomas kalnu. Divas dienas viņš bija slapstījies un atpūties, krietni izgulējies Kennanu rančo nepieejamos meža bie­zokņos. Krājumā viņam bija pēdējā izlaupītajā mājā pie­vāktā kafija. Par gaļu gādāja viena no Hārlija Kennana angoras kazām. Pārguruma nomocīts, viņš nogulēja četr­desmit astoņas stundas, brīžiem pamodās, kā zvērs sari- jās kazas gaļu, izdzēra milzīgu daudzumu kafijas, gan karstas, gan aukstas, un atkal iekrita smagā, murgainā miegā.

Pa to laiku civilizācija, ņemot talkā precīzu organizā­ciju un viltīgus izgudrojumus, arī elektrību, bija apvilkusi viņam apkārt ciešu loku. Elektrība bija viņu ielenkusi. Telefons izziņoja, ka viņš atrodas Sonomas kalna grūti pieejamos kanjonos, un kalnu jau bija aplenkušas polici­jas vienības un apbruņotu fermeru grupas. Slepkava, kas brīvā klīda pa apkārtni, fermeriem šķita daudz bīstamāks par kuguāru. Pa Kennanu rančo telefonu un visu pārējo Sonomas kalna rančo telefoniem bija risinātas daudzas svarīgas sarunas un norunas.