Džeks Londons - Maikls,Džerija brālis

Aiz niknuma prātu zaudējis, bēglis pārsviedās uz Dže­riju. Patiesi — nu gan visa pasaule sagriezusies pret viņu. Suņi birst vai no gaisa. Bet tālāk augšā Sonomas kalna nogāzēs viņš izdzirda vajātāju grupas kliedzam un sasaucamies. Tur tuvojās nāve, un no tās jāglābjas. Ar kājas spērienu atbrīvojies no Džerija, viņš uzlēca mugurā reportiera zirgam, kas visu laiku rāmi, pat ne­pakustēdamies un nekādu interesi neizrādīdams, stāvēja tai vietā, kur jātnieks viņu bija pametis.

Zirgs sāka stīvām kājām negribīgi lēkšot, bet Džerijs skrēja tam pakaļ, pauzdams savu niknumu tik aizgūtnī- giem ņurdieniem un rēcieniem, ka bezmaz aizrijās.

— Nekas, Maikl, nekas, — Hārlijs mierināja Maiklu. — Neuztraucies! Neplosies un nenodari sev pāri! Bries­mas garām. Gan jau drīz kāds ieradīsies un mūs izpestīs.

Bet tad žākļa tievākais gals nolūza un Maikls vēlās lejup, līdz beidzot ar galvu un pleciem nonāca pie zemes un uz mirkli palika apdullis guļam. Taču tūliņ viņš at­jēdzās un aizdrāza pa ceļu tai virzienā, kur dzirdēja Džerija spalgās rejas. Pēkšņi Džerija rējieni pārvērtās par skaļu sāpju brēcienu, un Maikls vairs neskrēja, bet lidoja. Viņš paskrēja garām uz ceļa nevarīgi guļošajam Džerijam. Viss bija norisinājies šādi: vecais zirģelis, ar stīvajām, sāpošajām kājām auļos dzīts, bija klupis un, cenzdamies noturēties kājās, nejauši uzminis Džerijam un pārlauzis tam priekšķepu.

Bēglis, paskatījies atpakaļ un ieraudzījis Maiklu, no­domāja, ka viņu vajā vēl kāds trešais suns. Bet no su­ņiem viņš nebijās. Viņu biedēja ar šautenēm un bisēm apbruņotie vīri, kas viņu dzina pretī nāvei. Taču sāpes lielos, ko bija plosījuši Džerija un Maikla zobi, modi­nāja viņā naidu arī pret suņiem.

«Vēl viens suns!» viņš sarūgtināts nodomāja, atliek­damies seglos atpakaļ un cirzdams ar pātagu Maiklam pa purnu.

Pārsteigts viņš redzēja, ka suns no sitiena pat nesa­raujas. Tas neiesmilkstējās un neiekaucās sāpēs. Nerēja, neņurdēja, nerēca. Viņš no jauna lēca klāt jātniekam, it kā nebūtu saņēmis sitienu, it kā pātaga arī šai mirklī nešvīkstētu viņam virs galvas. Kad Maikls lēcienā cen< tās sasniegt jātnieka labo kāju, tas cirta ar pātagu, trā­pot sunim tieši pa purnu starp degunu un acīm. Maikls no cirtiena spēka atsprāga gan atpakaļ, bet tūliņ skrēja tālāk gariem stiepieniem un gatavojās jaunam lēcienam.

Bet jātnieks bija pamanījis vēl kaut ko. Cērtot ar pā­tagu sunim, kas atradās tik tuvu, viņš ievēroja, ka Maikls, saņemot cirtienu, nepiemiedza acis. Suns ne- smilkstēja un nepamirkšķināja acis arī tad, kad to ķēra sitiens. Tas bija kaut kas nepiedzīvots. Tā vēl neviens suns nebija darījis. Maikls lēca atkal, cilvēks atkal cirta viņam ar pātagu un redzēja neizprotamo atkārtojamies. Suns saņēma sitienu neiesmilkstēdamies, acis nepamirk­šķinādams.

Un tad bēglim uzkrita jaunas — līdz šim vēl nepazītas bailes. Vai tās tiešām būs beigas pēc visa, kas izciests un pārvarēts? Vai šo kluso, asspalvaino terjeru liktenis sūtījis iznīcināt viņu, kam cilvēki netika klāt? Viņš pat nebija pārliecināts, vai tas ir īsts, dzīvs suns. Vai tikai tas nav drausmīgs atriebējs no citas — noslēpumainas pasaules, uzsūtīts, lai piebeidz viņu uz šās takas, par kuru viņš tagad skaidri zināja, ka tā ir nāves taka? Nē, tas nav vienkāršs, dzīvs suns. Nē, nav un nevar būt! Tāda suņa vēl pasaulē nav bijis, kas neiekaucas un ne­atkāpjas, saņēmis nežēlīgu pātagas cirtienu krusu.

Suns vēl divas reizes lēca viņam klāt, un viņš to at­vairīja ar precīzi notēmētiem sitieniem. Suns klusēdams atkrita atpakaļ un nekavējoties atkārtoja uzbrukumu. Nepārvaramu šausmu pārņemts, jātnieks iespieda piešus vecajam zirgam ribās, šāva tam ar pātagu pa galvu un pavēderi, līdz kleperis sāka auļot tā, kā gadiem nebija auļojis. Bailes pārņēma pat šo izģindušo, apātisko radī­jumu. Viņu nebiedēja suns, jo viņš zināja, ka tas ir tikai suns, viņš baidījās no jātnieka. Pirms daudziem gadiem viņam bija lauztas kājas un visu mūžu paliku­šas stīvas, kad viņu, izjādei noīrējuši, notrieca traki, pie­dzēruši jātnieki. Un tagad viņam atkal mugurā sēdēja pie­dzēris vājprātīgais — zirgs juta cilvēka izbīli un šaus­mas: tas spiež viņam cietos zābaku papēžus ribās, nežē­līgi dauza pa galvu, purnu un ausīm.

Zirgs lēkšoja, cik spēka, bet ne tik strauji, lai Maikls netiktu līdzi; tomēr Maiklam tikai šad tad izdevās pie- lēkt jātniekam pie stilbiem. Un katram lēcienam par at­bildi sekoja neizbēgamais pātagas belziens, kas viņu sa­stapa jau lēcienā. Kaut arī Maikla zobi ikreiz sacirtās turpat pie jātnieka kājas, viņam tomēr atpakaļ atkritu­šām vienmēr vajadzēja no jauna saņemt spēkus un skriet, ko kājas nes, lai turētos līdzi panikas pārņemta­jam jātniekam un zirgam, kas auļoja kā bezprātīgs.

Enriko Pikolomīni redzēja šo skriešanos un pie tās noslēguma arī pats bija klāt; šis notikums kļuva par viņa lielāko piedzīvojumu, padarīja viņu par bagātu vīru un sagādāja stāstāmo vielu līdz mūža galam. Enriko Piko­lomīni strādāja par malkas cirtēju Kennanu rančo. Stā­vēdams pakalnā, no kura atklājās skats uz ceļu, viņš vispirms izdzirda zirga pakavu klaboņu un pātagas šmiukstus. Pēc tam ieraudzīja trako skrējienu un cīņu, kurā piedalījās cilvēks, zirgs un suns. Kad visi trīs at­radās tieši zem viņa, ne divdesmit soļu atstatu, viņš redzēja suni klusējot lecam klāt jātniekam, nenobīsta- mies no pātagas un ieķeramies ar zobiem jātnieka lielā. Viņš redzēja, ka suns, atpakaļ krītot, gandrīz izrāva cil­vēku no segliem. Redzēja, kā cilvēks, cenšoties noturē­ties seglos, visiem spēkiem ieķērās pavadā. Un redzēja, kā zirgs, it kā sasliedamies pakaļkājās, tad klupdams un ģenģerēdams, pilnīgi izsita jātnieku no līdzsvara un tas kopā ar suni nogāzās zemē.

— Un tad viņi sāka cīnīties kā divi suņi, kā divi zvēri, — Pikolomīni mēdza stāstīt vēl pēc daudziem ga­diem, sēžot pie vīna glāzes savā viesnīciņā Glenelenā. — Suns palaiž vaļā vīra kāju un lec viņam pie rīkles. Vīrs apveļas un sagrābj aiz rīkles suni. Ar abām ro­kām — tā — viņš sažņaudz sunim kaklu. Bet suns ne skaņas. Viņš visu laiku nē skaņas — ne pirms tam, ne vēlāk. Un, kad cilvēks ar abām rokām žņaudz viņam elpu ciet, viņš nevar ne pariet, nekā. Bet tas nav tāds suns. Viņš vispār nekad neizlaiž ne skaņas. Un zirgs stāv blakus, skatās un aizslāpis klepo. Un es visu to re­dzu, un man pavisam savādi ap dūšu.

Tas vīrs ir traks. Tikai trakais var izdarīt to, ko es redzu. Es redzu, ka viņš atņirdz zobus kā tāds suns un sāk kost sunim — ķepā, purnā, kur pagadās. Un, kā viņš iekož sunim purnā, tā suns viņam vaigā. Un tas cilvēks un suns cīnās kā divi velni, un suns pamet pakaļkājas gaisā kā kaķis. Un kā īsts kaķis pārplēš tam vīram kreklu uz krūtīm un plosa ādu, kamēr pašam nagi vie­nās asinīs. Un tas vīrs rēc kā kuguārs. Un nelaižas vaļā, un žņaudz suni nost. Elles kautiņš.

Bet es zinu, ka suns pieder misteram Kennanam, tas ir labs kungs, pie kura esmu divus gadus nostrādājis. Es negribu stāvēt klāt un noskatīties, kā vīrs, kas cīnās kā kuguārs, nomaitā mistera Kennana suni. Es noskrienu lejā, bet esmu uztraukts un aizmirstu cirvi kalnā. No­skrienu lejā, nav jau tālu — nu, tā kā no šīm durvīm līdz tām tur otrām, soļi divdesmit vai trīsdesmit. Su­nim gandrīz jau dziesma ciet. Mēle izkārusies, acis aiz­miglojušās, bet viņš tikai ņemas ar pakaļkājām plēst tam vīram krūtis, un šis rēc kā kuguārs.